Filmas «Pasaka par tukšo telpu» recenzija: Putniņš atlidojis

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

No 3. novembra Rīgā un citur Latvijā kinoteātros skatāma Kristas Burānes dokumentālā filma “Pasaka par tukšo telpu”, kas sešās kategorijās nominēta Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps”.

 

"Tukšums taču ir sākums un gals. Kad nekas nenāk prātā, es allaž sēžu pie tukšas, melnas maketa kastes – un tās aprises tur sāk veidoties! Tas tukšums kādā brīdī sāk stāstīt to stāstu."
Andris Freibergs

''Sēdēju klajumā viens. Bija klusums. Domas lēni riņķoja ap mani kā sniegpārslas tumšajās debesīs. Neaptveramais izplatījums klājās man pāri. Bez noteiksmēm, bez vakardienas un rītdienas. Bez nekā. Tad atlidoja putniņš un esmes bezgalībā ienāca Vēsts. Zīme pie zīmes, punkts pie punkta. Pasaule kontūrējās, ieskanējās, izgaismojās un varēja saskatīt ceļu. Cēlos un gāju. Zināju tagad, kurp iet.''

Kristas Burānes jaunajā filmā „Pasaka par tukšo” telpu arī ielido putniņš. Mazs, balts, viņš parādās ikreiz, kad uzņemšanas grupai izdodas no scenogrāfijas lielmeistara Andra Freiberga izvilināt kādu personisko atmiņu lausku. To nav daudz, bet tās vienmēr ir dramatiskas, liktenīgi būtiskas. Tāpēc rodas iespaids, ka putniņš nes nelaimes vēsti. Nedomāsim tā.

Putniņš visdrīzāk ir atgādinājums par Andra Freiberga garīgo saiti ar mūžīgo, nepārejošo. Arī putniņš, kas ir virs Aigara Bikšes veidotā Kārļa Freiberga (1971-2000) kapa pieminekļa Meža kapos, nedzied par Nāvi, bet brīsniņu piemeties uz vīteņaugiem pāraugušā akmens, lai lidotu tai sapnī, kur Cerība nekad nenodziest. Dēla kapa apmeklējums ikvienam ir smags pārbaudījums. Lai nebūtu jātēlo lapu apgrābstīšana kapos vai Freibergam nevajadzētu ar skumju pilnu skatienu vērties pār kapakmeni slīdošajos mākoņos, režisore izvēlējusies brīdi, kad tēvs kopā ar tēlnieku lietišķi apspriež kapavietas tālāko labiekārtošanu. Bet arī tik pragmatiskā situācijā operators (Valdis Celmiņš) spējis parādīt filmas varoņa gruzdošo sāpi.

Pievērsīsim uzmanību filmas struktūrai, tās organiskajam veidolam, ķermeniskajām sastāvdaļām. Skaidri izdalās šādi elementi: atmiņu fragmenti, darbs ar Mākslas akadēmijas Audiovizuālo mākslu nodaļas Scenogrāfijas apakšnozares studentiem, izstādes iekārtošana Teātra muzejā Maskavā, balvas saņemšana Prāgas kvadriennālē – vienā no prestižākajiem pasaules scenogrāfu forumiem. Kā caurviju stīga filmu vieno Nacionālās Operas un baleta teātra galvenā mākslinieka Andra Freiberga misteriozais darbs kopā ar tehniskā direktora vietnieku dekorāciju transporta un montāžas jautājumos Tauni Grūbi un citiem tehniskā darba veicējiem. Mākslinieks veido savu pašportretu skatuves telpā.

Režisore šādi pamato izvēlēto paņēmienu: „...ja es sekotu līdzi viņa darbam pie kāda aktuāla iestudējuma, tas man liktu pakļauties Freiberga un režisora attiecībām, bet es vēlējos saprast, kas notiek aiz redzamā teātra tapšanas procesa, aizskatuvē, ar meistariem, kas palīdz scenogrāfam risi­nāt viņa uzdevumus, (..) ļaujot skatītā­jam ļoti tiešā veidā vērot viņa pašrefleksiju un viņu pašu darbībā.”[1] Ideja pārliecinoša un skaidra. Ne tik pārliecinoša ir realizācija. Protams, ieguvums, nenoliedzami ir iespēja vērot tiešā darba procesā pašu scenogrāfu, vērot sadarbības, gaismu un leņķu korekcijas. Operatora kamera visai intriģējoši filmējusi skatuves tehnikas detaļas darbībā, tumsu, kas slēpj milzumu iespējamību.

Taču filmā izrāde „Andris Freibergs” tomēr galarezultātā nerodas kā pārliecinošs iztēles un priekšmetiskās telpas summējums. Tikai kā gara plūsmas fragmentēts atveids, kā režisores pieņēmums, ko skatīties neapšaubāmi ir interesanti.

„Pasaka par tukšo telpu” noslēdz Kristas Burānes teātrim veltīto filmu triloģiju („Piektais Hamlets”, 2009, par izcilo režisoru Oļģertu Kroderu viņa mūža radoši enerģiskajā, gaišajā izskaņā Valmieras teātrī; „Māra”, 2014, „roud movie” manierē uzņemtais darbs par režisori Māru Ķimeli). Prieks redzēt, ka ar katru no šiem darbiem režisore sper soli uz lielākas skaidrības, jēdzieniskās organizētības pusi. „Piektajā Hamletā” notiek vēl it kā taustīšanās, mākslinieciski nevienmērīgā vizuālā rinda atdzīvojas vienīgi, redzot pašu Kroderu. Viņa neizmērojamais vitālisms piepilda pat vājredzīga operatora uzņemtos kadrus. Taču stāsta „puzzle” tā arī nesaliekas.

„Mārā” viss iekļauts stingrākos rāmjos. Operators Valdis Celmiņš pat triviālām darbībām spēj piešķirt vizuālu jēgu. Filmas karkass – Māras brauciens pie sava auto stūres, apmeklējot memoriālas vietas kopā ar dēlu Pēteri un suni. Brauciena laikā režisore izstāsta gan par savu vecomāti Annu Lācis, gan apmainās domām par Pētera pieņemto dzīves kārtību. Filmas noslēguma daļā tiek atklāts galvenais triks – Pēteris Ķimelis nemaz nav Pēteris, bet visnotaļ radoša personība Toms Auniņš, kura runājamos tekstus pa radio koriģējis reālais prototips. Taču Māras Ķimeles darbs mēģinājumos, aktieru sarunas nepārsniedz nejauši fiksētu fragmentu sakopojuma līmeni.

No filmas par Andri Freibergu nejaušību radītas nekārtības vai juceklis praktiski ir izslēgti. Domāju, ka režisores radošajai pilnveidei ļoti svarīgs ir bijis atkārtotais kopdarbs ar vienu no izcilākajiem latviešu kameras meistariem – Valdi Celmiņu. Pat nedzīvā, smagnēji organizētā mizanscēnā viņš spēj ienest dzīvu garu, īstenības elpu, aizmēžot banalitāti.

Prieks bija skatīties uz operatora „nomedītajām” Maskavas Teātra muzeja „tantītēm”, kāda organika, kādi tipāži!.. Un dežurējošais policists muzejā, kurš dziļā neizpratnē vienatnē aplūko izstādes dīvainos elementus! Maskavas metro kā savādticīgo svētnams! Neaizmirstams ir laureātētais Andris Freibergs, kā putns viņš ielido Prāgas metro pazemē, un pēc tam ir viņa vientuļi pacilātais gājiens ar balvu rokās. Triumfatora sirds iekšējais kliedziens, šķiet, atbalsojas pilsētas noklusušajos mūros. Man šķiet, es to dzirdu un gribas sajūsmā kliegt kopā ar tik kluso Freibergu. Par mūsējiem! Par kadra tīrību!

Nevienā no trim filmām par teātra mākslu režisore nav izmantojusi no senlaikiem mantotās, mūsdienās neglābjami arhaiskās statiskās intervijas. Tagadējā skaņu ierakstu tehnika un filmas veidotāju izdoma ļauj panākt dabiskumu personāžu izteiksmē un attiecībās. Arī Freiberga epizodes ar studentiem Mākslas akadēmijā tiecas uz dabiskumu. Nekādu mikrofonu un statikas! Vēstījuma ziņā darbs auditorijā tomēr ir nedaudz smagnējs, mazliet neveikls, jo jaunie ļaudis jūt kameras klātbūtni un tiem jāpiespiežas, lai izliktos dabiski un atbrīvoti. Nogurušais Freibergs ir patiesi aizkustināts, klausoties studentes lasīto Blaumaņa noveli ''Nāves ēnā''. Operators notvēris šo negaidīto emociju. Tas jauki.

Animācijas epizodes šoreiz ir kā krāšņa rota, kā filma filmā. Ne velti animēto atmiņu iestarpinājumu mākslinieks, režisores dēls Toms Burāns par šo darbu nominēts „Lielajam Kristapam” kā „Labākais animācijas filmas mākslinieks”. Nebijis gadījums, kad filmas fragmenti konkurē ar suverēniem animācijas darbiem.

Mākslinieciski līdzvērtīgu animācijas izmantojumu mūsu dokumentālajā kino atceros vienīgi Pētera Krilova vēsturiskajā esejā „Uz spēles Latvija” (2014), kur izteiksmīgi bija iekļautas animatora Nila Skapāna un tēlnieka Gintara Krumholca animētās figūras. 

Tomam Burānam bija dota apskaužama fantāzijas brīvība atšķirībā no animācijas filmām, kur mākslinieka iztēle tiek pakļauta kopējam stāstam. „Pasakā par tukšo telpu” mākslinieks vizualizē atsevišķas atmiņu ainas, kurās ar smalku zīmējuma, telpas un gaismu saspēli tiek panākta pagātnes atcerēm piemītošā pārlaicīgā dimensija. Kad gremdējamies domās, mēs taču, paši to nemaz neapzinoties, ļaujam caurslīdēt apziņai gaistoši mirklīgām vīzijām. Toms Burāns tās ņem un vizualizē, un negaidīti atskārstam, ka arī mūsu pašu atmiņas uzzibsnījumiem var piemist mūžības atstars, kas tos spēj pacelt pāri ikdienībai. Un tad klāt ir putniņš, kas rāda tālākceļu. Ne gluži uz Bimini, bet uz rītdienu. Ir šodienas smagme jānomet un jāiet.

Animācijas grafiku lieliski papildina jaunā tēlnieka Mārtiņa Rozenfelda veidotais Andra Freiberga telpiskais portrets (lelle). Tam nepiemīt īpaša plastika, tik galvu var palocīt, un skatienu pavērst, bet, iesaistīts dažādās atmiņu norisēs, izteiksmīgi tajās iekļaujas. Savdabīgs, bet stāstam par scenogrāfu lieliski atbilstošs ir paņēmiens, kad biogrāfiskā epizode tiek iekombinēta Freiberga skatuves darbu maketos vai to fragmentos. Suģestējoša ir atmiņa par izvešanām 1949. gadā, izmantojot izrādes „Centrifūga” vārtus, kas bezcerīgi aizcērtas, pasludinot jaunu bezizejas vilni. Asprātīgi, kombinēti ar fotogrāfijām, izmantoti maketa elementi no izrādes „Mēnesis uz laukiem”, stāstot par galvenā varoņa studiju gadiem, čekas uzraudzību un iemīlēšanos no pirmā skatiena. Lakoniski un jēgpilni, atturīgi, bet sulīgi.

Filma „Pasaka par tukšo telpu” ir dzīvs, no banalitātēm attīrīts vārds un, cik dzidri tajā skan Patiesība, daiļi atbalsojot Mākslas telpā.

Tajā vēl daudz ir vietas. Citām Patiesībām.  

Filozofiski izglītotā Krista Burāne ar savu daudzpusīgo darbību mākslā un kultūrbagātinošajos procesos, īpaši ar savām filmām, raisa cieņu un ticību, ka gara klātbūtne mūsu nacionālajā pašapziņā ir nepārejoša vērtība. Neraugoties uz plūstošo banalitātes straumi visapkārt. Neraugoties uz mediju pausto liekulību un meliem. Neraugoties uz rūgtumu un vilšanos.

Būsim lepni par sevi un savu tautu. Arī par to stāsta „Pasaka par tukšo telpu”.

Putniņš ir atlidojis.

__________

[1] Linda Kusiņa. Cilvēki baidās būt paši, Kultūrzīmes, 31. 10. 2017.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti