Sešgadīgā Lēlo gaida rudeni, kad beidzot varēs uzvilkt sarkano kaklautu un kļūt par pionieri, bet pavasarī viņas mamma tiek apcietināta un izsūtīta uz Sibīriju. Ģimene izvairās skaidrot notikušo, jo vēlas pasargāt bērnu no nepatikšanām, ko zināšanas par padomju sistēmas patieso dabu varētu viņai sagādāt. Tikmēr Lēlo pieķeras pēdējiem mammas vārdiem, kuros viņa meitai piekodinājusi būt paklausīgai. Meitene secina, ka melnā tērptie krievu vīri mammu ir aizveduši Lēlo sliktās uzvedības dēļ, tādēļ ļoti cenšas kļūt par labu meiteni, lai mamma ātrāk atgrieztos.
RIFF portālā LSM.lv
Aicinām sekot līdzi RIFF notikumiem visu festivāla norises laiku! 18. oktobrī festivāla atklāšanas īpašās sarunas, notikumu tiešraides, filmu apskati un recenzijas sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas jaunajiem kritiķiem un kino profesionāļiem interesenti varēs skatīties un lasīt portālā LSM.lv līdz pat festivāla noslēgumam.
Galveno lomu filmā atveido mazā aktrise Helēna Marija Reisnere, kuras tēlojums ir meistarīgi dabisks, ļaujot skatītājiem līdzpārdzīvot plašo emociju spektru, ko varone īsā laikā piedzīvo. Vēsturiskais laikmets tiek izstāstīts caur bērna skatpunktu – šis princips ļauj filmu novietot līdzās Latvijas simtgades filmām “Bille” (režisore Ināra Kolmane) un “Paradīze '89” (režisore Madara Dišlere).
Lai arī atainotais laika posms katrā stāstā ir cits, visas trīs mazās varones vieno spēja caur nevainīgu skatienu jūtīgi uztvert pieaugušo raizes. Ja meitenes satiktos vienā laikā, tad viņas varētu kļūt par sabiedrotajām un kopīgi doties rotaļīgā ekspedīcijā izzināt lielo cilvēku noslēpumus.
Līdzīgi kā filma “Bille” ir Vizmas Belševicas bērnības tēlojumu adaptācija kino, arī “Biedrs bērns” ir tapusi pēc Igaunijā populārās rakstnieces Lēlo Tungalas autobiogrāfiskajiem romāniem “Biedrs bērns un lielie cilvēki” un “Samts un zāģu skaidas”. “Biedrs bērns un lielie cilvēki” šogad tikusi izdota arī latviešu valodā, to tulkojis Gundars Godiņš.
Ja par Staļina teroru vēstītu pieaudzis cilvēks, filma būtu drūmi traģiska, taču mazā meitene neredz pasauli melnbaltu – tā viņas priekšā atklājas koša un noslēpumaina.
Reālistisks vēstījuma veids filmā organiski mijas ar smalku stilizāciju, kur notikumi brīžiem tiek atainoti caur bērnišķu naivumu.
Piemēram, Lēlo pirmā sastapšanās ar Valsts drošības komitejas (VDK) darbinieku Paulu kā skatītāja, tā meitenes atmiņā precīzi iespiežas caur diviem tēliem – viņa armijnieka zābaki piebradā istabu ar dubļiem un garām nošvirkst čekista melnais, garais ādas mētelis.
Mammas prombūtne liek meitenei piedzīvot izmisīgus brīžus, taču tie mijas ar pēkšņu prieku un sajūsmu par pasaules mazajiem brīnumiem – pārējiem bērniem sajūsmā spiedzot, pirmajā septembrī tētis meitu uz skolu atvizina savā “Hārlijā”, Tallinas skatlogos gozējas manekeni skaistās kleitās un kurpēs, bet frizētavā uz galda stāv gardas kūciņas.
Uz pieaugušo ķildām un problēmām meitene raugās caur aizkariem, pavērtu durvju spraugu vai sēžot zem galda. Slepenie novērojumi ļauj viņai uzzināt informācijas drumstalas, kuras Lēlo interpretē pēc savas izpratnes. Pasaules kārtība Lēlo šķiet pašsaprotama, tomēr viņa pamana, cik pretrunīgi ir pieaugušie.
Kam ticēt, kad skolotāji māca slavināt valsti un tās varoņus, bet mājinieki komunistus nolād?
Kāpēc tante Anna aicina Lēlo iepazīties ar skaistāko krievu dāmu no Maskavas, kad tā viesojas frizētavā, bet tētis pēc brīža parauj aiz rokas, sacīdams, ka ar krieviem sarunāties nedrīkst?
Kad Lēlo ģimene sanākusi uz viesībām, bet svētkus aizēno viņas mammas apcietinājums, Lēlo tētis pie galda iesāk igauņu tautasdziesmas meldiņu, kam pievienojas pārējie ģimenes locekļi. Jo dziļāk tiek ievilkta elpa, jo lielāka kļūst drosme grūtības izdzīvot. Dziedāšana un dejošana filmā vairākkārt tiek asociēta ar spītīgu dzīves sparu, apliecinot igauņu sīkstumu.
Kādā epizodē Lēlo nakts vidū nobīstas un ar kliedzienu pamodina vecvecākus, vectēvs viņai jautā, kā viņas mamma un tētis parasti meiteni nomierina, un Lēlo atbild: “Mēs dziedam un dejojam!” Abi vecīši saskatās un naktskreklos uzsāk spontānu priekšnesumu, lai meitenes bailēm liktu pagaist.
Lai arī filma necenšas skatītāju pārsteigt ar inovatīviem izteiksmes līdzekļiem un vingrinājumiem kino valodas attīstībā, klasiskā pieeja ļauj kvalitatīvi izstāstīt labu stāstu. Filmas sižets šķiet savādi pazīstams, jo tas ir notikumu modelis, kas dažādās variācijās atkārtojies neskaitāmās ģimenēs kā Igaunijā, tā Latvijā. 50. gadu bērni ir sarežģītos apstākļos dzimusi un augusi paaudze, jo viņu vecākiem, kas pirms tam sevi realizējuši brīvvalsts laikā, nācies pielāgoties apstākļiem, kuros cilvēka brīvība ir trausls un relatīvs jēdziens.
Par stāsta problēmu kļūst pieaugušo dilemma: kā audzināt savu bērnu, kādas vērtības mācīt un vai drošāk ir viņu atdot sistēmas rokās, vai arī stāstīt patiesību?
Režisore Pusanas kinofestivālam sniegtajā intervijā atklāj, ka tēmu izvēlējusies, jo tās sekas izjutusi arī savu vienaudžu vidū, lai arī pati ir dzimusi 30 gadus vēlāk. Filma ir tapusi kā mēģinājums atveseļoties no vēstures sloga, un rezultāts ir gaišs un cerību rosinošs, brīžiem smieklīgs un absurds, veiksmīgi izvairoties no sevis pozicionēšanas kā vēstures upuriem un ļaujot sev pasmieties par Staļina laiku.
Filma “Biedrs bērns” ir iekļauta Rīgas Starptautiskā kinofestivāla “Kids Weekend” programmā 20.oktobrī plkst. 11.00, kinoteātra “Splendid Palace” Lielajā zālē. Jaunajiem kinoskatītājiem tā ir iespēja ielūkoties savu vecvecāku bērnībā – mazliet svešādā un gana skarbā, taču ne mazāk krāšņā un jautru mirkļu pilnā. Pēc filmas seansa 20. oktobrī gaidāma tikšanās ar romāna autori Lēlo Tungalu.
