Fotogrāfijas skolas absolvents Matīss Galzons: Kā fotogrāfs analizēju savu skatienu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Vēl tikai līdz 22. jūnijam Tallinas ielas 6  ēkā ir iespējams apskatīt “Tapt pārtapt” ISSP skolas šī gada absolventu – septiņu jauno fotogrāfu Annemarijas Gulbes, Elīnas Semanes, Elizabetes Dženas Rubenes, Mareka Gaidamoviča, Tīnas Zariņas, Viktorijas Halilovas un Matīsa Galzona foto izstādi un ekspozīcijas.

“Balstoties personiskā pieredzē, jaunie autori atspoguļo universālo, bet reizē nenotveramo un mainīgo indivīda ceļu uz pieaugšanu, “ šādi par izstādi rakstīts ISSP skolas pieteikumā.  

“Es nevarēju piedāvāt tikai fotogrāfiju, vajadzēja arī šovu – to pieprasa mūsdienu sabiedrība!” saka fotogrāfs Matīss Galzons, vedot mani lejā uz ēkas pagrabu, kurā izstādīta viņa fotogrāfiju ekspozīcija ar nosaukumu “Radīšana”.  

Fotogrāfs caur saviem darbiem apskata radīšanas jēdziena priekšnosacījumus un radīšanai traucējošos faktorus un mudina priecāties par mirkļa – ekspozīcijas ietvaros – mūzikas skaistumu. Fotografēšanu autors izjūt kā atbildību ne vien pret māksliniecisko ideju, bet arī pret apkārtējo vidi kopumā – gan mūsu savstarpējo komunikāciju, gan vides piesārņojumu.

Stāsta Matīss Galzons: “Mūsdienās mēs esam jebkāda veida “objektīvie” kritiķi – ēdiena, foto, mūzikas, katra atsevišķā mūzikas žanra kritiķis. Mēs pašrocīgi mēģinām salīmēt bildi kopā, lai varētu izanalizēt līdz pēdējai vīlītei, kas galā ir tikai subjektīvs skatījums. Mēs dažkārt aizmirstam priecāties par pašu radīšanu kā tādu, jo nespējam izkāpt no saviem rāmjiem un uz lietām paskatīties ar brīvu skatienu.

Runājot par izkāpšanu no rāmjiem, es biju ļoti fokusējies uz melnbalto fotogrāfiju. Izlēmu par labu krāsainām fotogrāfijām, jo mūzika taču ir krāsaina un dinamiska. Mūziku nevar apstādināt, lai to visu ietilpinātu vienā kadrā. Fotogrāfijās mēģinu attēlot to mirkli, kurā atrodas mūziķis, kā mēs sakām, kad viņš ir tur - iekšā mūzikā. Mēs šo mirkli varam censties definēt un saukt par citu dimensiju, Valhallu vai vietu citur, kurā mūziķis atrodas, kad viņš ir pats simtiem acu priekšā, tomēr, iespējams, paša sajūtās ir viens un kails.

Es aizdomājos, ko mēs reāli darām ar attēlu pārprodukciju? Būdams mūzikas fotogrāfs, es parasti publikai parādu vienu attēlu, kuru esmu izvēlējies pēc saviem subjektīviem kritērijiem, jo man šķiet, ka tas ir tas īstais. Tajā pašā laikā man ir  vēl četri, pieci, seši ļoti līdzīgi attēli, bet tos nekad neieraudzīs skatītāji, taču tie fotofailu veidā aizņems datora atmiņu. Man atkal būs jāpērk papildu terabaits atmiņas, kas tiek ražots Ķīnā līdz ar kārtējo gaisa piesārņojumu.

Es kā fotogrāfs analizēju savu skatienu. Mēģinu atrast atbildi, kāpēc tieši šajā mirklī esmu nospiedis kameras slēdzi?

Kā Kartjē Bresons teiktu, “izšķirošais mirklis”. Kāpēc tieši šo kadru esmu atlasījis kā īsto? Man fotogrāfija ir glezniecības turpinājums. Mans dzīves gājums vecāku dēļ (Jānis un Antra Galzoni) ir ļoti saistīts ar mākslu – jau no 2 gadu vecuma esmu gājis mākslas skolās.

Esmu absorbējis mākslas redzējumu, kas saistīts ar sakrālo un klasisko glezniecību. Dažkārt es aprobēju kādas jau esošas mākslas idejas neapzināti (mēs jau visi to darām, nekas jauns nav īsti izdomāts, mēs tikai ietērpjam ideju citā kažokā). Piemēram, grupas “Sanctimony” koncerta fotogrāfijā var saskatīt Mikelandželo darbu "Ādama radīšana", liekot aizdomāties, cik ļoti mūziķa esamība ir saistīta ar faniem, un otrādi, tā strādā kā simbioze. Un mirklī, kad mūziķis ar fanu satiekas, notiek radīšana – un tas silda manu sirdi.”  

Foto ekspozīcija iekārtota pagrabā, kas atgādina bunkuru. Psiholoģisko diskomfortu rada gāzmasku galvas kā simbols mūsu - sabiedrības ierobežotībai, kas tik bieži ir par iemeslu tam, kāpēc radīšanas process vispār nesākas. Fotogrāfijās redzami mūziķi no latviešu smagās mūzikas grupām “Chaosact”, “The Factor”, “Refleksija”, “Sanctimony”, “Pussyrock” un “Skyforger”. To apgaismojums pulsē Morzes ābeces kodā. “Ja mēs visi zinātu Morzes kodu, droši vien mēs varētu saprasties vienā valodā. Morzes kodā ir iekodēts grupas “Sanctimony” dziesmas “Sounds” teksts: “There is nothing, but there is everything” (“Šeit nav nekā, bet šeit ir viss”), “ saka Matīss Galzons.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti