Henrieta Verhoustinska: Debitēt pilnmetrāžas spēles kino, vai tā bija likumsakarība jūsu karjerās vai tomēr uzdrīkstēšanās un kāpšana ārā no komforta zonas?
Linda Olte: Man laikam tā bija uzdrīkstēšanās. Esmu ļoti pateicīga savam operatoram Sašam [Aleksandram] Grebņevam, kurš piezvanīja un teica: "[Nacionālais] kino centrs izsludinājis konkursu. Ko sniegsim?" Man vajadzēja šo grūdienu, lai sāktu darīt.
Elza Gauja: Man tā iespējams bija likumsakarība, jo vēl pirms aktrises darba studēju kino režiju un pieļauju, ka pēc studijām vajadzēja laiku, atelpu no tās intensitātes. Sekoja Lucavsalas filma ["Tikmēr Lucavsalā"], pēc kuras radās šīs filmas "Mamma vēl smaida" ideja, bet man arī vajadzēja grūdienu. Filmas producents Andris Gauja man teica: "Elza, būs konkurss, tev jāsniedz, ļoti laba ideja, ja nesniegsi tu, es iesniegšu. (Smejas) Es uzreiz saņēmos.
Otra līdzība jūsu filmās ir tā, ka tās abas stāsta par māsām. Par trim māsām, un darbība samezglojas ap viņu mātēm. Vai jūs intriģēja ģimenes kā funkcionālas vai disfunkcionālas savienības stāsti, vai ģimeniskais aspekts nebija galvenais?
Elza Gauja: Manā gadījumā bija galvenais. Tas, ko es gribēju pētīt un par ko gribēju runāt, ir cilvēku attiecības ģimenē, cik mēs esam tuvi un arī tāli vienlaikus, un kāpēc tā notiek.
Linda Olte: Jā, mans stāsts ir drusku savādāks. Sākumā gribēju veidot dokumentālu filmu, biju atradusi bērnus, divpadsmitgadniekus, kurus grasās adoptēt amerikāņu ģimene, bet stāsts transformējās, un es nolēmu veidot spēlfilmu. Kad iedziļinājos šajā tēmā, meklēju šo stāstu un rakos dziļāk, tad mammas tēls pienāca klāt un atklājās kā vēl viena lappuse.
Stāsts "Māsas", ir skaudra sociāla drāma par meiteni no nelabvēlīgas ģimenes, kuru kopā ar viņas mazo māsu, grasās adoptēt amerikāņu ģimene. Noklausoties tavu [Lindas Oltes] sarunu ar atbalsta centru "Tilts", biju pārsteigta, cik lielu pētījumu esi veikusi, esi gājusi uz nodarbībām adoptētājiem, uz bērnunamiem, runājusi ar sievietēm, kam atņemtas mātes tiesības… Kāpēc? Kas ir tas dzinulis iedziļināties tik sāpīgā tēmā?
Linda Olte: Kad atnāk ideja, grūti ir pretoties. Gribējās izdarīt maksimāli labi, aizrakties maksimāli dziļi uz visām pusēm. Man bija ļoti svarīgi, ka varu visas šīs situācijas parādīt maksimāli reālistiski.
Elzas filmu iegriež it kā anekdotisks gadījums par to, kā māsas, kas vēlas pārvest Somijā mirušo māti uz Latviju, nevar to izdarīt repatriācijas milzīgo izdevumu dēļ. Tad viņas izdomā savu mirušo māti uz Latviju pārvest automašīnas bagāžniekā. Vai tas ir gadījums iz dzīves?
Elza Gauja: Ne no manas dzīves. Bet es dzirdēju šo stāstu kā patiesu, ļoti daudzi cilvēki ir dzirdējuši šo stāstu. Nevar īsti saprast, kurā brīdī tur ir patiesība kurā brīdī, tas jau kļuvis par leģendu, kura vēl ir mazliet izpušķota. Principā tādas lietas tiešām notiek. Dzirdēju, ka cilvēks, kas tulko tiesu dokumentus Vācijā, regulāri saskaras ar to, ka cilvēki, sevišķi no Austrumeiropas puses, kuriem Vācijā nomirst tuvinieks, nav apdrošināti un uz dzimto zemi viņu ved paši. Tad viņus reizēm arī pieķer un tiesā, jo tas, protams, nav legāli.
Zinu, Linda, ka galvenajai, trīspadsmitgadīgās Anastasijas, lomai tavā filmā "Māsas" tika atsūtīts pusotrs tūkstotis video pieteikumu. Tu pati gāji cauri visam pusotram tūkstotim?
Linda Olte: Jā, es pati. Man bija sajūta - nē, negribu, lai kastinga aģentūra atlasa un pasaka, kura varētu būt labākā. Man likās svarīgi pašai sajust. Anastasijai ir visa filma, viņa ir visās ainās, tur jābūt 200% trāpījumam. Man pašai ļoti gribējās to izdarīt. Diezgan ātri bija skaidrs, ka viņa ir īstā. Pārsvarā mūslaiku mazās meitenīties ir ļoti "TikTok", "Youtube" uzspēlētas un īstums dziļi, dziļi apracies. Emmā (Emma Skirmante ir galvenās lomas atveidotāja – red.) ir tāds brīnišķīgs īstums un briedums, kaut arī viņa nāk no ļoti labas, mīlošas ģimenes…
Un viņai ir jālamājas tavā filmā…
Linda Olte: Un viņai ir jālamājas... Ar to es viņu diezgan pamocīju, jo vajadzēja kārtīgi pateikt tos vārdiņus, nevarēja tā pieklājīgi, kā pieklājīga teicamniece teikt, viņai bija jāsaka no visas sirds. Man ļoti mīļš stāsts par vienu no kastinga reizēm: viņa [Emma] brauca no laukiem un ieradās ar savu melno suni, neko nezinādama. Mēs ar Sašu [Aleksandru Grebņevu] saskatāmies, un mums ir viss skaidrs! Scenārijā diezgan būtiska loma ir šim melnajam sunim, simboliska loma. Filmā filmējas Emmas īstais suns.
Elza, tev, kā es saprotu, bez jebkāda kastinga bija skaidrs, ka tās būs Baiba Broka, Daiga Kažociņa un Anta Aizupe.
Elza Gauja: Jā, un arī Matīss Budovskis un Jānis Skutelis.
Kā tu izlēmi, kā nonāci pie šī lēmuma?
Elza Gauja: Ļoti intuitīvi, absolūti intuitīvi. Biju viņas visas redzējusi darbībā, man ļoti patīk, kā viņas strādā. Baibai un Antai ir arī vizuālā līdzība, kas nav mazsvarīgi.
Atgriežoties pie tā, ka šīs jums abām ir debijas filmas. Vai pastāv tāds jēdziens kā debitanta veiksme, un vai jūsu gadījumā tā nostrādāja? Šo jautājumu uzdodu, jo esmu redzējusi abas filmas un uzdrīkstos apgalvot, ka tās abas ir veiksmes.
Elza Gauja: Domāju, ka debitantiem ir tāda pozitīva īpašība kā degsme, kas varbūt reizēm pazūd pie trešās, ceturtās filmas. Tajā pirmajā tiek ieguldīta milzīga enerģija no režisora puses, un es pieļauju, varbūt tā nav gluži veiksme, bet tas ir viens no faktoriem, kāpēc debijas filmas reizēm ir tādas intensīvas, dzirkstošas.
Linda Olte: Varbūt otrajā filmā tās 1500 meitenītes pati neskatītos. Padotu kādam tālāk. (Visas smejas) Grūti sevi skatīt kā debitanti, tomēr jau ir darbi padarīti. Televīzijas filmas, tās arī ir filmas. Drusku mulstu, kas tad tas īsti ir. Nu labi, skaidrs, ka tas ir īsts, lielais kino, veidots priekš kinoteātra.
Elzas Gaujas filma "Mamma vēl smaida" jau skatāma kinoteātros, bet Lindas Oltes filma "Māsas" piedzīvos pirmizrādi Rīga starptautiskā kino festivāla "Riga IFF" ietvaros 20. oktobrī.
Linda Olte: Jā, un pasaules pirmizrādi Varšavas kinofestivālā pirms tam.
Elza, tava filma ir tā saucamā mikrobudžeta filma. Ko tas tev nozīmēja?
Elza Gauja: Ir prieks, ka piešķir vispār kaut kādu finansējumu. Pat ja tas ir maziņš, ir iespēja to pirmo filmu veidot. No otras puses, kaut kādā ziņā ir prieks, ka finansējums bija tik mazs, jo nezinu, vai mēs tādu filmu uztaisītu ar lielāku finansējumu. To ierobežojumu bija tik daudz, ka filmas estētika radās no šiem ierobežojumiem. Kameras darbs, formāts 4:3 vai kustīgā kamera, tas viss jau radās principā tādēļ, ka nepietika naudas, lai filmētu citādāk. Un es ļoti priecājos, ka filma ir izdevusies tāda un izskatās tā, kā viņa izskatās šobrīd.
Tu neesi sabijusies no tā un filmē jau nākamo mikrobudžeta filmu "Pastkarte no Romas" ar brīnišķīgajiem aktieriem Jāni Jarānu un Indru Burkovsku galvenajās lomās. Par ko būs filma?
Elza Gauja: Filma būs par pensionāru pāri, kuri strādā par pastniekiem un kuriem ir mūža sapnis nokļūt Romā, bet naudiņas nepietiek. Tad viņi izdomā ne gluži legālu krāpniecības shēmu, kā šo sapni īstenot, bet diemžēl stāsta laikā Alvīnes varoni piemeklē alcheimers, kurš progresē, un filma ir par to, kā šie cilvēki tiek galā ar šo slimību. Neviens jau negrib atzīt to, ka kaut kas nav kārtībā, ka vajag citu cilvēku palīdzību.
Linda, tava nākamā filma? Vai būs nākamā pilnmetrāžas spēlfilma?
Linda Olte: Es ceru, ka būs. Bet varbūt vēl neteikšu.
Kā tas ir kino strādāt ar bērniem? Vai tas atšķiras no profesionālu aktieru darbošanās?
Linda Olte: Jāizvēlas bērni tādi, kādi ir vajadzīgi lomai, un tad jau vairs nav pārāk daudz jāstrādā, jo viņi vienkārši ir tādi, kādi viņi ir. Tāda ir mana atslēga. Plus vēl jānogurdina, jo sākumā viņi sēž taisnām mugurām un ēd ļoti skaisti, bet pēc pusstundas viņi jau vairs nevar un ēd šitā [žestikulē ar abām rokām, ieliektu muguru], bet tāpat ir arī lielajiem aktieriem...
Elza Gauja: Nogurdināšana ir labs paņēmiens.
Vai jums pašām ir māsas un brāļi?
Linda Olte: Man ir divas māsas.
Tātad stāsts par trim māsām bija smelts iz dzīves?
Linda Olte: Jā. Sākumā dokumentālais stāsts bija par brālīti un māsiņu, bet kaut kā es tos brāļus pavisam nejūtu, tad sajutu, ka tām ir jābūt māsām.
Elza, tavs stāsts par trim māsām ir no dzīves?
Elza Gauja: Man nav ne māsas, ne brāļa. Bet varbūt tas tāds nepiepildītais sapnis, ko es realizēju caur kino.
