Kā iepriekš vēstīts, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zāles "Arsenāls" Radošajā darbnīcā no 9.maija līdz 1.jūnijam būs skatāma fotogrāfes Māras Brašmanes personālizstāde „Pārmaiņu laiks”.
Melnbalto un krāsu fotogrāfiju variētā izstāde „Pārmaiņu laiks” ir veltīta LNMM galvenajai ēkai, kas pēc rekonstrukcijas – ar izstāžu zālēm bēniņos un pazemē, liftiem, restaurētajām telpām – iegūs pilnīgi jaunu identitāti. Izmantojot radušos iespēju, Māra Brašmane fotografē muzeju mirklī, kad no ēkas jau ir izvesta lielākā daļa mākslas kolekcijas, arhīvs un biroja inventārs, atsegti sienu apdares slāņi, kā arī atvērtas durvis uz telpām, kas izstāžu apmeklētājiem un nereti arī darbiniekiem ilgstoši palikušas slēgtas.
18.maijā plkst. 15 ciklā LNMM „Sarunas muzejā” notiks tikšanās ar fotogrāfi Māru Brašmani un izstādes kuratori Šeldu Puķīti, bet 22.maijā no pulksten 18 līdz 19.50 – portfolio skate kopā ar fotogrāfi Māru Brašmani.
Skatē visiem fotografēšanas entuziastiem un profesionāļiem būs iespēja kopā ar Māru Brašmani skatīt, vērtēt un diskutēt par dalībnieku sagatavotajiem portfolio.
Ja man būtu izstāde kādā galerijā, tad tā vienkārši ir izstāde. Cilvēki nāk un iet. Bet muzejā ir izglītības programmas, tur ir sabiedriskas attiecības, viņiem ir savu plāni. Ja vien cilvēkiem ir interese, kāpēc – nē,” bilst Brašmane, atbildot uz jautājumu par izstādes laikā gaidāmajiem pasākumiem – tikšanos un portfolio skati.
Intervija Latvijas Radio raidījumā „Kultūras Rondo” fotogrāfe, stāstot par izstādes darbu tapšanu, atklāj, ka pēdējā LNMM apmeklējuma dienā nolēmusi izbaudīt normāla muzeja apmeklētāja rituālu un izstāvēt garā rindā, lai iekļūtu muzejā. Māra Brašmane ilgus gadus strādājusi muzejos kā restauratore.
Par „Rīgas Fotomēnesi 2014”, kas visa maija garumā piedāvā neskaitāmus pasākumus, Brašmane esot iepriecināta.
„Es pilnīgi noteikti esmu iepriecināta,” teic Brašmane. „Latvijā fotogrāfija vienmēr ir bijusi labā, augstā līmenī, tā ir ļoti populāra, lai arī mums nav pamatīgas izglītības. Visi šie pasākumi veicina, attīsta, izglīto, informē. Ir tikai lieliski, ka beidzot kaut kas tāds notiek.”
Brašmane uzskata, ka nopietna interese par foto izglītību nav mazinājusies. Kāpēc tad jaunieši iet pie [Andreja] Granta (fotostudijas pedagogs Rīgas Tehniskās jaunrades namā "Annas 2", pie kura fotogrāfijas pamatus ir apguvuši daudzi jaunākās paaudzes mākslinieki, fotogrāfi un kinooperatori, red.) mācīties melnbalto fotogrāfiju, tātad – filmu procesu ar visiem laboratorijas darbiem, kas nemaz nav lēts prieks? – retoriski jautā fotogrāfe. Viņa piebilst, ka izstāde „Pārmaiņu laiks” tapusi uz fotofilmiņām.
Es uzskatu, ka filmā ir daudz lielāka ietilpība,” norāda Brašmane. „Protams, ja esmu ļoti bagāts cilvēks, varu nopirkt pēdējā izlaiduma, brīnišķīgu digitālo kameru un, ja zinu, ko ar to darīt, varu arī panākt brīnišķīgu rezultātu, bet lielākoties jaunieši nopērk digitālo aparātu, viņš strādā un tad pamana, ka tur nav tas un tas. Rodas problēmas un tad ir jāstrādā ar „Photoshop”. ”
„[Foto]filmā ir savādāk. Un filma ir kaut kas reāls, kas paliek,” saka fotogrāfe, atzīstot, ka nemīl digitālo realitāti, lai gan ar to nodarbojoties, mācot skolā.
Pedagoģes pieredze ļāvusi Brašmanei secināt, ka digitālais laikmets jeb ēra, kā to viņa dēvē, mūs ir pārņēmusi pilnīgi. Fotogrāfe gan atzīst, ka digitālajam laikmetam ir milzu priekšrocības, jo uzreiz redzamas kļūdas un fotogrāfs tās var uzreiz labot.
„Taču, kā viss virtuālais, tas ir un nav,” piebilst fotogrāfe, atklājot, ka digitālais aparāts ļoti izlaiž. Viņa to piedzīvojusi kādā ceļojumā, kurā līdzi bijis skolas dots fotoaparāts. No desmit kadriem sanācis tikai viens.
Ja man ir filma, tā ierobežo, liek domāt un izlemt konkrēti. Tas viss arī maksā [dārgi] , līdz ar to tu domā pie katra kadra nevis tikai spied ar domu, ka gan jau viens būs. Tā ir milzīga atšķirība,” skaidro Brašmane.
