Aiga Leitholde: Lūdzu, iepazīstini ar seriālu “Nopietni?”!
Jānis Skutelis: "Nopietni?" ir ceļojuma tipa raidījumu stilistikā ieturēts seriāls, arī "mockumentary" (parodijas un dokumentālā žanra apvienojums) par to, kā top dokumentālie raidījumi. Visam pa vidu tiek radītas arī mazas filmiņas.
Finālā tas ir žanru sajaukums – uzmundrinošs, viegls, superpozitīvs stāsts par cilvēkiem sešu sēriju garumā. Galvenais varonis Andris, kuru atveido Mārtiņš Kozlovskis, ir strādājis ceļojuma aģentūrā – viņš ir maršrutu sastādītājs. Tā kā šobrīd ceļošana uz ārzemēm nav tā primārākā cilvēku interese, Andris aģentūrā vairs nestrādā. Viņam patīk ceļošana, un viņš ir izdomājis, ka Latvijā ir daudz mazu vietiņu, kuras kopā ar kolēģiem varētu parādīt citiem, jo uz tām parasti neviens nebrauc un par tām neviens nestāsta. Tas gan ir tāpēc, ka tur, kā varētu likties, nekā nav. Ar to viņi arī nodarbojas ceļojuma raidījumā “Brūnā zīme” – brauc uz vietām, kur nekā nav, un visi kopā mēģina sadomāt – kā lai no tā uztaisa raidījumu?
Šo visu dzirdot, uzreiz nāk prātā vieta "Nākotne", kas, manuprāt, ir viena no paradoksālākajām, fascinējošākajām vietām Latvijā.
Mūsu raidījuma noslēdzošā sērija norisinās līdzīgā stāstā – kolhozā "Uzvara". Tur ir tā, kā tu saki – no pirmā skata tā ir maza, necila vietiņa, kas atrodas nekurienē, kam patiesībā apakšā ir liels stāsts, vēstures notikumi.
Tātad – Andris ir galvenais varonis. Kas vēl piedalās seriālā?
Mums ir trīs galvenie varoņi, bet Andris, šķiet, ir galvenākais personāžs. Viņš ir tas, kurš vispār iekustina šo mašinēriju. Es pats atveidoju Ritvaru – Andra kolēģi, kurš arī strādājis tūrisma aģentūrā par pārdevēju. Mēs esam labs kontrasts – Andris tik tiešām interesējas par šīm vietām, savukārt mans personāžs, kuram nekas no šī visa neinteresē, ir šoferis. Tiesa gan, viņš gandrīz nemaz nebrauc, jo visu laiku ir nedaudz iereibis. Bet viņš māk "aizmuldēt ēteru" par to, cik kolosāls būs tavs ceļojums, lai gan pašam nav nojausmas par to, ko viņš tirgo. Ja meklējam Andra pasaulei līdzības, tad tur būs līdzība ar Žilu Vernu. Andris nekur nav bijis – pasauli izzinājis caur kartēm, globusā vai "Google Maps". Šī arī viņam ir pirmā reize, kad viņš izbrauc no kantora, lai paskatītos, kas patiešām notiek. Trešais personāžs Oļegs ir režisors ar ambīciju uz kino. Viņu atveido Jurijs Djakonovs.
Lai cik šis stāsts arī nebūtu izdomāts, tas patiesībā notiek ļoti tuvu realitātei.
Kozmens [Mārtiņš Kozlovskis] pa īstam ir vēstures skolotājs, un viņu tik tiešām interesē ģeogrāfija, vēsture. Viņš ir maza “Vikipēdija” – bagāts ar interesantiem stāstiem. Manējai Ritvars ir lēnām aizejošs, bet ilgu laiku aktuāls paštēls, kuram interesē jautrība, ātri paliek garlaicīgi un vienmēr vajag kaut ko jaunu izdomāt. Savukārt Jurijs tiešām arī ir režisors.
Vēl mums ir grimētāja Zanīte – Ilona Zariņa, kura arī reālajā dzīvē ir grimētāja. Lauris Buda ir Nauris Būda, kurš ir skaņotājs un arī seriālā spēlē skaņotāju. Robčiks – Reinis Piziks ir operators, bet reālajā dzīvē viņš ir viens no šī seriāla scenāristiem.
Jau "Pusnakts šovā", kad mums vajadzēja kādu cilvēku no malas, mēs iesaistījām savu aizkadru komandu. Cik viņi dabiski un nepiespiesti kadrā iejutās! Liekas, viņi šo visu ir tik daudzas reizes atskatījušies un domājuši – nu, lūdzu, pasaki beidzot normāli savu sakāmo, un ejam uz priekšu! Galu galā visa komanda ir nofilmējušies šajā seriālā, izņemot operatoru Pīlēnu, kuram tas viss bija jāfilmē.
Kurā brīdī notika filmēšana?
Tas notika ļoti veikli. Šķiet, tas bija jūlijs, kad ar LTV sarunājām, ka, ņemot vērā ierobežojums, "Pusnakts šovu" bez skatītājiem mēs netaisīsim. Bez auditorijas klātbūtnes šis raidījums nestrādā. Sarunājām, ka tā vietā varētu taisīt seriālu. Ļoti veikli trijatā sarakstījām šīs sešas sērijas. Septembrī un nedaudz oktobrī filmējām, tagad ir montāža. Tas bija tāds, kā latgalieši saka, "hardcore" režīms.
Televīzijas projekti man vienmēr saistījušies ar ātru tempu un disciplīnu. Nav laika daudz domāt, pārtaisīt un šaubīties.
Jā, taču jautājums – kas ir gala rezultāts. Konkrēti šim seriālam šāds darba temps attaisnojās. Mums bija nenormāli garas maiņas, jo bija jāpaspēj nofilmēt tik ātrā laikā, cik to ļauj finanses. Taču, kā tu sacīji, šāds temps stāstu padara krietni dokumentālāku.
Seriāla stāstā katrai no vietām – Carnikavai, Ropažiem, Lapmežciemam, Kuldīgai un Uzvarai – ir veltīta viena diena. Ir tikai viena diena, lai uztaisītu raidījumu, un tas viss ar aizbraukšanu, uzstādīšanos un kino radīšanu. Tas, ka mums bija tik maz laika, stāstu padara ļoti ticamu. Ja mums uz katru sēriju būtu 4–5 dienas, tas būtu labs režīms. Šī filmēšana atgādināja laikus Zaķusalā – kad bija vajadzīgs sižets, tu gāji ārā un meklēji vietu, kas izskatās pēc Līvānu fabrikas stūra un kamerā stāstīji, ka atrodies Līvānos.
Runā – ierobežojumi radošiem cilvēkiem iedod papildu dzirksti!
Jā, tas noteikti! Šajā gadījumā tas bija laiks.
Ierobežojumi saprāta robežās motivē.
Tie ir kā tā slavenā diskomforta zona – līdz kādai pakāpei tā ir ļoti auglīga.
Ja par pandēmiju, tad šovasar visi, kuri vēlējās paceļot, visdrošāk to varēja darīt Latvijā. Tādēļ seriāla ideja ir saistīta ar to, ka Latvijā ir daudz nezināmu vietu, kur var aizbraukt. Sigulda, Liepāja – lielie tūrisma galamērķi, kur mēs visi esam bijuši, bet joprojām ir daudz vietu, kuras apzīmē ar tām dīvainajām brūnajām zīmēm. It kā šajās vietās nekā nav, bet, no otras puses, seriāla gaitā izkristalizējas atziņa, ka nav garlaicīgu vietu, ir garlaicīgi cilvēki. Ja tur nekā nav, tad varbūt arī tev ir problēma. Ja nedaudz pameklē un parok, tad visu ko var atrast!
Tā arī man dzīvē pirms kāda laika tā ir bijis – stāsts norisinājās Lisabonā, kurā bijām ieradušies vēlā vakarā. Pēc īsas pilsētas apskates devāmies gulēt. Nākamajā rītā nolēmu pievienoties studentu gidu organizētajai ekskursijai. Kopā ar studentu gidu izstaigājām to pašu maršrutu, ko iepriekšējā vakarā, taču izrādījās, ja tu paej dažus soļus nostāk – tur ir liecības par zemestrīci un citiem notikumiem. Tu vari iet vienkārši pastaigāt – tev apkārt ir mājas, un tas tev šķiet garlaicīgi. Ja tu kaut ko zini vai kāds tev kaut ko izstāsta par šīm vietām, izrādās, ka tās nav vienkārši mājas, bet aiz tām ir saistoši stāsti! Šajā seriālā ir līdzīgi.
