Par oktobra nogalē pirmizrādi piedzīvojušās filmas "Tēvs Nakts" tapšanu tās režisoru Dāvi Sīmani un scenārija līdzautoru Matīsu Gricmani izjautā Kārlis Sils.
Par ko ir šī filma?
Matīss Gricmanis: Filma ir stāsts par Žani Lipki un Latviju 1941. gadā, kad tā piedzīvoja vieno no tumšākajām vēstures lappusēm – holokaustu. Tajā laikā rīdzinieks Žanis Lipke piedalījās vairāk nekā 50 cilvēku glābšanā.
Filmas pamatā ņemta arī grāmata. Vai var teikt, ka tā ir grāmatas "Puika ar suni" ekranizācija?
Dāvis Sīmanis: Filmas iecere tiešām radās no Ineses Zanderes grāmatas "Puika ar suni", bet, tā kā tā tomēr ir bērnu grāmata, kur stāstu stāsta Žaņa dēls Zigis, kas notikumos noraugās ar mazliet nevainīgu skatienu, jau scenārija fāzē mēs ar Matīsu sapratām, ka fokuss vairāk jāpārvirza uz paša Žaņa Lipkes tēlu. Mēs arī apzinājāmies misiju – izstāstīt Žaņa Lipkes stāstu, un to mēs nevarēsim izdarīt, ja galveno fokusu neliksim uz pašu galveno varoni – Žani.
Vai jums veidojās arī savas attiecības ar filmas galveno varoni?
Dāvis Sīmanis: Domāju, ka mums ar Matīsu katram ir savas attiecības ar Lipki. Scenārija tapšanas fāzē Matīss bija tas, kurš daudz nopietnāk un dziļāk pētīja tieši ar Žani saistītās liecības, dažādus arhīva materiālus, intervēja cilvēkus. Viņš bija tas, kurš mēģināja mūs tuvināt vēsturiskajai realitātei. Mans Žanis Lipke vairāk ir tāds kā teiksmu varonis, Matīsam, iespējams, viņš ir daudz konkrētāks.
Matīss Gricmanis: Laikam tieši tā iemesla dēļ, ka mans uzdevums bija mēģināt savākt vienkopus ļoti daudzus fragmentētus materiālus, man Žanis Lipke nav viengabalains tēls, jo es visus notikumus, kas risinājās Ķīpsalā – ebreju glābšanu viņa mājā -, esmu skatījis arī ar viņa ģimenes locekļu acīm, jo ģimene bija ļoti cieši iesaistīta visos notikumos. Tas ir stāsts ne tikai par Žani, bet arī par Johannu, Alfrēdu, Ainu un Zigi. Skaidrs, ka mēs nevaram atrast vienu "īsto" Žani Lipki, jo vienotu vēstures avotu mums nav. Mums ir atmiņas, kuras vēl padomju laikā bija apkopojis Dāvids Zilbermanis, lai Lipkem piešķirtu Izraēlas apbalvojumu "Taisnīgais starp tautām", kuru viņš arī ieguva, taču arī šīs atmiņas ir zināma realitātes deformācija. Mums ir viņa sievas Johannas 90. gados atstātās liecības, Ziga zīmējumi. No šiem fragmentiem bija jāuzbūvē pēc iespējas realitātei tuvāks tēls.
Vai jums bija vēlme caur vēsturi izstāstīt kādas idejas, nodot kāda veida vēstījumus ar šo stāstu?
Dāvis Sīmanis: Mēs caur šo stāstu varam ieraudzīt varoni, kurš neapzinās savu varonību, un gūstam mācību par to, ka varonība pagātnē nozīmē fizisku darbību. Tā bija aktivitāte nevis vārdos, kā mēs to bieži saprotam mūsdienās, piemēram, ar aktivitāti vai varonību sociālajos tīklos, bet reāla, aktīva darbība.
Matīss Gricmanis: Latvijā notikušais holokausts tiešā veidā ir saistīts arī ar padomju okupāciju un to, ka padomju represijās arī cieta visi Latvijas iedzīvotāji, arī ebreji. Mūsu vēsturiskajā atmiņā ļoti lielu sajukumu radījusi propaganda, kuru Vācija šeit izvērsa četrdesmitajos gados, padomju režīmu identificējot ar ebrejiem, jo vāciešiem bija ļoti nepieciešama vietējo kolaborantu iesaiste ebreju jautājuma "galīgajā atrisinājumā".
Galvenais filmas vēstījums ir, ka mums Žanis Lipke un viņa izglābtie cilvēki atkal ir jāpieņem savā vēsturiskajā atmiņā.
Vai filma var kļūt par labu rīku šādas vēsturiskās atmiņas iedzīvināšanai mūsdienu Latvijā? Piemēram, Polijā holokausta tēmai veltītas daudzas filmas, kurās tiek aplūkoti daudzi neērti jautājumi. Vai Latvijas sabiedrība vispār ir gatava domāt par sevi ne tikai upuru kategorijās?
Matīss Gricmanis: Jāņem vērā, ka šī ir pirmā Latvijas filma, kurā holokausts ir centrālais fons. Mums ir zināma atbildība pret šo stāstu – nevis padarīt to par māksliniecisku rotaļu, bet veidot, lai tas būtu sociāli politisks vēstījums, ar kuru mēs mēģinām atkal stāstīt stāstus, kurus bijām aizmirsuši.
Dāvis Sīmanis: Jāņem vērā, ka kino vienmēr ir bijis ļoti spēcīgs sociālo priekšstatu veidotājs. No tā viedokļa mēs jau arī apzināmies, ka filmai – stāstam par ļoti konkrētu vēstures periodu un konkrētiem vēsturiskiem personāžiem par parādību jeb totālo traģēdiju – holokaustu – ir jādarbojas kā kaut kāda veida instrumentam, kas vērš skatītāja skatu pagātnes virzienā, liek viņam par to domāt, ieved vēsturiskās refleksijas telpā.
Ar kino valodu mums jāpanāk, lai skatītājs ieietu šajā domāšanā par vēsturi, no pasīva vērotāja kļūstot par aktīvu domātāju.
Vai būtu pareizi, finansējot, piemēram, no Kultūrkapitāla fonda, veidot filmas par neērtām tēmām, liekot mums pārdomāt savu vēsturi?
Matīss Gricmanis: Domāju, ka nebūtu īsti pareizi filmu "Tēvs Nakts" pieskaitīt neērtām filmām, jo tas ir stāsts par varonību un to, kā viens vienkāršs latvietis izdarīja varoņdarbu ļoti traģiskā laikā. Mēs jau vēl neesam gatavi ļoti neērtām filmām, jo mums nav bijis to "ērto" filmu – vispirms mums jāizstāsta tie stāsti, kas mūs tur kopā, kas liek mums apzināties, ka
esam ne tikai upuri, ne tikai vēstures ķīlnieki, bet ka mēs savu likteni veidojam ļoti apzināti un ka šajos platuma grādos, šajā valstī mēs esam ar savu misiju un ar vērtībām.
Dāvis Sīmanis: Pilnībā pievienojos Matīsam. Savā ziņā šajā filmā ir zināmas lietas, kas kādā cilvēkā var izraisīt neērtas tēmas sajūtu, un šobrīd (kad filma vēl nav iznākusi) filmu neredzējušu cilvēku komentāri robežojas ar ļoti antisemītisku skatījumu, un tas jau norāda, ka sabiedrība šobrīd ir ļoti negatava. Bet nedomāju, ka tā ir sabiedrība kopumā, tā ir daļa sabiedrības. Diemžēl šāda tumsonība – neredzēšana, nevēlēšanās redzēt - kaut kādā daļā sabiedrības ir ļoti iesakņojusies. Latvija tādā ziņā ir unikāla, iespējams, ka latviešu mentalitāte neļauj to paust skaļi, bet liek paturēt virtuves sarunu līmenī, kur, protams, šie uzskati atklājas. Pilnīgi atšķirīga situācija ir Lietuvā, kur cilvēki ir samērā atklāti un šīs diskusijas un viedokļi izskan skaļi, lai arī mūsu uzskati, visdrīzāk, ir līdzīgi.
Matīss Gricmanis: Padomju diskursā holokausts netika uztverts kā ebreju traģēdija, bet gan kā nacistu neģēlības pret padomju tautu kopumā, neizceļot etnisko aspektu. Mums, veidojot filmu, bija jācīnās ar režīma radītiem mītiem un vienlaikus jāsaglabā savs mākslinieciskais godīgums.
Dāvis Sīmanis: Runājot par neērtām tēmām, mums nav jākļūst indoktrinētiem – tagad koncentrēsimies uz neērtām tēmām. Filmas jau neveidojas no neērtām vai no ērtām tēmām, tās veidojas no tā, kur kādam ir kaut kas, ko pateikt, un pateikt tajā konkrētajā veidā – filmas valodā. Nevajadzētu uzstādīt par pašmērķi runāt par neērtām tēmām, bet, ja izveidojas šo vēsturisko tēmu sakritība ar māksliniecisko nodomu, tad arī šādas filmas piedzimst. Filmas, kurās mēs nevis brīvā formātā glorificējam kaut kādu laikmetu mūsu pagātnē, bet rādām arī tumšākus brīžus, būs vairāk, taču tām nevajadzētu kļūt par valsts pasūtījumu.
Kādas ir pārdomas un jauni secinājumi, veidojot filmu par holokaustu, karu Latvijā?
Matīss Gricmanis: Mana atklāsme ir, ka Vācijas iespēja realizēt holokaustu un lielāko asiņaino darbu paveikt Austrumeiropā varēja īstenoties tikai dēļ dubultās okupācijas situācijas, kas šeit bija, jo Rietumeiropā holokausts nesasniedza tik asiņainus apmērus. Daudzi cilvēki Rietumos joprojām nespēj saprast to, ka Padomju Savienība ir tieši līdzatbildīga par to, ko Vācija šeit varēja īstenot, nerunājot par pašas Padomju Savienības nogalināto upuru milzīgo apmēru. Notika civilo cilvēku raustīšana no vienas nometnes otrā – kad vācieši šeit ienāca 1941. gadā, viņu pirmais darbs bija radīt mītus, ka visi komunisti un komunistu kolaboranti bija ebreji, un pārliecināt cilvēkus – ja jūs būsiet mūsu pusē, tad mēs aizmirsīsim to, ka jūs arī kolaborējāt Padomju Savienībai. Vēsture mums rāda, ka latvieši sadarbojās gan ar vienu, gan otru režīmu, bet ebreji cieta gan no vāciešiem, gan no padomju represijām.
Dāvis Sīmanis: Man lielākais atklājums un varbūt pat šoks, pētot dažādās holokausta izpausmes Latvijā, ir tā pakāpeniskā atziņa, ka nežēlības, iekšējās agresijas līmenis bija vienkārši neiedomājams. Vēl pirms vācu ienākšanas šeit un viņu rādītās propagandas notika vietējo aktīvistu komandu izbraucieni, kuros viņi nogalināja cilvēkus. Kas cilvēkus līdz tam noveda? Viens, ko Matīss sacīja, ir padomju okupācijas gads. Bet vai ir vēl kas?
Viss starpkaru periods bija pielādēts ar iekšējās nežēlības enerģiju, un pietika ar mirkli, lai iekšējā vardarbība kļūtu par ārēju.
Tas parāda, ka arī šodien mēs nezinām, kurā brīdī kāda šķietami nevainīga polemika, kura slēpj iekšēju agresiju, pēkšņi var izlīst uz āru mums vēl neprognozējamā formā.
Vai jums ir nodoms un iecere turpināt savu mākslu veidot saistībā ar vēsturi?
Dāvis Sīmanis: Es šo filmu uzskatu par triloģijas otro daļu. Pirmā bija par Pirmo pasaules karu – "Pelnu sanatorija", šī ir filma par Otro pasaules karu, par holokaustu un Žani Lipki. Šobrīd tapšanas fāzē ir trešā triloģijas daļa, kura gan žanriski ir atšķirīga, jo vairāk līdzinās absurda komēdijai, bet tā vēsta par laiku pirms Pirmā pasaules kara. Tā būs filma par to, kā pasaule sevi noved līdz galējai iznīcībai.
