Kultūras rondo

Jaunie dzejnieki aicina uz literāro lasījumu

Kultūras rondo

Ar tērpu skiču izstādi māksliniece Ilze Vītoliņa vēlas ieinteresēt par izrādi

Sākas "Lielais Kristaps". Saruna ar balvas nominantu - režisoru Andreju Verhoustinski

Filma piedzimst brīdī, kad tiekas ar skatītāju. Par dokumentālista darbu stāsta «Lielā Kristapa» nominants Andrejs Verhoustinskis

Nupat iesācies nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" laiks. Nominantu vidū arī režisors un kinooperators Andrejs Verhoustinskis. Žūrija izcēlusi autora pilnmetrāžas dokumentālo filmu par gleznotāju Birutu Delli – "Delle" un ar nomināciju atzīmējusi viņa režiju. Kā atklāj Verhoustinskis, ar filmas varoni – mākslinieci – viņu vieno rūpīga attieksme pret darbu. 

Taujāts, kā viņš ķeras klāt jaunu filmu veidošanai, Andrejs Verhoustinskis Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" teic: "Es diezgan skrupulozi pieeju savam darbam, un cenšos atdoties tam pilnībā. Bet tas, starp citu, ir tas, kas mani vieno ar Rutu, respektīvi, ar Birutu Delli (draugi, paziņas viņu uzrunā par Rutu, es arī tā viņu saucu). Tā ir tāda attieksme, ka tev ir jāiegulda ļoti liela savas enerģijas daļa, lai darbs būtu labi paveikts. Tas nebūt nenozīmē, ka tu pēc tam vienmēr esi apmierināts, galīgi tā nav. Arī ar Rutu tāpat – viņa uzglezno, pēc tam saka, ka tas tur nav labi un tas nav labi, pārglezno par jaunu un atkal par jaunu. Man pret manu darbu kaut kādā ziņā ir līdzīga attieksme."

Ierosme uzņemt filmu par Birutu Delli Verhoustinskim nākusi no gleznotājas mākslas darba, ko ar sievu reiz kopā iegādāja: "Mums ļoti, ļoti patīk un uzrunā viņas darbi. Tā tas viss sākās. Tad es kaut ko vairāk uzzināju par viņu pašu kā personību, arī par pietiekami skarbo dzīvesstāstu. 

Man likās, ka tiešām gribētos par viņu taisīt filmu. Bet viņa ir ļoti intraverts cilvēks. Arī filma lielā mērā ir stāsts par vientulību, neiederēšanos un milzīgu talantu." 

Delle, kā atzīmē režisors, ar svešiem cilvēkiem komunicē ļoti negribīgi, kur nu vēl savās mājās ielaist svešinieku ar kinokameru. Tomēr pēc vairākām telefonsarunām mākslinieci izdevies pierunāt. Verhoustinskis bija iecerējis filmēt gadu, bet pandēmijas dēļ tas izvērtās divu gadu darbā: "Tas noteikti man palīdzēja. Ruta pie manis pierada, iepazina vairāk un vēlāk bija daudz atklātāka. Mūsu sarunas jau bija daudz pilnvērtīgākas nekā sākumā. Daudz patiesākas arī." Uz jautājumu, vai nu abi kļuvuši par tuviem cilvēkiem, viņš atbild: "Es ļoti ceru, ka jā." 

Filmas "Delle" autors piebilst, ka stāstā tostarp rodamas paralēles ar citiem māksliniekiem, tas uzdod jautājumu – kāpēc tu radi, un ko tu ar to vēlies pateikt, kā arī uzlūko satura un formas attiecības: "Rutai viņas mākslā daudz svarīgāk, kā viņa to pasaka, nevis ko viņa pasaka. Viņa pati saka, ka viņai vienalga ko gleznot. Viņai daudz svarīgāk ir, kā viņa to uzglezno – krāsu attiecības, kontrastu attiecības, laukumu attiecības, viss pārējais. Es apbrīnoju viņas skrupulozitāti un pieeju savam darbam," pauž "Lielā Kristapa" nominants. Atklājot gleznotājas tēlu, arī viņš jo īpaši pievēries formai jeb tam, "kā to parādīt". 

Līdzās dokumentālā kino veidotāja un filmas varoņa attiecībām apspriežot vēl citas – tās, kuras autoram ir ar mākslas darba skatītāju, Verhoustinskis uzsver:

"Tikšanās ar skatītāju – tas ir tas rezultāts, tas ir tas, kāpēc mēs to darām.

Rutai ir svarīgi izstādīt viņas darbus. Viņai ir ļoti svarīga tikšanās ar skatītāju. Viņa stāv, klausās, ko cilvēki runā apkārt. Tajā pat laikā ir bijušas personālizstāžu atklāšanas uz kurām, es saprotu, viņa nav aizgājusi sava rakstura dēļ. [Katrā ziņā] viņai atgriezeniskā saite ir ārkārtīgi nepieciešama. Tieši tāpat arī mums – kino veidotājiem, jo mēs jau filmas taisām priekš skatītājiem, nevis sev. 

Tas ir arī svarīgi man, ka es to filmu uztaisu, bet patiesībā tā piedzimst tajā brīdī, kad tiekas ar skatītāju."

Ar citiem kinematogrāfistiem Andrejs Verhoustinskis tiekas ne tikai reizi gadā "Lielā Kristapa" ceremonijā. Ar operatoru ģildi, no kuras nācis, sakarus uztur regulāri: "Ir svarīgi, ka mēs tiekamies un runājam par kino. Mēs ne tikai to filmējam, taisām un skatāmies, bet arī par to runājam." Dokumentālists spriež, ka to gan varētu darīt vēl biežāk, kā tas savulaik bijis Rīgas kinostudijas laikos. 

Latvijas dokumentālais kino, viņaprāt, iet pareizā virzienā, un jo vairāk būs filmu, jo rezultāts būs labāks: 

"Kino veidošana ir tāds process, kur tu nevari desmit gadus neko nefilmēt, tad uzreiz ķerties un uztaisīt šedevru. Izņemot atsevišķus ģēnijus."

Paša un kolēģu skolotos Latvijas Kultūras akadēmijas studentus Verhoustinskis uzlūko cerīgi: "Viņi grib taisīt kino, viņus tas interesē. Ja būs vēl zināšanas un talants, tad viss notiks."

Kamēr filma "Delle" pabeigta jau dzīvo savu dzīvi, autors veido nākamos dokumentālos stāstus: vienu par Salaspils koncentrācijas nometni, Salaspils memoriālu un otru par jaunu, veiksmīgu sievieti, kura uzzina diagnozi – vēzis. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt