Piejūras klimats

Parole – brutālais dokumentālais kino. Stāsta Laila Pakalniņa un Gints Bērziņš

Piejūras klimats

Jaunumi Latvijas kino grāmatu plauktā

Filmpratību jāmāca jau kopš bērnības! Saruna ar Gintu Grūbi un Zani Balčus

Filmpratība jāmāca kopš bērnības! Stāsta producents Gints Grūbe un kino zinātniece Zane Balčus

Šī gada nogalē filmu studijā "Mistrus Media" tapis ilgi lolots projekts – lekciju, raidierakstu un meistarklašu sērija ar nosaukumu "Kino Eizenšteins". Projekta galvenais mērķis ir veicināt kino izglītību un filmpratību, kā arī iemūžināt Latvijas kino veidotājus un viņu pieredzes. "Kino Eizenšteins" jau pieejams skatītājiem un klausītājiem īpaši projektam izveidotā mājaslapā un vietnē "Spotify", bet no nākamā gada tas būs klausāms arī "Radio Naba" viļņos.

Projektā tiks aplūkotas vairākas tēmas: cik dārgi ir uzņemt kino; lielie 21. gadsimta kino naratīvi; padomju kino mantojums; kā izdomāt kino no jauna un dokumentālā kino tendences. Savukārt meistarklasēs piedalīsies Viesturs Kairišs, Ieva Romānova, Dzintra Bijubena, Miks Zvirbulis un Ivars Seleckis.

Par to, kā radās šī projekta ideja, kāpēc ir svarīgi celt Latvijas kino prestižu un pēc iespējas agrāk apgūt filmpratību, stāsta producents un viens no idejas iniciatoriem Gints Grūbe, un viena no sarunu vadītājām, kino zinātniece Zane Balčus. 

No kreisās: Zane Balčus, Gints Grūbe

Marta Elīna Martinsone: No kurienes nāca iniciatīva šim projektam?

Gints Grūbe: Iniciatīva sākās pie mums, filmu studijā "Mistrus Media", kad sākām domāt par to, kas pēdējos gados notiek audiovizuālajā nozarē un kultūrā kopumā. Jo mēs dzīvojam laikā, kad jebkurš no mums var būt ar daudzām sociālām un profesionālām lomām: kino režisori var būt reizē arī kinokritiķi un žurnālisti, žurnālisti reizēm var būt arī kino režisori un producenti, režisori var būt arī producenti, un tad mēs tā puspajokam domājām, kas tad ir tas, ko filmu producenti vēl varētu darīt un kas ir tās jomas, kas būtu būtiskas attiecībā uz kultūras procesiem.

Mani horvātu paziņas, producenti, jokojot teica, ka tas, ko producenti noteikti vēl varētu darīt, būtu kāzu un bēru organizēšana, jo viņi tiek galā ar lielu skaitu cilvēku...

Tā ir lieta, ko mēs nolikām nedaudz malā, bet kopumā tā ir sena ideja par to, ka mums pietrūkst padziļinātākas, izvērstākas sarunas par to, kas tad īsti kino kultūras kontekstā notiek. Savulaik ar šiem jautājumiem vairāk vai mazāk nodarbojās kinofestivāls "Lielais Kristaps", bet pēdējos divus gadus šādu sarunu nav bijis. Mums arī šķita, ka šis laiks, kurā mēs visi pārcēlāmies dzīvot attālināti, "zūmā", tāda dzīva, īsta, tieša, nepastarpināta saruna nenotika. Pateicoties Kultūrkapitāla fonda iniciatīvai "KultūrtElpa", sapratām, ka pie idejas par diskusijas un padziļinātu sarunu telpu par kino ir iespējams atgriezties. Kādēļ nosaukums ir "Kino Eizenšteins"? Man, personīgi, interese par to ir kopš studiju gadiem filozofijā, kad viens no maniem izpētes laukiem bija Eizenšteins un viņa montāžas teorijas kino semiotikas kontekstā. Otrkārt,

man šķiet, ka Latvijā mēs nepietiekami šo lielo vārdu – Sergejs Eizenšteins – novērtējam un nepietiekami saistām ar sevi, uzskatot, ka tas ir kaut kāds attālināts personāžs.

