Kultūras Rondo

LNSO sezonas izskaņas koncerts "Šišona un Šimkus paralēles"

Kultūras Rondo

LALIGABA: Tulkoto darbu lasījums un nominantu vērtējums

Inga Erdmane izstādē "Nezināšanas prieks" dokumentē amatieru radošo procesu

Fotogrāfe Inga Erdmane sabiedrības respektu pret mākslu izmanto sociālajā projektā

Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 ietvaros Latvijas Fotogrāfijas muzeja izstāžu zālē skatāma fotogrāfes Ingas Erdmanes izstāde "Nezināšanas prieks”. Izstādes tapšanas stāsts ir šāds: fotomāksliniece Inga Erdmane 2016. gadā uzaicināja piecus Latvijas Probācijas dienesta klientus piedalīties fotogrāfijas meistardarbnīcā. “Tas bija eksperiments, nezināju, kur tas mani novedīs,” atzīst fotogrāfe.

2013. gadā Ingai Erdmanei tapa kāda izstāde, kas arī bija saistīta ar Latvijas tiesu sistēmu. Tā notika Latvijas Laikmetīgās mākslas centra galerijā un izstādes nosaukums - "Atzīstos, ka kļūdījos saskaitot. Sistēmas kļūda, krimināllieta Nr. 15890013311”. Šī sasaiste bija ļoti personiska.

"2011. gada vasarā, atgriežoties mājās no Nīderlandes, mani un manu draugu arestēja uz Latvijas robežas. Mūsu mašīnā tika atrasts nenozīmīgs daudzums kaņepes augu ziedu. Dodoties mājās, mēs bijām piemirsuši, ka vienā no kastēm atrodas sauja pašu audzētas marihuānas, kas Latvijā tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām narkotikām un kaitīguma ziņā tiek pielīdzināta heroīnam, kokaīnam un citām īpaši spēcīgām sintētiskajām apreibinošajām vielām," Inga Erdmane stāsta izstādes tapšanas priekšvēsturi tās aprakstā.

Šīs izstādes darbi tapa, fiksējot arestam sekojošo pusgadu – neziņu, bailes un paniku. Izstādē iekļuva medicīniskais slēdziens, kas dokumentēja Ingas Erdmanes fizisko stāvokli aresta brīdī, tiesvedības dokuments, kur Hāgas Karaliskās akadēmijas (kurā Inga Erdmane apguvusi fotomākslu) nosaukums drukas kļūdas dēļ tika iztulkots, nodēvējot to “par skudru akadēmiju”, fotogrāfijas no Nīderlandes, kur tika svinēts ieilgušā tiesvedības procesa noslēgums.

“Pirmajā gadījumā tas bija mans izdzīvošanas veids, lai nedomātu par notikumu kā vissliktāko, kas ar mani notiek,” par 2013. gada projektu stāsta Erdmane. 2016. gadā uzsāktais projekts bija savā ziņā piedāvājums citiem pieredzēt ko līdzīgu.

“Līdz ar to gribēju pavērst citā virzienā. Piedāvājot šiem cilvēkiem strādāt ar fotogrāfiju, ko viņi agrāk nav darījuši, varbūt kāds ir atradis jaunu hobiju un kaut kas viņu dzīvē ir mainījies,” vērtē Erdmane.

Māksliniece pašas izvēli par labu fotogrāfijai saista ar savu interesi par sociāliem jautājumiem. “Lai es varētu paskatīties no cita skatpunkta uz sabiedrības norisēm, ko savādāk mēs varam apspriest tikai ar draugiem virtuvē,” norāda Erdmane.

Probācijas dienesta klienti, ar kuriem strādāt sāka Inga Erdmane, bija pieci cilvēki – četri vīrieši, viena sieviete. Katram no viņiem tika izsniegts fotoaparāts. Inga ar viņiem sarunājās un deva uzdevumus. Kāpēc viņa izvēlējusies tieši “Polaroid” kameras? Izstādes preses relīzē kļūdaini norādīts, ka tie bijuši vienreiz lietojami fotoaparāti. Taču tās bija analogās kameras ar filmiņām.

“Vienīgā mana doma bija, ka es negribu, lai šie cilvēki paši rediģē bildes. Tāpēc devu filmu kameras,” atklāj Erdmane. “Līdz ar to paiet laika periods, kamēr ieraugi bildes, ir laiks, lai varētu reflektēt. Kad iedod rullīti, es attīstu, bildes ieskenēju, mēs satiekamies, skatāmies, runājamies par to. Tanī mirklī jau ir izfotografēts nākamais rullītis, sanāk tāda nobīde.

Likās interesanti, ka viņi sāka kļūt vērīgāki procesa laikā. Es nedevu klasiskus uzdevumus, lai fotografē pilsētu vai sētas kaķus. Gribēju, lai paši atrod interesi.”

Projekts aizņēmis apmēram deviņus mēnešus.

“Pirmais rullītis, ko attīstīju un ieraudzīju tās bildes, likās – kā var būt, ka apmēram 30 kadros ieraugi sveša cilvēka skatījumu uz dzīvi, arī sadzīves momentus. Tas likās tik tīri un patiesi,” bilst Erdmane.

Izstādes “Nezināšanas prieks” aprakstā nav nosaukti fotogrāfiju autoru vārdi, viņi vienkārši ir Probācijas dienesta klienti. Līdz ar to izstādes tapšanā īsti nedarbojas tie spēles nosacījumi, pie kādiem esam pieraduši mākslā – ka mākslinieka vārds, līdzšinējā atpazīstamība, reputācija ir tas, kas liek skatītājiem nākt uz mākslas izstādi. Vēl vairāk – Inga Erdmane tīši nav veikusi atlasi, kas ir jebkura mākslas projekta kuratora galvenā funkcija. Sākotnēji pat nav bijusi doma, ka šie darbi varētu tikt izstādīti, taču bijis skaidrs, ka Erdmane, kura jau vairākkārtīgi arī līdz šim mākslas projektus īstenojusi, izdodot fotogrāmatas, arī šo kopdarbu vēlas noslēgt ar šādu izdevumu – lai projektā iesaistītajiem paliktu kāda liecība, piemiņa par darbu deviņu mēnešu garumā. Iznākusī fotogrāmata ir arī viens no izstādes eksponātiem.

“Izstādei negribēju bildes rediģēt un taisīt savu stāstu. Tāpēc grāmatā publicētas visas bildes, jo grāmata ir balstīta uz tiem 36 kadriem, kas ir filmiņā. Cik man bija filmu rullīšu, tik arī publicēts.

Izstādei nevarēju atļauties visas izdrukāt, bet piedāvāju skatītājam pašam veidot izstādi,” skaidro Erdmane.

Tas ir tāds drosmīgs paņēmiens, kā kuratoram nediktēt noteikumus, atstāt vietu amatierim arī izstādes “Nezināšanas prieks” iekārtojumā. Latvijas Fotogrāfijas muzeja telpā pie sienām ir tukši rāmji, centrā trīs šķirstīšanai piemērotas kastes ar fotogrāfiju izdrukām. Skatītājs tiek mudināts aizpildīt tukšos rāmjus pēc paša gaumes, izvēloties piecus, sešus, septiņus darbus no kastēs sakrautajiem, un viņa izveidotā izstāde paliek kā tāds savdabīgs anonīms sveiciens vai izaicinājums nākamajiem izstādes apmeklētājiem.

Kurā brīdī māksliniece sapratusi, ka šis sociālais projekts palīdzēs citiem pārdzīvot viņas pašas tik spilgti piedzīvoto soda izciešanas pieredzi un var kļūt arī par mākslas projektu?

“Kad sāku strādāt ar šiem cilvēkiem, nebija ne jausmas, kur tas mūs aizvedīs. Tajā pašā laika redzēju bilžu kvalitāti, ka viņās ir tāds patiesuma moments, ko brīžam profesionālā vidē mēs pārāk strikti izkalkulējam, kas ir mūsdienīgā fotogrāfija,” komentē Erdmane. “Bet šeit ar visām viņu pieļautajām kļūdām – šķībiem horizontiem, objektīvam priekšā aizliktiem pirkstiem un dažādām pretgaismā fotografētām bildēm, likās, ka tur ir kvalitāte, ko negribējās palaist garām.”

Tad varbūt jautājums būtu jāformulē tieši pretēji, kurā brīdī Inga Erdmane izlēmusi mākslas autoritāti, sabiedrības respektu pret mākslu izmantot savā sociālajā projektā? Veikt mākslas akciju, kurā sabiedrības atstumtie, nosodītie, neredzamie cilvēki pēkšņi tiek cildināti kā mākslas darbu autori? Kurā tiek svinētas amatierfotogrāfa kuslās prasmes? Fotogrāfijas, kas necitē Kartjē Bresonu vai Andreju Grantu, bet gan naivi un pūkaini rāda – džemperi pietuvinājumā, salijušu alksnāju greizā kadrējumā?

Izstādei “Nezināšanas prieks” patiesībā ir divi kuratori – Inga Erdmane un Eds Hātens. Ar holandiešu horeogrāfu un mākslinieku Inga iepazinusies un strādājusi kopā mākslas centra “Totaldobže” projektā “Melnie caurumi”, kura būtība – savest kopā ļoti dažādu jomu māksliniekus, dodot viņiem iespēju radīt negaidītus, starpdisciplinārus mākslas projektus.

“Sanāk, ka projekts ir divdaļīgs, viena daļa ir darbnīca ar dalībniekiem, otra daļa – izstāde, kas ir konceptuāla, tur strādājām vairāk ar konceptu par nezināšanas prieku, ka neesi tas eksperts, kā nocelt mākslu no prestižā plauktiņa,” analizē Erdmane.

Ingas Erdmanes izstāde "Nezināšanas prieks” Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma vēl līdz 6. maijam. Turpat skatāma arī cita Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2018 izstāde, trīs Andreja Granta audzēkņu – Andas Magones, Lailas Halilovas, Rūtas Kalmukas izstāde "Pievienotā atmiņa”.

Savukārt Ingas Erdmanes darbs – veltījums Vācijā dzīvojušajam latviešu izcelsmes mākslas kuratoram un māksliniekam Valdim Āboliņam – būs skatāms arī no 28. aprīļa Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē "Pārnēsājamās ainavas".

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Kino, foto un TV
100 g kultūras
Jaunākie
Populārākie
Interesanti