Filmas recenzija: Jāņa un Elzas mīlas burtnīca

Recenzija par Lindas Oltes televīzijas filmu “Jānis. Elza. Mīlas grāmata”, kas 11. septembrī plkst. 19.25 būs skatāma LTV1.

Filma “Elza. Jānis. Mīlas grāmata” ievada trīs televīzijas spēlfilmu ciklu, kas veltīts šī gada jubilāriem – Rainim un Aspazijai, Hardijam Lediņam un Džemmai Skulmei. Abi dzejnieki filmā mīl un domā mūsdienu vidē, kuras vizuālo stilistiku, kā apgalvo tās režisore, viņai sapnī pateicis priekšā pats Rainis. Starp varoņiem nav dialogu, viņu iekšējos monologus, kam par pamatu ņemtas abu vēstules un dienasgrāmatas, atklāj aktieru Gunas Zariņas un Kaspara Znotiņa aizlienētās aizkadra balsis. Filmas teicēja lomu, ievadot skatītāju vēsturiskajos un romantiskajos sižeta pavērsienos, darbu apvienošanas kārtībā uzņēmies scenārija autors Arno Jundze, kurš arī pats nav vairījies parādīties ekrānā. Lai skatītājiem ik pa laikam atgādinātu, ka abi dzejnieki tomēr dzīvojuši simt un vairāk gadu tālā pagātnē, spēlfilmas epizodes reizēm pārtop un mijas ar dokumentāliem kadriem.

Filmas veidotāju iecere nav ar uguni zemtekstu kaudzē jāmeklē – tā ir bijusi vienkārši vēlme retrospektīvi atklāt šī “latviešu dzejas karaļpāra” spraigo mīlasstāstu. Abu attiecības, ko viņi, par spīti sev pašiem un neapskaužamajiem ārējiem apstākļiem, tomēr nosargāja no sākuma līdz galam.

Pirmajā ainā scenārija autors, tērpies neformālā žaketē, dodas gar jūru un apcer, kā viņam gadījies piedzimt tieši simt gadus pēc Raiņa. Vēlāk stāsts turpinās vilciena kupejā, kas kinematogrāfijas triviālāko ainu kanonā ierindojas uzreiz aiz pārdomu pilnas iešanas gar kādu palielāku ūdenstilpni. Pat tad, ja šīm matērijām ir bijusi liela nozīme abu dzejnieku dzīvesstāstā, ticu, ka ir iespējams atrast veidu, kā to atklāt bez tik lieki romantiska patosa. Līdzīgi, kā noteikti eksistē tāda fotogrāfija, kurā saulriets ir spējīgs neizskatīties banāls un nejēdzīgs. Nezinu, vai mūsdienīgā vide, kurā darbojas datori, publiskā veļas mazgātuve un ekspolitiķis Kārlis Leiškalns, kaut kādā mērā atvieglo abu attiecību izzināšanu.

Ja nodoms ir bijis uzsvērt, ka tāda mēroga cilvēki tikpat labi var dzīvot šeit un tagad, tad tas jau tāpat ir diezgan skaidrs arī bez šīs filmas noskatīšanās. Tomēr tad, ja nu reiz viņi atrodas tepat, mums blakus, kāpēc abiem visu filmas gaitu jāizskatās tā, it kā viņi kuru katru brīdi uzlēks uz velosipēda un dosies Tvīda braucienā? Gan jau šodienas Aspazija būtu ļāvusies friziera Pēra padomiem mazliet paspēlēties ar matu sasuku, bet Rainis veikalu ķēdē “H&M” iegādājies pāris T kreklu. Tagad izskatās, ka dzejnieku pāris ieradies šeit ar laika mašīnas starpniecību, lai vēlreiz nospēlētu mums savu izrādi, izliekoties, ka nemaz nav pārsteigti par apkārt notiekošo.

Aktrises Madaras Botmanes atveidotā Aspazija spēj reizē būt jutekliska, nešpetna, mātišķi silta, talantīga un vienkārši – skaista. Iespējams, ka varone ir vēl skaistāka par dzejnieci pašu, ja pieņemam, ka atrodamies mūsdienās ar tām piemītošo izpratni par vizuālo daili. Jāņa Znotiņa Rainis ir ieturēts un savā īpatnā veidā pat monumentāls, ko atklāj arī lielākā daļa dzejnieka fotogrāfiju, kurās viņš laika gaitā arvien vairāk izskatās pats pēc sava pieminekļa. Tā Jānis palēnām no savas nedrošās, kompleksu māktās personības ļauj atbrīvot arvien vērienīgāku ambīciju lavīnu, kas beidzas ar sapni par Eiropas prezidenta amatu, Nobela prēmiju un 300 gadu ilgu mūžu. Dzīves nogalē dzejniekam likās, ka, pietiekami neatlaidīgi vingrojot, viņa milzu gars spēs stāties ceļā pat dabas likumiem. Lūk, Aspazijas spēks un vara!

Atsevišķās epizodēs filmas veidotāji pārāk ļāvušies dramatismam, tiecoties iezīmēt, cik tieši spēcīga vai teju dievišķa saikne ir vienojusi Jāni un Elzu. Neapšaubu mīlas brāzmu straujo un iznīcinošo dabu, tomēr neticu, ka Rainis šajā brīdī spēja tik lielā mērā izskatīties pēc vaska figūras ar maza kucēna acīm. Tāpat kā neapšaubu to, cik liels pārbaudījums ir savu dzeju pirmoreiz parādīt mīļotajai, kas pie reizes ir uzlēcoša zvaigzne latviešu literatūrā. Tomēr šajā mirklī, sviedriem līstot pār seju, ciešanās gāzties zemē un vārtīties pa grīdu šķiet nedaudz pārspīlēti.

Kopumā filmai ir izdevies ļaut ielūkoties dzejnieku attiecību vēsturē, sākot no liktenīgās tikšanās “Dienas Lapas” redakcijā līdz Raiņa mīlas aktam ar Mēnesmeitiņu abu laulības gultā. Interesantākais un reizē neticamākais šajā stāstā ir divu tik liela mēroga personību spēja visu dzīvi nodzīvot līdzās, iztiekot bez pārlieku lielas sāncensības, aizvainojuma un iznīcinošām kaislībām.

Tas, ka Aspazija spēja ar siltumu noraudzīties, kā pašas izlolotais vīrs tautas apziņā kļūst par lielāku un varenāku figūru nekā viņa, kam šī loma piederējusi iepriekš. Tas, kā Rainis nebaidījās sev blakus izvēlēties spēcīgu, neatkarīgu personību un kā palika šai izvēlei uzticīgs pat tad, kad viņus izšķirt centās apkārtējo intrigas, pašu tuvinieki un politiski saspringtā situācija.

Tomēr filmai nav izdevies aiztaustīties līdz tiem intimitātes dziļumiem, ko ieskicē vien abu vēstules, kas vietumis ieskanas aizkadra balsīs. Ja par Raiņa un Aspazijas mēroga cilvēku eksistenci šeit, mums līdzās, es nešaubos ne mirkli, tad par to, ka viņu spēkos ir uzrakstīt šādas vēstules – par to gan. Tāpēc arī filmas beigās vaigi joprojām dzīvo savu dzīvi, asaru netraucēti. Tāpēc arī sanākusi vien mīlas burtnīca vietā, kur varēja rasties ne vien grāmata, bet veseli kopotie raksti.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti