Pateicoties brāļiem Lumjēriem, Franciju pamatoti sauc par kino dzimteni. Šajā valstī ir dzimuši jauni kino strāvojumi un valsts vienmēr ir lutinājusi šo mākslas nozari. Ik gadu uz ekrāniem nonāk vairāk nekā 200 franču filmas, kuras noskatās 82 miljoni valsts iedzīvotāju, nemaz nerunājot par citu valstu skatītājiem.
„Franču kino atbalsta sistēma pastāv tāpēc, ka valstī šī nozare ir reglamentēta,” stāsta Tulūzas 1.Capitole universitātes tieslietu profesors Seržs Regūrs. „Sistēma nevarētu darboties, ja tā nesaņemtu valsts finansējumu. Tā nevarētu darboties, ja finansējums būtu mazs. Bet tā kā Francijā tas ir liels, šī sistēma darbojas.”
Regūrs piebilst, ka pašā pamatā ir politiskā griba atbalstīt kino. Ik gadu valsts nozarei piešķir 600 miljonus eiro. Taču tā ir tikai trešā daļa no kopējā finansējuma. Tā kā nozare paredz nodokļu atlaides, kino finansēšanā piedalās arī pašvaldības, lielie uzņēmumi, kā arī privātās un valsts televīzijas. Un tomēr liela daļa Francijā tapušo filmu ir nerentablas.
„Neapšaubāmi, kino ir māksla, taču no otras puses – tā arī ir tautsaimniecības nozare, un tāpēc šīs te rentablās filmas, kas ienes daudz naudas, var palīdzēt mākslas un eksperimentālajam kino,” teic kino kritiķis, izdevuma „Inrocks” redkolēģijas biedrs Seržs Kaganskis.
Franču kino eksperti norāda – tieši valstīs, kurās ir pārdomāta kino politika, var dzimt un attīstīties savs Jaunais vilnis, savi Godāri un Trifo. Tādās valstīs izveidojas savas kino tradīcijas, kas nav domātas tikai vietējam skatītāju lokam, un palīdz veidot valsts tēlu arī ārpus tās.
Eksperti ieradušies Rīgā, lai piedalītos Francijas institūta Latvijā rīkotajā lekciju ciklā „Kultūras un radošās industrijas”.
