Filmas pamatā ir brāļu Grimmu pasakas motīvi, tikai filmas daiļā Sniegbaltīte izaug sporta zālē, jo viņas tēvs ir krosfita treneris, bet ļaunā pamāte fanātiska šī sporta veida cienītāja. Kad Sniegbaltīte izaug, viņa sāk pārspēt pamāti, kas pamāti pamudina īstenot ļaunu un nelietīgu plānu, lai atbrīvotos no nevēlamās konkurentes.
Filmā ir ļoti krāšņa personāžu un notikumu buķete, kas stilizēti un ar labdabīgu ironiju ataino mūsdienu narcistisko dzīves veidu. Īpaši to izceļ paņēmiens, kādā filma uzņemta, un tā ir selfiju jeb pašfoto tehnika. Tiesa gan, aktieri paši sevi nefilmēja, to darīja operators Gints Bērziņš, un aktieriem tikai vajadzēja turēties pie kameras, ar kuru viņš strādāja.
Režisore Laila Pakalniņa atzīst, ka šoreiz tieši forma bija pirmais ierosmes avots, lai filma taptu: "Jo es pamanīju, ka cilvēki ne tikai fotografē selfijus, bet arī sazinās tādā veidā, ka skatās uz sevi un runā ar citiem.
Piemēram, "WhatsApp", "TikTok" un "Facebook". Un man gribējās ar to kaut ko izdarīt. Bet nevis ar telefonu. Man gribējās to selfiju pagriezt no vertikālā uz horizontālo un tā kā paplašināt, spēlējoties arī ar mizanscēnu."
Ne uzreiz tik viegli devās rokās stāsts, ko šādā formā atspoguļot, līdz ideju ierosināja sniegs kādā reizē, kad režisore bija devusies slēpot: "Tas sniegs kaut kā ierosināja, ka tā ir "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši". Bet būtībā jau, protams, ne tik daudz Sniegbaltīte, cik pamāte runāja ar sevi spogulī, un kas pēc būtības ir selfijs. Viņa runāja spogulī, selfijā."
Doma par sporta zāles un krosfita vidi radās tādēļ, ka tieši tobrīd krosfits kļuva aizvien populārāks un ar to azartiski aizrāvās arī režisores meita. "Tas jau ir labi, ka cilvēks nodarbojas ar sportu, bet es redzēju, ka viņa kļuva krosfita atkarīga un tas visriņķī apkārt tā bija. Vēl arī tas, ka mana meita Anna man stāstīja, ka tajā krosfita zālē, kur viņa trenējās, trenerim ir meitiņa, kas aug turpat zālē. Un tas viss man arī saslēdzās, ka Sniegbaltīte uzaug krosfita zālē," skaidro režisore.
"Mēs negribējām nekādā ziņā taisīt kaut ko ļoti smagu, kritizēt cilvēkus. Mēs vienkārši nolēmām, ka mēs spēlēsimies, ka mēs taisīsim šo filmu ar prieku. Un, ja tajā ir kaut kas kritisks, tad tas ir ironiskā intonācijā."
Kino blogeris Sergejs Timoņins atzīst, ka Lailai Pakalniņai izdevies ar šo filmu savā ziņā būt soli priekšā laikam, jo visa šī selfiju filmēšana un estētika šobrīd ir pat vēl daudz aktuālāka nekā tad, kad filma tapa: "Skaidrs, ka tas Sniegbaltītes stāsts paņemts tikai kā bāze, un, izspēlējot to mūsdienās – krosfita vide, cilvēku attīstīšanās fiziski un paštīksmināšanās, ko pastiprina šī selfiju forma –, nu skaidrs, ka tas parāda to, kur mēs esam kā sabiedrība un kas mums ir svarīgs, un kas mums varbūt varētu nebūt tik svarīgs. Ļoti interesanti tas, ka Laila Pakalniņa nav meinstrīma režisors, kurš ļoti pielāgotos tam, ko cilvēki grib redzēt. Bet viņa iedod, piemēram, šo visiem pazīstamo selfiju formātu un tādā veidā it kā nonāk tuvāk skatītājam, bet tai pašā laikā paliek uzticīga tam, ka tas tomēr ir mākslas darbs vispirms un tikai pēc tam izklaidējoša filma."
Lailas Pakalniņas spēlfilmu ‘’Spogulī’’ Rīgas Starptautiskais kino festivāls izrādīs 20. oktobrī, un tā iekļaujas festivāla konkursa skatē, kurai kopumā izraudzītas deviņas dažādu valstu filmas ar spilgtu kinovalodu.