Vai mēs vēlamies uzzināt vairāk?
Vēlme tomēr ir darbs, kas kādam ir jāpaveic. Šajā gadījumā Andrim, kurš, lai gan ir nedaudz pa gaisu, neko nesaprot no televīzijas filmēšanas, taču labi pārzina vajadzīgo informāciju. Tici vai nē, šī informācija viņam neatnāca miegā. Tas ir zināma darba rezultāts. Kaut kādu brīdi šī informācija nevienam nav vajadzīga, kamēr tu nesāc filmēt raidījumu. Svarīgi ir nepadoties! Runājot par pārprofilēšanos, atceros, ka pavasarī māksliniekiem tika ieteikts pamainīt arodu. Tādā ziņā Andris ir labs piemērs – viņu atlaiž no tūrisma aģentūras. Viņš saņemas un pats sāk veidot raidījumu – mēģina izdarīt to, ko sen ir gribējis izdarīt.
Skaisti!
Un zini – arī pārējā pasaule paliek tāda pati. Lai kur mēs nebrauktu, vietējie cilvēki ir gatavi pieslēgties procesam un palīdzēt. Ropažos meklējām pensionārus, tur viņas ātri pieteicās, tikai vajadzēja atvest uz laukumu un aizvest atpakaļ mājās. Lapmežciema muzejā vajadzēja safilmēt lietas – jā, protams! Visas muzeja darbinieces sēdēja ārā uz soliņa un gaidīja, kamēr mēs safilmēsimies viņu kabinetā. Piedzīvojums Uzvarā vispār bija Leiputrija! Tur no unikālā Uzvaras motormuzeja izvilka savus vecos traktorus, "vazikus", "čaikas" un citu tehniku.
Ja par to būtu bijis jāmaksā, tā būtu lielbudžeta filmēšana!
Daudz ko, kā izrādās, var izdarīt tāpat, un cilvēki labprāt palīdz.
Cilvēkiem gribas būt daļai no procesa
Jā – ja cilvēkam iedod iespēju būt labam, viņš to izmantos. Es aizmirsu pieminēt septīto personāžu – tas ir ''Rafiņš 82'' (Rīgas Autobusu fabrikas autobuss). Viņa ir īsts personāžs – niķīgs, ar vajadzību pēc uzmanības. Mēs viņu dabūjām iekšā grāvī. Diemžēl operators bija prom un tas nav nofilmēts. Saucām traktoru. Vienos naktī atbrauca čalis, ''rafiņu'' izvilka no grāvja, gan pēc tam arī sataisīja. Viņam bija labs jautājums: kas taisīja šo mašīnu? Mēs, latvieši!
Gados jauns čalis?
Jā. Tas notika pie Elku klana. Tur bija šaurs meža celiņš. Abās pusēs grāvīši, kuros mašīnai viegli ieslīdēt. Busiņš bija uz diviem riteņiem, gandrīz uz sāna. Tā bija gara filmēšanas diena un tiešām žēl, ka operatora nebija uz vietas.
Kur viņš bija?
Viņš jau bija prom – mēs bijām pabeiguši filmēt. Bet bija forša šī lielā ņemšanās.
Droši vien varēs saskatīt līdzības ar Latvijas apceļošanas raidījumu “Te”?
Līdzības ar apceļošanas raidījumiem noteikti būs, bet apzināti ar līdzībām mēs nespēlējāmies, jo Andra ideja ir krasi atšķirīga. Zini, kāds būtu viņa izpratnē perfekts raidījums? Viņš vienkārši visu izstāstītu. Kurā gadā? Cik reizes? Kurš redzēja? Kurš bija? Cik sver? Fakti, fakti, fakti. Jo tas viņam ir ārkārtīgi interesanti un svarīgi. Viņš šos faktus stāstītu kamerā un neko nerādītu. Tādā ziņā labi, ka Andrim blakus ir komanda, kas saprot, kā parādīt viņa stāstu.
Patiešām ir šādi cilvēki – faktu enciklopēdijas, kuri uz apskates objektu aizbrauc, lai atzīmētos, jo visu piedzīvojumu viņi paši ir izgājuši jau grāmatas lapaspusēs.
Precīzi! Bet Andris redz to skaistumu, jo viņš zina, uz ko viņš skatās. Tas tomēr ir ļoti svarīgi. Ja nezinātājs nonāktu Lapmežciemā pie akmens laikmeta apmetnes, viņam tā būtu nopļauta pļaviņa ar akmeni, uz kura ir rakstīts "Siliņupes akmens laikmeta apmetne 3./2. gadu tūkstotis pirms mūsu ēras". Ļoti interesanti tas nav. Bet zinātājam – viņš atrodas vēsturiskā vietā! Kas tik te nenotika! Tavai iztēlei ir, no kurienes paņemt informāciju.
Bez papildzināšanām iztēli ir grūti iedarbināt. Ko gan es varu iztēloties?
Kā pļavā kāds pļauj zāli – un viss.
Patiesībā es aizmirsu vēl vienu svarīgu personāžu – Andra sievu, Oļega māsu, kas ir Andra lielais atbalsts. Viņa braucienā nepiedalās, bet ik pa laikam Andrim zvana, atgādina par svarīgām lietām, kuras viņš aizmirst, interesējās, kā rit filmēšana. Viņa arī ir skolotāja. Es viņu attiecības redzu kā vienu no vīriešu un sieviešu attiecību etaloniem.
Savā ziņā mūsdienu tūrismu, vismaz pirms pandēmijas, raksturoja ātrums. Mēs ātri varējām nokļūt otrā pasaules malā, čik-čik fotogrāfijā iekapsulējām apskates objektu un atkal bijām gatavi doties tālāk!
Esmu pa īstam piedalījies ceļojumu raidījumos "100 jūdzes", kur es biju uz Indiju, Krieviju, Maroku, bet šāda versija kā seriālā man patiktu labāk. Viens – ko šajā vietā var apskatīties? Ar iepriekš pieminētajām zināšanām mēs visi varam ieraudzīt vienu un to pašu. Seriālā mēs liekam klāt savu interpretāciju, skatījumu par konkrēto vietu. Tas ir mūsējais redzējums. Tu redzētu citādāk.
Pirmā sērijas stāsta par ceļojošo kāpu Carnikavā.
Šķiet, jau 100 gadus šī kāpa stāv mierā, bet par šo kāpu vēsta pašizdomāta leģenda, ka smilšu vīri šo kāpu nēsā šurpu-turpu.
Zem kāpas esot māja, no kuras cilvēki mēģina tikt ārā. Tā tas realitātē nav, bet, izejot no šīs leģendas, mēs nonākam pie sava stāsta. Tas ir tāds māksliniecisks redzējums, kas atšķiras no ierastās, par šo vietu ir izlasāmās informācijas, un tas ir forši!
Jā, tas ir interesanti! Manuprāt, teiksmas un mūsdienās arī pilsētas leģendas parāda to, vai tiešām cilvēks ir dzīvojis konkrētajā vietā, pilsētas daļā. Tā var atpazīt vietējos!
Jā, ir labi parunāties ar vietējiem. Piemēram, kolhozs "Uzvara" – tā tiešām ir vieta utopija. Tur ir uzbūvēts liels HES. Trolejbusu līnija strādnieku pārvadāšanai, milzīga skola un milzīgs kultūras nams, kurā varētu uzstāties Dailes teātris ar visu savu lielo dekorāciju uzstādījumu. Tad vēl pašiem savs kuģītis un vilciens uz Rundāles pili. Uz šo vietu atpūsties brauca Padomju Savienības kosmonauti un Gaļina Brežņeva. Kāpēc? Maģija.
Šis man atgādina izjūtas Līgatnes bunkurā. Es arī domāju – kāpēc? Labi, būtu reāla situācija, pieci valstsvīri izdzīvotu. Pēc tam viņi dotos ārā pasaulē. Ko tālāk?
Nu, redzi, tieši par to mēs runājam! Jebkurš var aizbraukt uz Līgatni, nokāpt bunkurā, noklausīties gida stāstīto – paldies! Šī ir tava interpretācija par pieciem valstsvīriem, kas ir izdzīvojuši un nāk ārā no bunkura. Tas ir tas, ko arī mēs mēģinājām darīt. Tas nav īsts stāsts, jo patiesībā tas nenotika, bet tas viss tā varētu būt bijis.
Ir interesanti, izejot no esošajiem faktiem, pakāpties sāņus.
Jo skaidrs, ka smilšu vīri nenēsā kāpu, nav apraktas mājas un spoki pludmalē, bet tā varētu būt.
Jā, kādēļ gan ne! Galvenais, lai vietējie pēc tam nezvana un nesaka, ko jūs tur stāstiet!
Domāju, ka ne. Piemēram, Nāgelmuižā pie Ropažiem ir kalniņš un ozols – tā ir vieta, kur pirmo reizi nolaidās gaisa balons. Rīgā pacēlās, lidoja. Laika apstākļu dēļ nevarēja nolaisties. Latvija ir mežiem klāta, bet tomēr nolaišanās vieta galu galā tika atrasta. Kamēr mēs šajā vietā filmējām, atnāca dāma, kas netālu dzīvo, līdzi nesdama zīmi par šo ozolu. Varbūt šo zīmi vajag pielikt? Mēs jau bijām safilmējuši, un zīme mums nebija aktuāla. Ar to gribu sacīt, ka protesta akcijas neviens mums nerīkoja, bija pilnīgi pretēji.
Un vietējie arī atceras, cik viņiem foršas vietas.
Ikdienā tur dzīvojot, cik tas tev ir interesanti? Līdzīgi kā cilvēki, kas dzīvo pie jūras, uz jūru neiet.
Neko tev neesmu vēl par Reini Piziku, Ievu Biti, Jāni Skuteli – svēto trīsvienību pateicis. Tā ir ļoti svarīga – scenāristi! Var viens pats rakstīt, bet tas nav tas. Katrs no mums rakstīja divas sērijas, un tad mēs kopā tekstus ķidājam un labojam. Ļoti labs process! Nevaru iedomāties, kā pie daudzām idejām citādāk varētu nonākt, ja ne komandas darbā. Teksti ir gari, jo mēs tarkšķam no vienas vietas. Tas nav dabasskatu atrādīšanas raidījums. Bet šajā komandā rakstīšana neradīja darba sajūtu.
Mēs labi krītam viens otram uz nerviem un arī ļoti labi viens otram palīdzam.
Daļa no dialogiem ir improvizācija, es pieļauju.
Vispār nē! Šoreiz improvizācijas ir ļoti maz. Es būtu gribējis improvizēt, bet, ņemot vērā ierobežoto laiku, nav iespējama dauzīšanās, kas ir ļoti svarīga improvizācijā.
Man šķiet, ka tie labākie joki dzimst no negaidītas situācijas. Kā jūs iekustinājāt scenārijā uzrakstīto joku, lai tas joprojām ir smieklīgi?
Scenārijā uzrakstīts joks neizslēdz improvizāciju. Ir ļoti labi, ka tev ir bāze, uz kuras tu vari improvizēt. Kad Carnikavā filmējām seriāla demo, tas bija balstīts uz improvizācijā tapušiem dialogiem. Tas bija labi, dzīvelīgi, bet tomēr riskanti – tas ir neparedzams garums un saturs. Iespējams, puse joka ir lieka. Tādēļ ir jāpaplāno scenārijā. Vienam nav skaidrs tas, otram kaut kas cits. Pašam jāatbild uz jautājumu, kāpēc tas ir tā? Vai tas tā var būt? Man tas nebija ienācis prātā. Tas forši, ka viens otram liekam pasvīst.
Visi trīs scenāristi bija uz laukuma: Ieva bija līdzi filmēšanās. Reinis visu laiku bija kadrā. Ja kaut kas nav skaidrs vai jāmaina, to paveicām ļoti ātri. Piemēram, filmējot Dobelē, mēs daudz scenārijā izmainījām, jo sapratām, ka tā tas nemaz nevar būt. Tas viss tādēļ, ka mums filmēšanā pievienojās Baiba Broka, kurai kā pieredzējušai aktrisei bija jautājumi. Mums bija uz šiem jautājumiem jāatbild, ko ļoti negribējās darīt. Bet labi, ka bija šie jautājumi!
Seriāls “Nopietni?” – no 6. novembra piektdienās 21.35 LTV1 un REPLAY.lv.
