Līdz liktenīgajam notikumam viņš bija veiksmīgs sportists un treneris ar profesionālo karjeru specvienībā un bankas apsardzē, divu bērnu tēvs.
Verhoustinskis, kurš arī piedalās sarunā, ar Latvijas Radio stāsta, ka Viktoru iepazinis Neredzīgo biedrībā Strazdumuižā. Sākumā iepazinis viņa dzīvesstāstu un pašu Viktoru, Verhoustinskis piedāvājis veidot filmu par pašu Viktoru. Lai arī sākotnēji Viktors bijis atsaucīgs attiecībā uz darbu un par paša dzīvi runājis maz, tomēr režisora idejai piekritis. „Man kā cilvēks Andrejs iepatikās. Man tas viss process iepatikās. Iepazinu jaunus cilvēkus. Es, protams, nesapratu, ko par mani var filmēt. Es piekritu,” saka Viktors.
Tikmēr režisors skaidro, ka viņu pārsteigusi Viktora spēja saglabāt vitalitāti. Vēl vairāk, kā to atzinuši cilvēku, kas Viktoru zina jau sen, līdz ar redzes zaudēšanu viņš palicis labāks, atsaucīgāks. „Viņš ir attīstījies arī garīgi. Viņš ir pabeidzis augstskolu,” saka Andrejs Verhoutinskis. Ja iepriekš Viktors skrēja pa dzīvi, tad „redzes zaudēšana, man liekas, lika viņam apstāties,” saka režisors.
Arī Viktors atzīst, ka redzes zaudēšana likusi daudz ko pārvērtēt, jo agrāk „esot darījis daudz muļķību”. „Man patika risks, riskēt (..) Es daudz ko zaudēju, jo laikam kaut ko meklēju,” saka Viktors, atminoties nepabeigtās augstskolas. Vienlaikus ir atsijājušies īstie draugi no pārējiem. Tāpat asākas ir kļuvušas citas maņas. Piemēram, var just melus, jo cilvēka balss intonācija, melojot mainās, stāsta Viktors.
Šobrīd Viktors strādā aprūpes centrā Strazdumuižā par sociālo aprūpētāju. Tas nozīmē, palīdzēt citiem redzi zaudējušajiem – mācīt staigāt, atpazīt naudu, strādāt ar datoru un citas praktiskas lietas.
Tomēr Viktoram ir cerība kaut nedaudz atgūt redzi. Proti, pārstādot radzeni, viena no acīm var atgūt spēju atšķirt tumsu no gaismas.
Filmas režisors un operators ir Andrejs Verhoustinskis, scenārija autori - Andrejs Verhoustinskis un Henrieta Verhoustinska, komponists - Andris Grunte.
