Izstādi veido divas daļas – instalācija un fotogrāfiju sērija.
Kādā darbdienas pēcpusdienā Fotogrāfijas muzejā valda dīvaina gaisotne. Muzejs ir pustumsā un izstāžu telpās pīkst signalizācija. Izrādās, visam kvartālam (nesaprotamu iemeslu dēļ) pazudusi elektrība un, kamēr meklē vainu, muzeja darbība būtībā ir paralizēta. Pēc brīža elektrība atkal atrodas. Lai arī nejauša, šī situācija savā ziņā labi atspoguļo izstādes ideju, jo
savā ziņā tā ir stāsts par mūsu nu jau dažkārt pat neizbēgami ciešo sasaisti ar jaunajām tehnoloģijām, skaidro autors Kārlis Bergs:
„Tas atgādina par sistēmas vājumu. It kā mēs visi esam savienoti, bet, tiklīdz pazūd elektrība, tā mēs atgriežamies atpakaļ pie primitīvākas dzīves. Esmu lasījis par problēmām, ka citreiz tiem kabeļiem, kas atrodas okeānā un nodrošina savienojumus, uzbrūk haizivis, un tā rezultātā arī kādās vietās pazūd internets. Tā kā šķiet, ka šī sistēma ir nesatricināma, bet īstenībā tā ir viegli satricināma”.
Izstādes nosaukumam Kārlis Bergs izvēlējies teikumu, kas bija pirmais, ko Samjuels Morze nosūtīja savā ziņā tūlīt pēc pirmās telegrāfa līnijas atklāšanas, un tas bija teikums „Re, ko Dievs sadarījis”. Kopš tā brīža informācija var ceļot ātrāk nekā jebkurš cilvēkam pieejamais transports, un mūsdienās ātruma apmēri kāpinās cilvēka prātam neaptveramā intensitātē.
Ikdienā esam tikai lietotāji, neaizdomājamies, kādā veidā tas notiek, bet izstāde ir stāsts tieši par to, jo autors dokumentējis dažādas iekārtas, kas mums nodrošina nemitīgo tiešsaisti un kurus mēs paši ikdienā parasti neievērojam. Kā radās ideja – stāsta Kārlis Bergs:
„Tajā brīdī es pats dzīvoju Anglijā, Braitonā, mani vecāki dzīvoja Amerikā, un daļa ģimenes dzīvoja Latvijā, un tad es aizdomājos, kas tad ir tas, kas mūs notur savienojumā internetā, un vienu vakaru internetā uzgāju karti, kurā bija zemūdens kabeļi. Sazīmēti pa visu pasauli, kā tie tur iet pa okeāniem un citur, un man tas likās ļoti fascinējoši. Tad es meklēju tālāk, kas vēl ir tās lietas, kas mūs notur savienojumā. Atradu visādas ēkas, kas no ārpuses izskatās parastas, bet iekšā tām ir milzīgi serveri.”
Izstādi veido divas daļas. Viena no telpām atvēlēta instalācijai, kas veidota no dažāda izmēra un veida kabeļiem, un to vidū ir arī pavisam niecīgs kabelītis ar lampiņām abos galos, kas mēra attālumu starp Fotogrāfijas muzeju un izstādes autora lauku māju. Lampiņas deg visu laiku, un ar to fotogrāfs vizualizē signāla milzu ātrumu.
Otro izstādes daļu veido fotogrāfijas ar dažādiem objektiem, kas slēpj sevī milzīgos kabeļu mudžekļus, kas nodrošina savienojumus:
„Šī izstāde ir poētisks apskats par to, kā mēs visi esam savienoti. Es tur apskatu un fotografēju dažādas iekārtas un ēkas, kas nodrošina to savienojumu; brīžiem tās ir nedaudz slepenas un nepieejamas, brīžiem tie ir torņi, kas ir visiem redzami, bet mēs esam pie viņiem tā pieraduši, ka viņi paslīd garām.
Tas ir kā tāds milzīgs nervu sistēmas kamols, kas mūs visus tur savienojumā, bet mēs to īpaši pat neievērojam”.
Fotogrāfijas muzeja vadītāja Maira Dudareva rāksturo Bergu kā ļoti interesantu un perspektīvu jauno autoru, kurš rūpīgi pārdomā savus darbus un tie viņam izdodas ar filozofisku vispārinājumu. Jaunā izstāde nav jauno tehnoloģiju kritika, bet tā aicina aizdomāties, kā mēs tās izmantojam.
Kārļa Berga izstāde „Re, ko Dievs sadarījis” Fotogrāfijas muzejā būs apskatāma līdz aprīļa sākumam.
