Šobrīd jau 96 gadus vecais Raimonds Staprāns dzīves laikā savā glezniecībā ir izkopis autora rokrakstu, strādājot ar spilgtām krāsām, viņš veido lakoniskas, filozofiski ietilpīgas dabas kompozīcijas. Tomēr Latvijā Staprāns visvairāk pazīstams ar savām Latvijas vēsturei veltītajām lugām, kuru galvenie personāži ir politiski nozīmīgas, pretrunīgas personības: prezidents Kārlis Ulmanis, sociāldemokrāts Pauls Kalniņš, politiķi Pēteris Briedis, Jēkabs Peterss.
Filmas scenāriju veido Ieva Struka, izmantojot Staprāna lugas fragmentus, par kuriem filmā tiek izvērsta diskusija, vērtējot Latvijas politiķu darbību un bezdarbību, kas veicināja 1934. gada valsts apvērsumu.
Filmā būtiska loma ierādīta vēsturniekam Gintam Apalam, kurš sarunāsies gan ar jauno zemessargu Oto Brantevicu, ko mēs pazīstam kā filmas "Dvēseles putenis" galveno varoni, gan ar filmas aktieriem. Filmas kadros jautājumus uzdod arī pats režisors Pēteris Krilovs, kurš jau iepriekš savās dokumentālajās filmās pievērsies sarežģītiem Latvijas vēstures aspektiem. Filmas vizualitāti veido Valdis Celmiņš un māksliniece Kristīne Abika, cenšoties ienest filmā Staprāna krāsas. Sārnates jūrmalā tika uzbūvēta lielgabarīta dekorācija – gleznas imitācija. Un pēc filmēšanas tā tiek nojaukta bez pēdām.
Daira Āboliņa: Ar ko tev pašam kā autoram sākās šis projekts – ar gleznu, ar Staprāna personību, ar kādu vēstures faktu?
Pēteris Krilovs: Manai interesei ir diezgan konkrēta trajektorija. Pirmkārt, es Staprānu iepazinu vispirms un galvenokārt kā dramaturgu. 90. gados biju redzējis viņa izrāžu uzvedumus: "Četras dienas jūnijā", "Gūsteknis pilī", "Pēdējā izrāde". Man likās – cilvēks, kas priekš Latvijas diezgan neparasti interpretē Latvijas vēsturi. Man likās simpātiski, jo tā ir arī mana pārliecība vienmēr bijusi, ka Kārlis Ulmanis varbūt ir Latvijai izdarījis kaut ko labu, bet vairāk tomēr sliktu, un ka viņa personība ir ļoti diskutējama. Tad es uzzināju, ka viņš ir gleznotājs. Es nebiju uz viņa slaveno izstādi, kas bija vēl padomju laikā, vēlāk 90. tajos gados šeit Rīgā. Producents Uldis Cekulis man piedāvāja padomāt par šādas filmas iespēju. Un es teicu – jā, es padomāšu.
Tad es it tā kā iebraucu vēlreiz šajā personībā, pārskatīju viņa gleznu reprodukcijas. Jāsaka tā banāli, bet iesita pa pieri ideja, ka ir taču "Sarkanais šķūnis"! Skaista Staprāna glezna, bet ne tā slavenākā un populārākā. Staprāns nemaz neapgalvo, ka tas ir jūras krastā, bet es sapratu, cik iespaidīgi tas būtu, ka Latvijā jūras krastā eksistētu tāds šķūnis, kurā notiktu Staprāna lugu izrādīšana, mēģinājumi. Tas man likās labs risinājums. Aizgāju ar domu, ka gan jau noteikti teiks – nē, ko jūs, kādu šķūni mēs tur būvēsim, bet cilvēki, kam es to piedāvāju, piekrita – jā, labi. Tad mēs braucām uz Sanfrancisko pie Raimonda uz pirmām lielajām intervijām un redzējām arī gleznas, redzējām to viņa pasauli. Tas bija ļoti īss, bet ļoti kodolīgs un skaists brauciens. Lielas impresijas un arī labs materiāls. Operators bija Valdis Celmiņš.
Bet šķūnis joprojām palika gleznā?
Sākās gatavošanās "Sarkanajam šķūnim", un tas viss bija ļoti sarežģīti. Uzbūvēt tādu paliekošu šķūni jūras krastā, pirmkārt, nedrīkstēja. Otrkārt, dārgi, treškārt, visa tā loģistika, vadāt milzīgu aktieru švadronu uz Kurzemes jūrmalu un atpakaļ – arī dārgi. Un mēs atradām risinājumu. Iekštelpas filmēt citā šķūnī, tuvāk Rīgai. Ļoti skaists. Saucas "Laimas šķūnis", netālu no Ogres. Tur mums pagājušā gada rudenī bija ļoti intensīva filmēšana. Scenārijam pieslēdzās Ieva Struka, taču kaut ko jau mēs bijām sākuši darīt bez viņas. Kopā ar Ievu mēs izstrādājām scenāriju, kurus fragmentus mēs izmantosim, un kā mēs izmantosim vēsturiskos personāžus. Ideja bija, ka vēsturiskie personāži reflektē par sevi. Aktieri stāsta par savu lomu, un par savu personāžu. Tad mēs iesaistījām vēl divus cilvēkus no malas. Gints Apals – vēsturnieks, arī diplomāts, bijušais vēstnieks Īrijā, Ļoti, ļoti zinošs, ar ļoti plašu un asu redzesloku par Latvijas vēsturi. Un vēl mēs iesaistījām jaunu puisi Oto Brantevicu, filmas "Dvēseļu putenis" aktieri, kurš komentē Latvijas vēstures problēmas. Viņš ir jauns cilvēks, kuram šī Latvijas vēsture, no vienas puses, varbūt ir svešs materiāls, kas noticis stipri pirms viņa dzimšanas, stipri pirms viņa vecāku dzimšanas, pat varbūt pirms viņa vecvecāku dzimšanas, bet mēs gribējām par to runāt. Tad viņi ar Gintu Apalu ņēmās aizgūtnēm sviedros, apspriezdami Latvijas vēsturi no visādām pusēm, balstoties uz tām problēmām, kas ir lugās.
Vai jūs uzbūvējāt dekorāciju?
Vispirms mēs iekšskatus uzbūvējām "Laimas šķūnī". Ļoti precīzas dekorācijas, kas atbilst vēsturiskai kostīmu filmai pēc Staprāna sižetiem. Tur ir Ulmaņa kabinets, tur ir čekista Jēkaba Petersa kabinets, un tur ir advokāta Berga kabinets – ļoti patiesi, ļoti autentiski, bet tas tikai kabineta stūris. Otrs dekorācijas stūris ir vaļējs, tātad viss šķūnis. Un filmā būs darbība no lugas tā kā filmā, un pēc tam ir kameras apgrieziens, bet no otra rakursa tur stāv viss bars ar filmētājiem, arī vēsturnieks Apals, Oto Brantevics un personāži kostīmos, kuri komentē, apspriež to, kas tikko parādīts. Šo būvēja, protams, mūsu brīnišķīgie mākslinieki Kristīne Abika, Mārtiņš Blanks. Daži krāsotie dēļi bija arī "Laimas šķūnī" jau sagatavoti, lai mums tā sarkanā krāsa sakristu, kad vārtus virina vai ko citu. Un tad Sārnates jūrmalā, kur tagad ir liegums, bet mēs dabūjām oficiālu atļauju uz kādu īsu brīdi kaut ko uzbūvēt un pēc tam nojaukt nost, lai nekādas pēdas nepaliktu. Tad mākslinieki uzbūvēja šo gleznas interpretāciju dabā, un tas bija ļoti skaisti.
Visa filmēšanas grupa divas dienas staigāja. dvesdama vienu teikumu – vai, cik skaisti! Tas bija tiešām kā dzīva glezna.
Dažādos apgaismojumos tur ir saule, tur ir saulriets, tur ir mēnesnīca pat, tur ir rīta migla, dienas vidus un tā tālāk. Aktieri kostīmos kā vēsturiskie personāži klīst apkārt un izspēlē tur visādas interlūdijas. Piemēram, Pēteris Gaudiņš un Albuže Anda spēlē Kalniņu pāri, sociāldemokrātu līderi Paulu Kalniņu un viņa sievu Klāru. Un viņi iet gar to jūrmalu, garām tam šķūnim, it kā dodamies emigrācijā, ar tādām pekelēm, kā latvieši brauca projām uz Vāciju kara beigās. Tur ir vesels stāsts no Staprāna biogrāfijas par tumši sarkanām klavierēm, ko ģimene pameta Lielupes vasarnīcā. Tas ir no ārpuses. Bet viņi iet arī iekšā, uz pratināšanu ved pulkvedi Briedi, kuru spēlē Jēkabs Reinis. Peterss viņam piespriež nāves sodu un tur arī nošauj. Tā kā ap šo sarkano šķūni dažādas darbības.
Un tā ir biogrāfiska filma par Raimondu Staprānu?
Jā, grozies kā gribi, tā ir biogrāfiska filma par Staprānu. Jo arī viņa biogrāfija ir arī pietiekami neparasta. Covid-19 laiku mēs pavadījām – viņš Amerikā, mēs Rīgā. Paldies Dievam, ka Staprāns nekur necentās braukt bīstamos ceļojumos pa pasauli tajā laikā, bet daudz "Zoom" esam intervējušies, savstarpēji runājušies, un tie ieraksti ir saglabājušies. Protams, attēla kvalitāte nav izcila, bet sarunas ir ļoti interesantas. Pirmkārt, es gribēju no viņa paša dzirdēt par dzīvi mākslā, jo varētu teikt, ka
viņš ir viens no populārākajiem māksliniekiem Amerikā, latviešu māksliniekiem ar savu publiku, uz kuru viņš atstāj iespaidu kā gleznotājs. Viņa gleznas pērk dārgi un labi.
Visu mūžu viņš ir bijis populārs, un viņa stils ir neatkārtojams un ļoti netipisks priekš latviešu gleznotāja. Viņš tiešām atšķiras, tas ir viens. Bet otrs, ka viņš visu mūžu uzturējis to priekšstatu, kā mēs viņu nosaucām filmā – par alternatīvu Latviju, ka Latvijas vēsturē ir daudz tādu svarīgu momentu, kuri vēsturiski nav īpaši izcelti. Bet Latvijas ceļš, kāds ir bijis pirmskara gados, tas nav bijis vienīgais iespējamais. Protams, kas notika, tas notika, vēsturei nav alternatīvas. Bet tā sociāldemokrātijas loma Latvijas vēsturē… Mani tas arī, starp citu, politiski ir vienmēr izbrīnījis, jo Latvijā, Baltijā, kur pēc sociālā statusa, attiecībām ar politiķiem sociāldemokrātijai vajadzēja būt visejošākajam motoram kā Skandināvijā – kāpēc mēs ik pa brītiņam esam slīdējuši tādā autokrātismā? Staprānam ir izskaidrojums, un tas mums filmā būs redzams.
Staprāns tātad ir dramaturgs, viņš ir gleznotājs, viņš ir politologs kaut kādā mērā…
Kaut kādā mērā, jā.
Jā, un tavs filmas konceptuālais pavērsiens sākās ar glezniecību? Vai sākās ar dramaturģiju?
Ar dramaturģiju. Un tad es sapratu, ka glezniecība, patiesību sakot, ir viņa dramaturģija.
Viņš, protams, latviešu auditorijai ir dramaturgs, bet kā gleznotājs viņš ir visai pasaulei.
Tad mans režisoriskais gājiens bija savienot šīs divas mākslas, kas manuprāt, no Latvijas mākslas un kultūras, vispār no ideju vēstures viedokļa ir ļoti svarīgi, ka viņš, būdams ļoti populārs, veiksmīgs gleznotājs, ir arī ļoti būtisks dramaturgs, kurš Latviju redz citādākā gaismā.
Tātad tev bija svarīgi savienot šīs divas mākslas uz ekrāna?
Protams, protams! Mēs stāstam viņa biogrāfiju, un, no mana viedokļa, šajā biogrāfijā abi aspekti ir ļoti būtiski. Viņš aizbrauca projām no Latvijas ar savu tēvu, māti un pārējo ģimeni nevis kā Latvijā populāri, mīlēti un cienīti politiķi, viņi aizbrauca kā Ulmaņlaika vajāti cilvēki. Pret sociāldemokrātiem bija dažādas represijas.
Viņa tēvs bija ārsts, viņam vienu brīdi bija aizliegums ienākt Rīgas centrā tālāk par Matīsa tirgu, tad viņam būtu jāmaksā sods. Un viņu arī represēja.
Tā ārstniecības prakse vai slimnīca, kurā viņš strādāja… Viņš nevarēja strādāt centrā. Sociāldemokrātus vajāja. Pauls Kalniņš jau sēdēja cietumā, par to ir viena luga – "Paula Kalniņa tiesāšana", par ko mums arī ir filmā viens fragments. Protams, tur ir nianses un sarežģījumi. Arī tie sociāldemokrāti ļoti bieži nebija nekādi šķīstie gari, viņiem arī bija visādi untumi. Viņi izsekoja Ulmani, slepenpolicija viņam sekoja. Mēs vispār zinām maz par Latvijas vēsturi. Kas tagad zina kaut ko par pirmskara laiku, bet, ja zina, tad zina visprimitīvākās, vistaisnākās, visneinteresantākās lietas.
Jums ir bijušas šīs garās sarunas, bet vai Staprāns būs filmas varonis klasiskā formā – sēdēs uz krēsla un stāstīs…
Viņš diezgan daudz asprātīgi runā, bet mēs neesam nekad filmējuši tā, kā jūs mani tagad filmējat. Bet tās "Zoom" sarunas, kur bieži vien kadrā trāpa tikai viņa nāsis vai zods, vai kaut kāds matu ērkulis…Tie nav pareizie kadri, kas, patiesību sakot, nav diez ko labi. Bet viņa intonācijas ir ļoti būtiskas, viņa spriedumi ir negaidīti un tādi, kur jāpadomā. Liekas, johaidī, ko viņš te stāsta! Viņš arī ir daudz domājis.
Es zināju, ka pie viņa mājās Sanfrancisko ir daudzi latvieši ciemojušies, grūtāk atrast tos, kas nav bijuši pie viņa.
Un viņa sieva Ilona, kas ir absolūti apbrīnojams personāžs. Viņi ir atraduši kopīgu valodu un runājušies ar tādiem kontraversāliem cilvēkiem. Teiksim, vienu vakaru pie viņiem ir vienas idejas pārstāvis, nākošajā vakarā pie viņiem ir pretējas idejas pārstāvis. Viena epizode, ko mēs filmā noteikti kaut kādā veidā ietērpsim, ir tas, kā pie viņa kaut kādos 80. gados, pie tam ļoti tuvu Atmodas laikam, ir noticis ļoti neparasts konflikts ar Mavriku Vulfsonu. Staprāns palūdza viņu izkāpt no mašīnas, vedot no viena party uz kādu citu dzīvokli, jo viņš runāja par latviešu izsūtīšanu 1941. gadā pavisam kaut ko citu, kā viņš teica Radošo savienību plēnumā. Pilnīgi pretēju. Tas bija Staprānam nepieņemami, viņš teica – kungs, lūdzu izkāpiet ārā no manas mašīnas.
Galvenais, kas man ļoti patīk, es domāju, ka tā ir tāda ļoti skaista, ne pārāk tipiska latviešiem īpašība, ka viņš ir mācējis ar ļoti pretējiem cilvēkiem runāt.
Jūs vēl plānojat filmēt Staprānu? Vai mums ir cerības sagaidīt viņu vēl Latvijā?
Viņam vajadzēja jau pagājušajā gadā atlidot. Mēs viņu gaidījām uz otra šķūņa filmēšanu, bet bija bīstami, bija Covid-19, viņam 95 gadi, ja nemaldos, palika jau 96 13. oktobrī. Protams, ka tāda lidošana ir problēma, bet es ļoti ceru, ka es viņu redzēšu Latvijā. Bet varbūt, ka mēs brauksim uz Sanfrancisko, tā iemesla, ka mēs pagaidām netiekam pie tā arhīva daudzuma, kas man būtu vajadzīgs. Es ļoti mīlu strādāt ar arhīviem, man viņus vajag, bet es pagaidām netieku klāt pie tāda laba Amerikas perioda arhīva.
Ko tu meklēsi Amerikas perioda arhīvā par Staprāna radošo dzīvi, par politiku?
Viņš ir sadarbojies ar Sanfrancisko Mazo teātri, ar Laimoni Siliņu un Brigitu Siliņu. Es ceru, ka viņiem kaut kas ir. Man pat ir viena intervija ar Laimoni Siliņu, uzfilmēta dažus mēnešus pirms viņa miršanas, un tā ir ļoti interesanta. Kaut kādus, kā saka, abrkasīšus sakasīsim no arhīviem. Bet tieši tie abrkasīši mēdz būt visinteresantākie, jo cilvēki bieži vien tur zem gultas vai skapī tādus materiālus, ko viņi uzskata par nesvarīgiem, bet viņi ir visbūtiskākie. Viņi parāda kaut kādu to dzīves fīlingu. Tur Staprāns kļuva kā mākslinieks populārs Sanfrancisko gandrīz vai sinhroni ar hipiju periodu, pat mazliet pirms. Bet Sanfrancisko 50. gadu beigas un 60. gadi – vari iedomāties, kāda tur ir atmosfēra pilsētā? Protams, ka viņš arī no tā iespaidojās.
Viņš kā gleznotājs bija ļoti drosmīgs. Viņa krāsas, viņa salikumi! Viņa krāsas ir atbilstošas Kalifornijas saulei. Ja kāds mākslas pētnieks nezinātu, no kurienes šis mākslinieks nāk, pēc gleznām viņš varētu pateikt, ka viņš dzīvo Kalifornijā.
Tavai dokumentālajai filmai patiesībā būs scenārijs, kurš varbūt ir pielīdzināms pat spēlfilmai. Tajā nozīmē, ka viņš būs pietiekami sarežģīts, strukturēts un prognozējams. Tas nemaz nav tik raksturīgi dokumentālām filmām. Sevišķi portretfilmām. Manuprāt, tas ir diezgan sarežģīts inscenējuma ceļš, ko jūs ejat. Kāpēc tik sarežģītu ceļu izvēlējies?
Es tā vienmēr esmu darījis. Tā man liekas. Mans galvenais vadmotīvs, interpretācija ir ļoti atkarīga no portretējamās personības. Tāds neizsakāms dramatisms ir Staprāna gleznā, kur tev jādomā. Kas tur ir, kāpēc viņš tā satrauc skatītāju? Šī forma nav no manas galvas izdomāta, ko tik mēs varētu tādu sarežģītu par Staprānu izstāstīt, vai ne? Bet tas ir tāpēc, ka mēs viņu mēģinām atslēgt vaļā, atvērt.
Jūs stāstīsiet Staprāna biogrāfiju?
Viņš ir uzrakstījis, paldies Dievam, ļoti jēdzīgus, sakarīgus, ironiskus memuārus, un viņš mums pat ir ierunājis daļu no tiem memuāriem ar savu balsi. Tā kā tas nozīmē, ka mums šie memuāri ir kā guidelines (vadlīnijas – red.), kuriem mēs varam sekot, mums nevajag neko izdomāt. Viņš stāsta savu biogrāfiju pats. Viņš stāsta ar sarkasmu, ironiju, precīzi, ļoti tēlaini, priekšstats par to rodas. Protams, tajās šķūņa epizodēs, tur es uzdodu konkrētus jautājumus, es prasu vēsturniekam – kā jūs to varat izskaidrot, kāpēc Ulmanis darīja tā, vai Staprānam patīk, piemēram, personāžs Pauls Kalniņš vairāk par citiem? Atbildes ir mūsu filmas saturs. Bet es arī filmā par Gustavu Kluci tieši tāpat darīju. Es skatījos Kluča darbus un sapratu, ka man vajag interpretēt, izejot no tā viņa stila. Es ceru, ka mēs ar Staprānu darām tāpat. Kaut gan es domāju, ka varbūt mums ir tikai tāda ilūzija, ka mēs viņu izprotam, ka viņš pats teiks – nē, tas nav par mani, tas ir… Tā arī var būt.
Tev, protams, ir jāņem vērā, ka cilvēki nezina Staprāna biogrāfiju. Tas ir ļoti šaurs loks cilvēku, varbūt labākajā gadījumā var cerēt, ka viņi ir dzirdējuši, ka ir tāds dramaturgs, emigrācijas latvietis, bet tas ir diezgan svarīgi, lai filma nestu to slodzi šeit, Latvijā. Ne tikai par vēsturi kaut ko atklāt, bet arī par personību.
Vai tur būs runājoša Staprāna galva, kas stāstīs savu dzīvi – droši vien vismaz. Tur būs varbūt kaut kādas politiskas kolīzijas, kur viņš izteiksies, bet, piemēram, par tiem pašiem padomju laikiem… Ir spoža epizode viņa biogrāfijā, kā viņa sieva Ilona, kura ir zinātniece, ar medicīnu saistītā bioķīmijas laukā, Maskavā 60. gados, zinātniskajā konferencē, uz kuru aizbrauca viņi abi divi... Ilona ir dzimusi tādā ģimenē, kurā ļoti labi runāja krieviski (viņas vecmāmiņa vai kas bija no Krievijas, tur Zilupē pie pašas robežas). Viņa krieviski paprasīja biļeti uz Rīgu, un viņi aizbrauca uz Rīgu, mazliet apzinoties, ka viņi to dara nelegāli… Un tad viņiem sāka sekot čeka, un tad bija visādas peripetijas, bet tas ir pilnīgi unikāls piedzīvojums, atbraukt uz Rīgu slepeni. Tas ir hepenings, tas ir viņu raksturā, jo viņi to tagad, protams, atceras kā tādu priecīgu piedzīvojumu, bet es domāju, ka tajā brīdī, kad viņiem tas notika, bija satraukums, un viņus arī ātri, ātri aizforņīja atpakaļ uz Maskavu.
Cik ilgu laiku jau tu dzīvo ar šo domu par filmu par Staprānu?
Zini, mēs bijām Sanfrancisko. Ak, Dievs, tas ir tik sen. 2019. gadā, vēl pirms visiem Covid-19. Tas nozīmē, ka kaut kādā 2018. gadā es sāku rakņāties šajā tēmā. Piemēram, arī tās viņa dramaturģiskās lietas. Skaitās, ka viņš ir rakstījis dokumentālas lugas. Teksti ir ļoti autentiski. Viņš ir ļoti rūpīgi pētījis materiālus, bet dialogs starp Briedi un Petersu, tā, protams, ir fantāzija. Tomēr tas dialogs ir tik precīzi iedomāts, ka tas jau kļūst par kaut kādu dokumentu, ko varētu divi latvieši no pretējām nometnēm sarunāties čekas nopratināšanas telpā, kuras rezultātā viens latvietis paraksta nāves spriedumu otram latvietim.
Tu uzskati, ka Staprāns kā personība tevi kā personību ir ietekmējis kaut kādā veidā tā, lai tu gribētu pavadīt daudzus gadus kopā ar viņu, veidojot filmu?
Jā, tāpēc ka es uzskatu, ka es atradu cilvēku, kurš uz daudzām lietām Latvijas vēsturē skatās līdzīgi kā es, un tas mani iedvesmo. Es domāju, tātad es neesmu vientuļš, pirmkārt. Otrkārt, tas tomēr ir tāds mākslas rezultāts, tā ir prece, kur var parādīt šīs lugas, šīs tēmas un cilvēkus, kuri par to spriež vēl tagad. Spriež dzīvi, vitāli, ar humoru, ar ironiju un absolūti neuztraucas par to, ka viņu viedoklis ļoti neatbilst plaši izplatītajam viedoklim Latvijā par vēstures gaitu.
Vai tu domā, ka jums filmā izdosies atklāt kādus vēsturisko notikumu rakursus, kas varbūt mainīs, varbūt ietekmēs kāda cita cilvēka skatījumu uz Latvijas vēsturi?
Lielos, globālos mezglos un lielās līnijās - nē. Latvijā tomēr, lai kā mēs negrozītos, bet mēs ļoti kritizējam visus diktatorus, autoritārus cilvēkus valdībā visās citās valstīs, bet mūs tas neskar, mums viss ir bijis labi. Nu, tad vajag vienreiz skatīties! Varbūt tomēr nebija labi. Tā ir tā lieta, kas ir Staprāna viedoklis, viņa uzskats, arī kaut kādi akcenti viņa lugās. Viņš parāda, ka nevajag turēties pie klišejām, pie stereotipiem tikai tāpēc, ka liekas, ka tas ir nacionāli skaisti, ka nevajag to nacionālo paradigmu izjaukt un sašūpot.
Vai jūs esat kādreiz runājuši ar Staprānu, kāpēc viņam ir vajadzība gleznot šķūni? Un kas ir šis šķūnis – tā ir tā Latvijas valsts, kurai spīd cauri?
Nē, viņš tieši par to gleznošanu visskaistāk runā. Kad viņš glezno, viņš nedomā.
Bet viņš glezno atkal šķūni!
Tā ir mūsu problēma, ka es skatos uz sarkano šķūni un domāju – ka tikai tas nav Latvijas valsts simbols kopumā.
Tā mūsu valsts ir tā kā tāds sarkans šķūnis, kurā visi salien iekšā, kā pasakā par cimdiņu, un tad nevar tur savietoties, un plēš to cimdiņu pušu.
Viņš tā nedomā, glezna viņam ir māksla bez konkrēta naratīva. Viņš zīmē, glezno formas, krāsas, gaismu. Viņam ļoti patīk tādas tektoniskas formas, tādas milzīgas. Starp citu, tajā šķūnī, kur mēs filmējām iekštelpas, mums ir trīs vai četri precīzi gleznu citāti. Mums ir, pieņemsim, advokāta galds, un uz tā ir klusā daba ar divām krūzītēm, kas ir citāts no Staprāna gleznām. Mums ir Petersa kabinetā vai vēl kaut kur kastīte ar ķiršiem, kas ir gleznas citāts, burtiski precīzi. Mākslinieki to visu bija sarūpējuši. Tas bija vienkārši kolosāls darbs, ko Kristīne, Mārtiņš un Dāvis paveica.
Kāds darba apjoms jums vēl priekšā?
Man ir jāuzfilmē vēl dažas ļoti svarīgas lietas no Staprāna biogrāfijas, kur varbūt pat būs inscenējumi ar aktieriem, statistiem vai tipāžiem. Tad man, protams, ir svarīgi tādu ģimenes atmosfēru noķert, jo viņiem ģimenē bija… Tur viņi visu laiku runāja par politiku. To, ko viņš arī saka intervijās, ka visu laiku mūsu ģimene ir vajāta. Jā, ar tādu domu viņš arī brauca prom no Latvijas. Viņš teica, ka viņam galīgi nebija žēl braukt, un viņš arī domā, ka nekad vairs neatgriezīsies, jo viņam tas ir pagājis etaps. Un vēl viena lieta, kas viņam ir ļoti svarīga, kas, starp citu, arī Latvijā ir plaši diskutējama, bet esmu arī citās filmās ar šo problēmu sastapies, ka, piemēram,
Staprāna ģimenei ir vienmēr bijusi ļoti toleranta, draudzīga, pat tāda silta attieksme pret ebrejiem Latvijā.
Tas palīdzēja Staprāniem ļoti ātri no vācu nometnes nokļūt Amerikā, jo par viņiem galvoja Latvijas ebreji, un viņš uzreiz dabūja darbu Amerikā kā ārsts. Un arī Staprāns kā gleznotājs ir ļoti populārs Amerikas ebreju vidū. Šī intencionalitāte, tolerance pret citām tautībām, par to viņš ļoti daudz stāsta, un tā ir ārkārtīgi būtiska lieta. Tā arī mani silda.
Es nevaru daudz ko pārdzīvot mūsdienu Latvijā, arī to, ka cilvēki ir neiecietīgi. Dusmoties par to arī ir muļķīgi, tas tikai sabojā kuņģa darbību.
