Fotoizstādē - «Zaudētā paradīze»

Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atklāta mākslinieka Egila Bormaņa fotoizstāde „Zaudētā paradīze”. Tās centrā ir stāsts par mākslinieka dzimtas mājām, kurās viņš savulaik vadījis bērnības vasaras, bet kas tagad jau sen kā pamestas un pazudušas no zemes virsas. Māksliniekam tomēr šī vieta ir tik ļoti mīļa, ka viņš katru vasaru joprojām dodas to apraudzīt, un visu redzamo iemūžina fotogrāfijās. Tagad no bagātīgā materiāla izveidota foto hronika, kas ir ļoti personisks, bet vienlaikus arī simbolisks stāsts par cilvēka un dabas, kā arī laicīgā un mūžīgā attiecībām.

„Jāņogas… upenes… ābolu garša… siena smarža… arī kūts smarža… piena garša… no rūgušpiena ceptas pankūkas….” - mākslinieks Egils Bormanis dalās asociācijās, kādas viņam saistās ar vecvecāku lauku mājām „Rumbenieki”. Tās atradās Pampāļu pagastā, un tur viņš kopā ar brāli savulaik vadīja savas bērnības vasaras.

Kad Egilam bija 11 gadu, vecvecāki vairs nespēja saimniekot un bija spiesti atstāt šīs mājas, kurās nodzīvojuši visu mūžu. Viņu bērniem savukārt nebija iespējas īpašumu paturēt, un, kā redzams kādā izstādes fotogrāfijā, visiem - arī Egilam - tas bijis ļoti skumjš brīdis:

„Tas ir mans portrets 11 gadu vecumā, kad „Rumbenieki” tika pamesti. Tāda saldsērīga izteiksme man sejā. Es raudāju, jā…, jo pēkšņi man atņemts kaut kas tik ļoti skaists…”.

Taču arī pēc mājas atstāšanas šīs vietas pievilšanas spēks bijis tik liels, ka Egilam un viņa brālim kļuva gandrīz vai par rituālu katru vasaru uz šo vietu aizbraukt, tur kādu brīdi pabūt un Egils - sākotnēji pilnīgi nepazināti - redzēto iemūžināja arī fotogrāfijās.

Tā bija tāda iekšēja nepieciešamība, ko nevar izskaidrot. Es iemūžināju katru stūrīti no visām pusēm, arī apkārtni, un piefiksēju, kā daba mainās. Pirmās fotogrāfijas, kad pamestā māja vēl bija, izskatījās drūmas. Pēc gadiem pieciem mājas vairs nebija, vieta pamazām aizauga ar nātrēm, usnēm…”, stāsta Egils Bormanis.

43 gadu laikā zemesgabalam mainījušies vairāki īpašnieki - vienu brīdi apkārtne bijusi skaisti sakopta un kādreizējās mājas priekšā uzpludināts dīķis, bet tagad atkal mājas vietā saimniekojot pati daba.

Lai arī attēlus caurvij nostalģiska smeldze, izstāde nav depresīva, bet aicina uz pārdomām par iznīcīgo un mūžīgo gan dabas, gan ikviena cilvēka dzīvē. Kā uzsver Egils Bormanis, būtībā cikls ir noslēdzies, un bijušo māju vieta tagad atkal izskatās aptuveni tāpat kā laikā, kad viņa vecvectēvs tajā ienāca un sāka būvēt māju:

„Ekspozīcijas centrālā daļā es veidoju nosacītu simbolisku sudraba ceļu kā mūža gājumu, ceļa galā ir mūžības koks – arī kā simbols, kur ir attēloti četri pamatelementi: gaiss, ūdens, zeme un uguns, kas ir mūžīgi.”

Kā emocionāli spilgtu un spēcīgu, un reizē uz filozofiskām pārdomām rosinošu izstādi „Zaudētā paradīze” - raksturo Rīgas Mākslas skolas direktore, Egila Bormaņa kolēģe Dina Lūse:

„Man izjūtas bija, ka mums ir jāatvadās no vesela liela laikmeta savā pasaules uztverē, jo vecās lauku mājas simbolizē pirmās Latvijas brīvvalsts dzīves modeli, pasaules uztveri – tas ir viss tas, ko esam latviešu literatūrā lasījuši, mākslā skatījuši. Acīmredzot, tas aiziet uz neatgriešanos… Un man šķiet, tā jau tas ir – dzīve mainās, pasaule mainās…”

Izstāde „Zaudētā paradīze” apskatāma Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā un sasaucas arī ar šī muzeja uzdevumu - atsaukt atmiņā aizgājušo laiku dzīves ainas, vākt un saglabāt par tām dokumentālas un emocionālas liecības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti