Filmas “Humorists” galvenā varoņa Borisa Arkadjeva prototips ir meklējams virknē padomju laikos populāro estrādes komiķu. Darbība risinās 1984. gadā, kad līdzās Mihailam Žvaņeckim vai Genādijam Hazanovam viņš smīdina miljonu auditoriju un privātos pasākumos izklaidē tā laika eliti. Taču "Humorists" nav komēdija, jo Borisu šāda popularitāte un radošie ierobežojumi ir pietuvinājuši ārprātam.
"Padomju Savienība dod ļoti precīzu koordināšu sistēmu. To drīkst, to nedrīkst. Lai izstāstītu joku, jums jāsaņem šāds paraksts un tāds zīmogs. Man tas bija nepieciešams darbības fonam. Bet filma nav par to.
Tā ir par cilvēka iekšējām mokām. Par to, kas es esmu. Un tas ir tuvs arī man pašam," stāstīja režisors.
"Tas ir par cilvēku, kurš nav apmierināts ar darbu. Neskatoties uz panākumiem. Turklāt viņš tiecas vainot apstākļus un pasauli tajā, ka nav pilnveidojies, kā pats vēlējies. No zināmajiem komiķiem tieši aizgūts nav nekas. Es viņus arī nepazīstu, bet tos, kurus pazīstu, tādas lietas nemocīja," norādīja aktieris Aleksejs Agranovičs.
Latvijas auditorijai Mihails Idovs ir pazīstams kā Kirila Serebreņņikova filmas "Vasara" scenārija autors. "Humorists" ir viņa debija režijā. Rīgā dzimušais Idovs atzīst, ka gan galvenā varoņa tēls, gan Latvijā filmētās epizodes ir zināma nodeva paša bērnībai.
"Vienas no spilgtākajām atmiņām ir Dzintaru koncertzāle un humoristi uz tās skatuves. Kad es šeit atkal viesojos 2013. gadā, ieraudzīju tos pašus bērnībā redzētos plakātus. Vladimirs Vinokurs un tā tālāk. Sāku domāt, kā šiem humoristiem ir noritējusi dzīve? Un vispār padomju humorista tēls mani ļoti interesē," pastāstīja Idovs.
Filma ir tapusi kā Krievijas, Čehijas un Latvijas kino veidotāju kopdarbs. Tādēļ epizodiskās lomās tajā redzami arī mūsu aktieri.
"Es biju latvietis Mielavs, činovņiks, kuram ir māja Jūrmalā, patīk tusēt ar slavenībām... viņiem patīk, ka apkārt ir tāda persona un tāda, bet patiesībā tā ir kompleksu slēpšana," norādīja aktieris Kristians Kareļins.
Humorista drāma Latvijā skatāma kopš pirmdienas, bet Krievijā – jau gandrīz divus mēnešus. Kaimiņzemes kritiķi norāda, ka uz uzkrītoši bezjēdzīgā mūsdienu Krievijas kino fona šī filma izceļas kaut vai kā mēģinājums runāt par kaut ko būtisku.