Bet faktiski pēc Eizenšteina vārda mēs varētu daudz lielākā mērā gan paši savākties, gan arī sevi pasaulei piedāvāt. 

Tāpēc aicinājām vairākus autorus mums piebiedroties un veidot padziļinātas sarunas par kino. Un nevis ierobežotā formātā, bet šoreiz patiešām mums likās – runājam tik gari, cik gribam, jo šobrīd dzīvojam tādā īsformāta laikmetā, kur viss sastāv no trim, divām, piecām, desmit minūtēm, un mums likās, ka mūsu "Kino Eizenšteins" sarunām – gan par kino, gan par tēmām, ko tu minēji, gan arī sarunām ar kino profesionāļiem – jābūt tik garām, cik garas vien tās var būt un cik vien daudz mums ir, ko par to teikt. Tāpēc sarunu veidošanā pieaicinājām mums piebiedroties arī kino zinātnieci Zani Balčus un Sonoru Broku. Man liekas, ka tas ir tāds ceļa sākums. Ir, protams pasaulē līdzīgas iestrādes un tendences – Amerika ļoti rūpīgi veido savu kinoprofesionāļu audiovizuālo arhīvu, veido sarunas ar visu profesiju pārstāvjiem. Mēs ceram, ka šis ir tikai sākums, kas varētu nākotnē veidoties un sazaroties.

Kas, jūsuprāt, varētu būt jūsu mērķauditorija, atskaitot, piemēram, kino profesionāļus?

Zane Balčus: Vadot gan vairākas meistarklases, gan pāris diskusiju, man šķiet, ka mērķauditorija patiesībā ir ļoti plaša – man šķiet svarīgi, ka šī auditorija ir jaunieši un, iespējams, cilvēki, kuri potenciāli varētu pievienoties kino un kuri arī varētu ieinteresēt pievienoties kino jomai. Šajās meistarklasēs šķita būtiski uzdot jautājumus profesionāļiem par to, kā viņi definē, kas ir viņu profesija un kādām personības īpašībām jāpiemīt, piemēram, kinooperatoram, dokumentālistam vai varbūt grima māksliniecei. Tas ir tilts, kas tiek veidots ar jaunāko auditoriju. Šis ir posms, kas šobrīd iztrūkst – kur jauni cilvēki latviešu valodā var klausīties par kino un ieinteresēties par to vairāk.

Gints Grūbe: Jā, man šķiet, ka

viena no tēzēm, kas izskanēja sarunās ar producentiem, bija fakts, ka Latvijā kino prestižs ir ļoti zems, salīdzinot ar teātri.

Latvijas simtgades programma, iespējams, prestižu paaugstināja, taču tā nostiprināšana nav turpinājusies. Tāpēc tas varētu būt viens no mērķiem – ar šādām sarunām šo prestižu veicināt, skaidrojot un domājot par kinolietām. Protams, tās ir iecerētas kā ļoti profesionālas sarunas.

Man pašam viens no atskaites mehānismiem ir Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījums "Orfeja auss", kurā par skaņdarbiem sarunājās profesionāļi, un man kā cilvēkam, kurš nav studējis mūziku, ir ļoti interesanti, bet es nesaprotu pilnīgi neko, par ko viņi runā.

Tas būtu tas mērķis – ja mums izdotos sarunas starp kino profesionāļiem panākt tādā intensitātes līmenī, ka klausītājs, iespējams, nesaprastu neko, bet viņam būtu interesanti un viņš gaidītu nākamo raidījumu... Un, lai tas notiktu, jāveidojas kaut kādai tradīcijai. Viena no meistarklasēm, ko ierakstījām, bija ar Ivaru Selecki, kurš strādā pie mums studijā pie vairākām filmām, un viena no priekšrocībām, ko mēs ikdienā baudām, ir sarunas ar režisoru par dažādām tēmām – gan par Eiropas kino akadēmijas jaunākajām filmām, gan par to, kā bija Rīgas kinostudijā, gan par to, ko Ivars Seleckis, piemēram, domā par jaunākajām latviešu dokumentālajām filmām, spēlfilmām, seriāliem. Un tās ir tādas vērtības! Kā viņš pats atceras,

savulaik Rīgas kinostudijā visi atradās tajos pašos gaiteņos, visi viens otru ienīda, viens ar otru konkurēja, mīlēja, cienīja, bet sarunājās.

Un šīs sarunas profesionāļu starpā ir tikpat būtiska kino veidošanas daļa kā profesionāla kino kritika, un tā kaut kādā ziņā mums pietrūkst.

Tā, manuprāt, ir vēl brīva niša, un es ceru, ka mums izdosies kaut nedaudz piemest savu puzles gabaliņu. Ir jau, protams, mūsu kino ainavā gan podkāsti jaunajiem kino kritiķiem, gan šis raidījums, ir "Kino Raksti", bet tāda audio vizuālā satura, manuprāt, pietrūkst.

Kur tas viss būs pieejams?

Gints Grūbe: Sadarbība izveidojusies ar "Radio Naba", kas mūsu dažādos formātus no janvāra sadalītā veidā pārraidīs vairākos "Kino Eizenšteins" raidījumos. Šim formātam ir sava mājaslapa – kinoeizensteins.lv, kur sarunas būs atšifrētas lasāmā formātā un pieejamas pilnās versijās, gan arī "Spotify" tās varēs noklausīties jebkurš – gan diskusijas, gan arī meistarklases.

Vai varat pastāstīt ko vairāk par šīm sarunām, diskusijām, lekcijām, kas jau ir notikušas, un vai kino veidotāju attieksmē un paustajā jūtamas kādas zīmīgas šībrīža tendences?

Zane Balčus: Pagaidām esmu vadījusi vienu sarunu – runājām par padomju laika kino mantojumu. Galvenā tēze, ko varam secināt pēc šī raidījuma un sarunas, kurā piedalījās Pēteris Krilovs, kurš pats tajā laikā ienāca kinostudijā kā režisors un tagad strādā ar studentiem, kinokritiķe Anita Uzulniece, kinožurnāliste Kristīne Matīsa un jaunā kinokritiķe Ieva Augstkalna – ka

mums varbūt šķiet, ka padomju laika kino ir zināms, pazīstams, bet kā par to šobrīd runāt ar jauniem cilvēkiem?

Ir nepieciešams ļoti skaidri iezīmēt kontekstu, kāds bijis darbs kinostudijā tajā laikā un ko plašākā nozīmē vispār nozīmē padomju laiks, kādus ierobežojumus un kādas iespējas tas sevī nesa.

Tā ka šī konteksta trūkums ir jūtams, un te nav runa tikai par to, cik jau ir izpētīts un kas vēl ir darāms kino vēstures pētniecībā, bet arī attiecinot jaunāko laiku kino teoriju uz to periodu un arī plašāk sociālā kontekstā domājot par to, kas bija šis laiks un kā to skaidrot jaunākajai paaudzei. Savukārt par meistarklasēm, kuras man bija iespējams vadīt – tās arī bija informatīvi ļoti interesantas! Ivars Seleckis varētu mums ne tikai vienu meistarklasi ierakstīt, ko izvietot mājaslapā, bet tās varētu būt neskaitāmas – par ļoti daudzām un dažādām tēmām: gan viņa pieredzi toreiz, gan tehnoloģiskajām pārmaiņām, kas tika pieredzētas un kādu iespaidu tās atstājušas uz filmu veidošanas procesu mūsdienās,

kāda bija ļoti koncentrētā domāšana par to, kādus kadrus divu minūšu garumā uzņemt, filmējot filmu "Krasts" 1963. gadā, un cik atšķirīga ir šī pieeja mūsdienās, kad mums ir iespējams filmēt, cik vien cietā diska atmiņa ļauj...

Par to, kā mainās domāšana un filmēšanas process atkarībā no tehnoloģijām.

Līdzīgus piemērus arī no citiem meistarklašu dalībniekiem varētu atrast – tai skaitā Dzintras Bijubenas stāsts par to, kā bija strādāt grima māksliniekam 90. gadu sākumā pie filmas "Zirneklis" ar tā laika izejmateriāliem, lai radītu dažādas rētas, viepļus un visu pārējo, un kāds tad ir darbs šobrīd. Ir ļoti daudz nianšu, par kurām mēs neaizdomājamies, bet par kurām ir jārunā un kuras ir jādokumentē, jo – ja tas netiks ierakstīts šobrīd, iespējams, no tā arī nekad nekas nepaliks, bet no tā mēs varam ļoti daudz ko mācīties – tas ir ļoti būtisks avots arī pētniecībā un savas kino vēstures fiksēšanā.

Gints Grūbe: Varu papildināt, ka atšķirībā no izvērstām žurnālistiskām intervijām, kādas varam lasīt presē vai portālos, šajās sarunās ar Latvijas kino profesionāļiem runājam arī par tādām specifiskām lietām, kā konkrēti kino tiek taisīts, par ko, iespējams, skatītājiem varbūt nemaz nebūtu jāzina, bet kas pēc daudziem gadiem varētu būt pietiekami interesanti, jo gan tehnoloģijas, iespējams, mainīsies, tāpat kā mainīsies grima mākslinieku vai filmu mākslinieku profesija, jo rīki un paņēmieni tiks izmantoti pavisam citi. Bet tas, kas nemainīsies, ir personību darbs ar sevi, tās mocības, kurās katrs no viņiem šajā profesijā gan ir mācījies, gan veidojies. Sarunā ar Viesturu Kairišu un Ievu Romanovu runājām par ietekmēm – Ieva Romanova stāstīja, ka viņas laikā Rīgas kinostudijā pusgadu dzīvoja, viens ar otru nopietni sarunājās un strādāja pie filmas sagatavošanas procesa. Un Ieva saka – ja mēs paskatāmies, kā šobrīd gatavo filmas, kā tās tiek sagatavotas un vai ir šāds kolektīvs sagatavošanās darbs...  Tas bija tas lielais jautājums, ko gribēju uzdot, bet Ieva to atstāja gaisā... Savukārt ar Viesturu Kairišu bija ļoti interesanta saruna par viņa ietekmēm – kādas filmas viņš skatījās, no kā viņš barojās, jo, kā zināms, ir tas ģeniālais dzejolītis, ka nav nekā labāka kā baroties no citiem. Jo arī lauva "sastāv" no pārstrādātā auna... 

Kas tad ir tie auni, no kuriem veidojas mūsdienu kino lauvas? 

Un tās ir lietas, ko vērts piefiksēt – ko mūsu kino profesionāļi Latvijā skatījās un ko viņi skatās šobrīd, no kā viņi ietekmējas, vai arī varbūt viņi ir jau nonākuši pašpietiekamībā. Tās, man šķiet, ir lietas, kuras varētu noderēt. Viena no podkāsta sarunām, kuru vadīju, bija ar kinoproducentiem. Mēs šādā līmenī parasti sarunājāmies festivālos ārpus Latvijas, un pēdējo divu, trīs gadu laikā pandēmijas dēļ šādu sarunu par to, kas īsti notiek, kāds ir kino veidošanas process, nav bijis. Ir ļoti daudzas būtiskas tendences Latvijā, kurām, mūsuprāt, netiek piešķirts vērtējums, tās netiek analizētas, un mēs ļoti nopietni mēģinājām analizēt gan kultūrkapitāla fonda mazbudžeta programmu, kāda ir tā atdeve, ko tas dod jaunajiem autoriem, kāda ir šo filmu izplatīšana, kā tās rezonē starptautiski vai nerezonē, kādā veidā mēs šobrīd varam domāt par īsfilmām un studentu īsfilmām kā debijas filmām, kāpēc tās nenonāk nevienā no starptautiskajiem A klases īsfilmu festivāliem un kas ir tā iemesli, jo, kā zināms, tas ir klasiskais ceļš, kādā jauns autors kļūst par pasaulē zināmu kinorežisoru, kad kāda Latvijas filmas parādīsies "Netflix". Šīs ir profesionālas sarunas, kuras var notikt tikai tādā formātā, kurā satiekas producenti un katrs nāk ar savām zināšanām.

Kā tika izvēlēti cilvēki, kuri tika uzaicināti gan uz meistarklasēm, gan sarunām, un cik vispār atsaucīgi ir kino cilvēki?

Gints Grūbe: Ivaram Seleckim ir ģeniāls izteiciens, ko man ik pa laikam patīk atkārtot – kas nav piefiksēts, tā nav bijis. Un ar šo argumentu ir diezgan vienkārši cilvēku pierunāt: ja tu neizstāsti par savu darbu un, kā saka Ieva Romanova, ekrānam tu mēli nepiekārsi, ja tur kaut kas nav izdarīts –, tad šī ir iespēja to mēli nedaudz piekārt gan padarītajiem darbiem, gan nepadarītajiem, un daudz ko izstāstīt, kas varētu būt noderīgs izziņas materiāls nākotnē. Jo mēs jau nezinām, kas notiks ar visiem digitālajiem materiāliem, cik lielā mērā tie saglabāsies, bet pastāv cerība, ka saglabāsies.

Jo mēs varam tikai šobrīd nojaust par ļoti daudzām interesantām personībām, kuras Latvijas kino ir strādājušas, bet par viņām tikpat kā nav nekādu liecību – ne interviju, ne sarunu.

Mēs varam tikai mītu vai leģendu līmenī dzirdēt par to.

Cilvēki, manuprāt, grib sarunāties. Tas laikam varētu būt pandēmijas iespaidā, ka cilvēki grib tikties un runāties viens ar otru un nekādā gadījumā ne "Zoom" ekrānos vai attālinātajos ierakstos. (..) Saraksts mums vēl ir garš, ar ko gribam turpināt. Mēs, protams, sākām ar mūsu izpratnē klasiķiem, un mēģinot aptvert profesiju spektru – spēlfilmu režisori, dokumentālā kino režisori, filmu mākslinieki, bet es domāju, ka jau pēc gada mēs varēsim šo mūsu audiovizuālo kino arhīvu padarīt plašāku un tas arī būs publiski pieejams ikvienam. No vienas puses mēs teicām, ka tas varbūt ir domāts jauniešiem, bet es zinu šobrīd savus vienaudžus, kuri strādā pie savām pilnmetrāžas debijas filmām, un tas nozīmē, ka šis formāts, iespējams, var palīdzēt mūžizglītības aspektā. Visās paaudzēs varam sagaidīt debitantus, ne tikai tos, kuri beidz kino skolu.

Zane Balčus: Jaunieši ir tikai viena no mērķauditorijām.

Šīs sarunas, diskusijas un meistarklases būs interesantas ļoti plašai auditorijai – gan tiem, kas zina par kādu no šiem cilvēkiem vai par kādu no procesiem, gan arī tiem, kam tas viss ir pilnīgi kaut kas jauns. 

Gints Grūbe: Piemēram, kā katrs strādā pie scenārija – mēs varētu šādu sarunu divas stundas starp trim režisoriem izvērst. Kā sāc, kā rodas idejas, varbūt pats nemaz nezini, kā tev rodas idejas, kamēr kāds tev to nepajautā.

Kas, jūsuprāt, ir filmpratība un kāpēc tā ir svarīga?

Zane Balčus: Domāju, ka to vajag pasniegt bērniem jau no ļoti agrīna vecuma – mācīt, kā lasīt audiovizuālo tekstu, lai tā nav tikai patērēšana, bet arī izpratne par to, kas tas ir, kā tas top un kādas idejas tajā iespējams iekodēt. Dzīvojam audiovizuālajā laikmetā un bērni jau no pavisam maza vecuma skatās ļoti daudz dažāda veida kustīgos attēlus, tāpēc šai izpratnei arī būtu jāiet plašumā kontekstā ar to, cik daudz tiek patērēts.

Mēs kino izprotam tikai kā mākslu, bet jāskatās daudz plašāk – par kino nav jāmāca tikai tad, kad bērni vai jaunieši ir lielāki.

Medijpratība ir daudz plašāka un tas nav tikai attiecībā uz konkrētiem mākslas darbiem un veidu, kā tie tiek uzņemti.

Gints Grūbe: Kā Zane minēja, filmpratība ir tāda pati medijpratības daļa. Tāpat kā mums jāprot atšķirt viltus ziņas no patiesajām, tāpat ir arī ar kino. Kino valoda mainās, un līdz ar to arī cilvēkam šī valoda ir jāapgūst, un to var apgūt tikai, skatoties, klausoties un domājot par to, ko tu redzi.

Savulaik Vims Venderss kļuva par kinorežisoru, sākumā būdams kinokritiķis un skatoties trīs filmas dienā – varbūt tas būtu pārspīlēti šobrīd, bet varbūt ar vienu filmu dienā var sākt

un mēģināt tālāk atrast kopīgo saturu,un pēc gada jau cilvēks būs, manuprāt, diezgan lietpratīgs kino skatītājs.

Bet mums tas process ir sazarots, jo tas, kādā veidā mēs iemācāmies skatīties kino, ir saistīts ar to, ko mums rāda, un tās ir tādas lietas, kas šobrīd diezgan būtiski mainās gan attiecībā uz kinoteātru izplatīšanu, gan arī uz straumēšanas platformām. Šobrīd šī cīņa notiek, un tas no patērētāja vai lietotāja prasa pilnīgi citas prasmes, zināšanas un novērtēšanu par to, ko rāda "Netflix" vai ko rāda kinoteātris. Tās ir lietas, kuras prasa zināšanas.

Zane Balčus: Tas arī aizved mūs atpakaļ pie jautājuma par kino prestižu.

Kāds ir Latvijas kino prestižs šobrīd? Man šķiet, ka prestižs var veidoties tikai tad, ja pastāv paaudzes, kuras izprot savu kino un kurām jau varbūt ir prātā, kā tas varētu attīstīties un kas ar to varētu notikt un, lai tas tā būtu, arī kino pieejamība un kinoizglītība ir ļoti būtisks instruments.

Pēcpadomju laikā cilvēki zināja to, kas notiek latviešu kino, bet tagad konkurence ir tik milzīga, ka latviešu kino pazūd šajā ļoti plašajā klāstā un līdz ar to varbūt arī tas šķiet daudz nemanāmāks un klāt neesošs.

Un tieši caur izglītību iespējams to aktivizēt un mācīt jauniem cilvēkiem pakāpeniski to novērtēt vairāk.

Kā es saprotu, tiek plānots šo projektu turpināt. Kādas ir nākotnes aprises?

Gints Grūbe: Viennozīmīgi darīsim visu, lai šis projekts turpinātos, un man šķiet, ka tos, kuri iesaistījās, tas diezgan labi arī ieinteresēja un nav īsti pamata domāt, ka tas neturpināsies. Mēs varētu beigt tajā brīdī, ja nonāksim pie kādām tūkstoš šādām ierakstītām meistarklasēm, jo kinoprofesiju ir daudzas un dažādas, par kurām plaša auditorija nemaz nezina, un tā varbūt dažkārt arī ir atbilde uz jautājumu, kādēļ kino veidot ir tik dārgi. To, cik daudz cilvēku tajā ir iesaistīti un ko katrs dara, būtu diezgan noderīgi zināt, un tas paliktu arī kā laba liecība vēsturei, kā apliecinājums šī laika kino veidošanas paaudzei par to, ka mēs bijām un kāpēc tās filmas bija tieši tādas.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt