Filmas «Pirmdzimtais» recenzija: Baiļu anatomija

Kamēr režisora Aika Karapetjana trešā pilnmetrāžas filma – psiholoģiskais trilleris “Pirmdzimtais” – vēl arvien apceļo ārvalstu kinofestivālus un kamēr gaidām mūsu pašmāju Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanu, uz kuru filma pretendē veselās 11 kategorijās, to nupat jau pāris nedēļas iespējams noskatīties arī Latvijas kinoteātros.

I

“Pirmdzimtais” caur cilvēka emocionālo iedabu pārnesumiem fiziskā veidolā mēģina uzkonstruēt metaforisku iracionālo baiļu ķermeni, kā arī aplūkot, ar kādiem līdzekļiem un vai vispār šo ķermeni iespējams amputēt. Ceru, uzreiz noprotams, ka filmas pamatdarbības plakne ir uzsvērti iracionāla, abstrakta un tikai nedaudz atšķaidīta ar reālistiskiem elementiem.

 

Sižetu ievirza pret arhitektu Franci (Kaspars Znotiņš) un viņa sievu Katrīnu (Maija Doveika) izdarīts noziegums – naktī pēc viesību apmeklējuma uz ielas viņiem uzbrūk anonīms motociklists (Kaspars Zāle), kurš nolaupa Katrīnas somiņu, teju vai izvaro viņu un sadauza Franča degunu, kurš neveikli centies sievu aizstāvēt. Franča bailes un nespēja rast, viņaprāt, gana vīrišķīgu risinājumu akumulējas tik tālu, ka arhitekta – un līdz ar to skatītājam piedāvātā – realitāte pamazām disintegrējas un saplūst ar šo baiļu, šaubu, greizsirdības un mazvērtības šķituma radītajiem tēliem. Vēl jo vairāk – drīz atklājas, ka Katrīna ir gaidībās.

Franča un Katrīnas attiecības ārēju negadījumu, melu vai patiesības noklusēšanas rezultātā top pilnībā amorfas. Abi it kā mūžīgi tiecas viens pretī otram, taču, tiklīdz nonāk līdz šim karstajam un svētlaimīgajam saskares punktam, kāds neģēlīgs spēks vai muļķīgs negadījums tos atkal steigšus atrauj – lai tas būtu tas pats motociklists, izšķīstošas, tukšas pļāpas, negaidīts telefona zvans, puspavērtas vannasistabas durvis vai gluži vienkārši kadra fokusa dziļums. Retie varoņu kopbrīži strauji tiek pārtraukti, un viņi attēlā atkal kļūst fragmentēti, atkal viens otru līdz galam nesaprot, viens otram līdz galam nespēj pateikt to, kas būtisks.

II

Filma nav vēl pusē, kad šķiet, ka nu jau viss taču skaidrs; un tiešām – jaunas peripetijas, kas ļautu kontekstuāli vai analītiski skaidrot varoņa trauksmainā psihiskā stāvokļa cēloņus, netiek piedāvātas. Tā vietā uz ekrāna vijas patiešām skaistas un inteliģentas, bet tikvien kā iekšēji jēgpilnas montāžas pīnes (par kurām liels paldies arī montāžas režisoram Andrim Grantam, jo tās precīzas un attīrītas no jelkādas liekvārdības).

Tomēr šī šķietamā bezdarbība un garlaicīgā mīņāšanās uz vietas ir ārkārtīgi mānīga – Aiks Karapetjans izvēlas filmas tēmu tvert nevis plašumā, bet dziļumā. Jebkura sekojošā darbība kļūst arvien stihiskāka, uznirst kā cilvēcīgs impulss no zemapziņas dzīlēm, un Kaspara Znotiņa varonim vienam pašam jāķepurojas kā nu prot.

No viņa pastāvīgajām neveiksmēm arvien vairāk noprotams, ka varbūt nekritiska pieeja ar aizlienētiem un sabiedrības kolektīvajā mentalitātē iesūnojušajiem līdzekļiem (domāt par pirmajām asociācijām ar vārdu “vīrišķība”) šajā gadījumā nav īstais risinājums.

Savā lomā Kaspars Znotiņš izcili paceļas pār stigmatizēto uzskatu, ka Latvijas aktieru elitē atrodami vien teātra, bet ne kino aktieri, jo lieliski pārnesis skatuves ķermenisko spēli uz kino acu deju. Teju katrā viņa nemierīgajā, zibsnījošajā skatienā vai trīcošā vaiga vibrācijā nolasāms daudz vairāk nekā uz ekrāna redzamajā žestā.

III

Aika Karapetjana neoficiālais, implicētais pieteikums piešķirt jaunu dvašu žanra kino ražošanai Latvijā šīs filmas kontekstā varētu šķist mazliet savāds, jo tā vien gribas domāt, ka spriedzes un trillera semantisko elementu lietojums filmā ir gaužām formāls – no kontrabasa dobjajām stīgu vibrācijām „pareizajās” vietās, trokšņiem bez vizuāla pamatojuma vai tūlītēji redzama avota līdz pat „deus ex machina” problēmrisinājumiem un televizora šņākoņai, kas pēkšņi patvaļīgi ieslēdzies. Turpat kontrastam arī Franča un motociklista teju vai no jebkādas spriedzes atsvabinātās un līdz ar to trillera žanram ne visai raksturīgās konfrontācijas ainas. Drīzāk šie kanoniskie paņēmieni vien tikai mazmazītiņi pieturas punktiņi skatītāja orientēšanā, kas filmas jēgas vai vides konstruēšanā pilnasinīgi nepiedalās (to, protams, ne mazākā mērā varētu attiecināt arī uz lielu daļu Holivudas ienesīgāko ražojumu).

Visaktīvāk filmas telpisko atmosfēru veido vēsās un atsvešinātās lokācijas – Rīgas tumšās ieliņas, pazemes gājēju pāreja, pamests bunkurs meža nekurienē, absurdais arhitektu birojs –, kuras par spīti to biežajam atkārtojumam – it īpaši tādēļ, ka to tiešām nav daudz –, nekad līdz galam nav iespējams izjust, kā iekšēji vienotu vai noslēgtu vidi, tās mūžīgi paliek kā anonīmas nevietas. Arīdzan Franča un Katrīnas dzīvoklis, kurā pāris nesen ievācies, ar vēl neizpakotajām kastēm katrā stūrī un kailajām sienām atgādina kādu pagaidu vietu, uzgaidāmo telpu, kuru pēc iespējas ātrāk pamest, lai dotos tālākās gaitās.

Tieši ar šo dzīvokli saistīta viena no filmas reizē skaistākajām un stindzinošākajām epizožu sērijām: pēc tam, kad Katrīna atskārst, ka ne viņa vienīgā baiļojas par savu un sava bērna likteni, bet arī Francis kā izbijies meža zvērs trīc svešā un nezināmā priekšā, viņa atgriežas mājās, un pāris kopīgi atpako kastes un, lai auksto vidi beidzot atdzīvinātu un padarītu par cilvēcisku telpu, iekārto savu māju un bērnistabu. Tomēr tūdaļ pat idilliskā nots tiek pārrauta, kad gaidāmā bērna šūpulī Francis novieto spilvenu ar stirnas purniņa apdruku, kas sarkanā apgaismojuma iespaidā rada trauksmainas asociācijas ar filmā pirmīt redzēto kāda meža Zvēra nokosto stirniņu. Teju vien šķiet, ka esi saņēmis spēkus, savas iracionālās bailes pārvarējis un gatavs mērķtiecīgi, neatlaidīgi mesties dzīves krācēs, taču cik tas iluzori!

“Pirmdzimtais” baiļu ķermenī kā neatņemamā cilvēciskās iedabas komponentē iegriež dziļi un atsedz lietas, par kurām varbūt paši nenojaušam vai izvēlamies nedomāt. Pat ja galu galā baiļu Zvērs pavisam neatstājas, bet mēz tikai laiku pa laikam nogurt, ticu, ka ieskatīties tam acīs ir jēga.

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti