Kultūras Rondo

Izstāde "Tiks aizliegts. Baltijas grāmata 1918–1940" iepazīstina ar grāmatniecības vēsturi

Kultūras Rondo

Mūsu laika cilvēka sabalsošanās ar Ojāra Vācieša dzeju

"Kino Bize" norisināsies kultūras teorētiķes Krisas Krausas filmu retrospekcija

Filmai jābūt kinematogrāfiskai. Kultūras teorētiķes Krisas Krausas eksperimentālās filmas rāda Rīgā

2. un 3. novembra vakarā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un "Kino Bize” aicina uz filmu retrospekciju, kuru autore ir režisore, rakstniece un kultūras teorētiķe Krisa Krausa. Jaunākajā pētnieces darbā "Sociālās prakses” sajaucas literatūra un kritika, sarunas starp draugiem, biogrāfijas un autobiogrāfijas žanri, tā pētot mākslas dzīvi antropoloģiskā griezumā.

Krisa Krausa (1955) ir amerikāņu režisore, rakstniece, mākslas kritiķe, kas atzīta par vienu no oriģinālākajām laikmetīgās mākslas un kultūras rakstniecēm. Krausas raksti publicēti daudzos mākslas un kultūras žurnālos, viņa ir radošās un mākslas rakstīšanas pasniedzēja vairākās Eiropas un ASV vadošajās universitātēs. Ar Krausas jaunāko pētījumu "Sociālās prakses” var iepazīties Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā.

Režisores eksperimentālās filmas, kas tapušas laikā no 1982. līdz 1995. gadam, pārstāv plašu formu un sajūtu spektru. Tajās līdzdarbojas dažādi žanri, skaņas, tēli un impulsi; kopā savijot personīgo redzējumu, politiskās aktualitātes un praktisko pieeju dažādu problēmu risināšanai. Šīs filmas pārskata un pārveido ierastos romāna, biogrāfijas, dokumentālas un pilnmetrāžas filmas formātus, un tieši šī procesa iedzīvināšana bieži kļūst par Krausas filmu redzamāko tēmu.

"Par ikonisku figūru viņa kļuvusi savas rakstnieces pieredzes dēļ. Krisu Krausu par slavenību padarīja viņas romāns "I Love Dick”, grāmata, kas sāka dzīvot pati savu dzīvi un padarīja viņu  slavenu,” stāsta Latvijas Laikmetīgās mākslas centra pārstāve Ieva Astahovska.

"Šis epistulārais romāns, kas ir gan ironisks, gan ļoti intelektuāls un arī autobiogrāfisks, šķiet, viņai pašai vairs nav aktuāls, bet slava dzīvo pati par sevi,” vērtē Astahovska. Viņa atzīst, ka gan pašu, gan arī kolēģus aizrāvis šis darbs ar sava veida jaunu feministisku skatījumu, kas vairāk  integrēts ikdienišķās situācijās.

Uz Latviju Krisu Krausu izdevies uzaicināt, pateicoties Somijas kolēģu atbalstam, jo šajā rudenī māksliniece viesojas Eiropā un arī uzstājas ar priekšlasījumiem Somijā. Lai gan Krisas Krausas pavadītā diena Rīgā bija ļoti intensīva, tomēr pēc savas uzstāšanās Latvijas Mākslas akadēmijā viņa piekrita nelielai sarunai.

Savā grāmatā "Sociālās prakses” jūs diskutējat par informācijas tēmu: ka tai ir ļoti daudz definīciju, sākot no objektīvu datu plūsmām un beidzot ar personiskās, subjektīvās pieredzes fiksēšanu. Kā jūs sabalansējat vispārpieņemtās informācijas paveidus ar personiskajiem vēstījumiem savās filmās?

Tā visa kopumā ir viena informācija, bez kaut kādiem speciāliem iekļāvumiem. Es nekad savos darbos neesmu nošķīrusi privāto, personisko redzējumu no tās informācijas, kādu aprakstījāt jūs, – pieļauju, ka domājāt sociālo un politisko, plašāka skatījuma prizmu, kurā mēs varam saskatīt arī dažādas cēloņsakarības.

Tas viss ir kopā, un es cenšos šo metodi izmantot gan savās filmās, un it sevišķi – kad rakstu. Jaunākajā grāmatā man ir darīšana ar klasiskiem dokumentālās literatūras tematiem, taču es tos izlaižu caur sevi. Šajā punktā mana darbība ir tieši tāda pati, kāda tā būtu daiļliteratūras autorei, jo informācija tiek nodota caur manu redzējumu, un tas ir ļoti svarīgs veids, kā lasītājam to saņemt.

Ir režisori, kuri uzskata, ka literatūra ir tikai viena daļa no mozaīkas, kas izveido filmu. Cik lielā mērā literatūra veido filmu, kāda ir tās loma kino tapšanas procesā?

Ja filma ir literāra, tā nav diez ko laba filma. Lai tā būtu veiksmīga, tai jābūt kinematogrāfiskai.

Svarīgi ir tādi elementi kā aktierspēle, mizanscēna, režisora un mākslinieka darbs, kustība. Filmas dramaturģiskais materiāls var nākt no literatūras avota, bet tajā jau ir pavisam citi darbības principi, un tie filmēšanas procesā ir jāpamana un jāņem vērā.

Vēl arvien dažkārt varam izdzirdēt apzīmējumu "renesanses cilvēks”, kuru izmanto, lai apzīmētu personu ar plašu un padziļinātu zināšanu un prasmju loku, kas papildināta ar personības šarmu. Vai, darbojoties laikmetīgajā mākslā, arī nav nepieciešams būt šādam "renesanses cilvēkam”, pārzināt ļoti dažādu tēmu loku, arī tādas, kuras no pirmā acu uzmetiena nemaz neliekas saistāmas ar mākslu?

Es domāju, ka renesanses cilvēks – vai renesanses sieviete – ir miruši, un es par to sēroju. Es esmu tieši tik veca, lai būtu satikusi ļoti daudzus 20. gadsimta cilvēkus, kuri bija izcili humānisti un ap sevi izstaroja vienkārši apbrīnojamu kultūras oreolu. Viņi, šķiet, zināja pilnīgi visu; bet tajā pašā laikā redzēja dažādu fenomenu kontinuitāti un to savstarpējās sakarības. Un diemžēl šobrīd tā pietrūkst, ir arvien grūtāk atrast tādus cilvēkus.

Varbūt arī jūsu asinīs ir kāda pilīte šīs renesanses sievietes?

Es domāju, ka tad, kad es biju jaunāka, es varētu būt patapinājusi kādu lāsīti no tiem cilvēkiem, kuri man bija svarīgi un ietekmēja mani.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti