Pēc pilnmetrāžas spēfilmām “Kurpe” (1998) un “Ausma” (2015) režisore Laila Pakalniņa ar filmu ''Spogulī'' no jauna atgriežas pasakas žanrā. Šoreiz ar pacietīgu melno humoru pārnesot vācu folkloras iedvesmoto brāļu Grimmu "Sniegbaltīti" (1812) mūsdienu kameru narcisisma un ķermeņa kulta pasaulē. Pakalniņa kopā ar ilggadējo domubiedru un operatoru Gintu Bērziņu filmu iedzīvina selfija jeb pašfoto estētikā – melnbaltā, sociāli ironiskā un teju vai akrobātiskā optikā. Ciešajos tuvplānos un galvenajās lomās varam ieraudzīt dejotāju Madlēnu Valdbergu, aktieri Lauri Dzelzīti un baletdejotāju Elzu Leimani. Un arī septiņus rūķīšus – ielu vingrotājus, parkūristus, velotriāla sportistus un spēkavīru.
Henrieta Verhoustinska: Tu nupat esi atgriezusies no Baltijas filmu festivāla Ņujorkā. Pamanīju tavos sociālajos tīklos, ka tu kopā ar Latvijas Republikas vēstnieku Andreju Pildegoviču un Latvijas goda konsulu Ņujorkā Dari Gunāru Dēliņu esi noskrējusi Ņujorkas maratona ievadskrējienu.
Laila Pakalniņa: Jā, man vēl tagad gribas smaidīt no tās jaukās sajūtas. Man piedāvāja, bet es īsti nesapratu, ko man piedāvā. Man likās – paskrieties piecus kilometrus no rīta – teicu, ka gribu vairāk, bet patiesībā tas bija ļoti interesanti un nopietni. Esmu bijusi tādos maratonu ievadskrējienos, kas pēc būtības vairāk ir kā rīta rosme, kā skrējiens pirms lielā maratona, bet te viss bija ļoti nopietni, jo viņi skrien uz rezultātu. Tur ir balvas un tūkstošu tūkstoši – gan tie, kas skries nākamajā dienā maratonu, gan tie, kas nevar un kuriem nav laimējies tajā loterijā. Tā bija laba, ļoti laba sajūta.
Tu pat dabūji ābolu beigās, kas sasaucas ar tavu jauno spēlfilmu “Spogulī”, ko rādīji Baltijas filmu festivālā Ņujorkā. Vai skriešana tev ir nepieciešamība?
Es mājās galīgi neesmu sēdējusi nekad. Kaut kad tas izkristalizējās, un es daudz braucu ar riteni, savulaik diezgan daudz peldēju, bet nonācu pie tā, ka uz festivālu ārpus Latvijas ne vienmēr vari paņemt riteni un baseinu. Man prasa, vai vajag saņemties? Neko tur baigi nevajag saņemties, jo tu uzvelc kedas un esi jau ārā, un tu skrien. Man nepatīk, ka mani pozicionē kā skrējēju, es neesmu ne tuvu profesionāla skrējēja. Es vienkārši tipinu apkārt, bet Rīgā man tas ir – izbaudīt rīta gaismas, savukārt, kad esmu kaut kur ārpus, tā ir rīta ekskursija, turklāt ekskluzīvās gaismās.
Vai tev sports ir tuvs? Vai skaties sporta ziņas?
Es skatos, un patiesībā, tas ir tāpat kā kādreiz, man liekas Andra Neiburga rakstīja, ka ir būtiski līdzpārdzīvot. Es neko nezinu pa amerikāņu futbolu, jo tur nav mūsējie, bet tiklīdz jebkurš no mums… Skatījos sieviešu svarcelšanu, un tur savulaik bija, piemēram, Rebeka Salsabila Ibrahima (dzimusi Rebeka Koha), tad mēs sākām līdzpārdzīvot sieviešu svarcelšanā.
Tava filma “Spogulī” ir parafrāze par brāļu Grimmu pasaku “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, un patiesībā tā ir ļoti sportiska filma. Darbība norisinās krosfita zālē, un pamāte pārdzīvo nevis par to, ka Sniegbaltīte kļūs skaistāka par viņu, bet gan par to, ka Sniegbaltītesvar izpildīt vairāk fizisku vingrinājumu. Arī septiņi rūķīši ir vingrotāji. Kā tu nonāci līdz šim konceptam? Vai tam ir saistība ar tavu mīlestību pret sportu?
Kā rodas ideja – ir diezgan kompleksi izstāstīt, jo tā pēkšņi rodas no dažādiem impulsiem. Pēc tam es varu izskaidrot katru soli. Kāpēc tieši krosfits? Ap to laiku, kad man radās tā ideja, krosfits bija riņķī apkārt, ne tikai Amerikā. Es aizbraucu uz Koreju, tur visur bija krosfita zāles, bet arī Latvijā tas pēkšņi kļuva kaut cik populārs. Manās mājās tas ienāca tā, ka mana meita sāka ar to nodarboties. Cik saprotu, ka ar krosfitu, tas ir nedaudz trakāk nekā ar skriešanu, jo viņi nenormāli aizraujas. Es skatījos un klausījos, kā Anna ņēmās, un pie reizes viņa man paspēja pastāstīt, ka tajā krosfita zālē trenerim ir maza meitiņa, kas nāk viņam līdzi. Viņa tur spēlējas un aug visā tajā krosfita vidē. Tiklīdz man radās ideja par "Sniegbaltīti", tā uzreiz līdzi nāca ideja par krosfita zāli ar meitenīti, kas tur izaug.
Kā tu atradi personāžus filmai, jo liela daļa ir profesionāli sportisti, nevis aktieri?
Tieši no otra gala – nevis meklē aktierus, bet meklē sportistus, kas būtu ar mieru. Piemēram, aktieru atlasi rūķīšiem mēs veicām pie Māras dīķa, tur ir vingrošanas stieņi. Kad viņi sāka izpildīt savus sarežģītos vingrinājumus, man brīžiem bija tāda sajūta, ka tur kaut kas salūzīs.
Galvenā varone Madlēna Valdberga arī nebija profesionāla aktrise, kad tu viņu paņēmi, viņa bija dejotāja.
Viņa arī šobrīd nav profesionāla aktrise.
Bet viņa jau piedalās seriālos.
Jā, bet ir vēl interesantāk. Viņa bija skolniece, kad viņa filmējās pie mums. Biju Nacionālajā filmu skolā, un tur sēž Madlēna, izrādās – mācās producentos. Madlēna ir aktieru atlases rezultātā. Viņa atnāca pirmā, un man bija skaidrs, ka neko vairāk arī nevajag, viss notiek. Pēc tam man, protams, bija interesanti vēl parunāt ar meitenēm, kas tiešām nodarbojas ar krosfitu, jo Madlēna ar to nenodarbojas, viņa ir dejotāja – akrobāte.
Savukārt man bija pilnīgi skaidra ļaunās pamātes izvēle – baletdejotāja Elza Leimane šajā lomā ir ārkārtīgi trāpīga. Viņai ir arī trenētais baletdejotājas ķermenis, kas arī nāca par labu šai lomai.
Jā, šajā gadījumā es iedomājos, ka viņa to var izdarīt, es rēķinājos ar to, ka viņai kā baletdejotājai ir izturība. Tajā pašā laikā viņai nācās mācīties, un mums visu laiku bija bažas nenodarīt viņai pāri, jo krosfits ir brutālāks par baletu.
Kad viņai bija jāveic palēcieni, pietupieni ar atspiešanos.
Viņa man pateica, cik daudz viņa var, un pēdējā kadrā es stipri pārvilku pāri tam skaitlim. Es viņai teicu: “Kad tu nevari, tad pārstāj.” Bet Elza ir ļoti apzinīgs cilvēks, ja es nepateiktu “stop”, viņa tā arī turpinātu.
Filma ir veidota kā secīgu selfiju jeb pašfoto virkne. Visi varoņi kādā brīdī uztaisa selfiju, un visa darbība notiek fonā kādam no varoņu tuvplāniem. Kinooperators Gints Bērziņš raidījumā par šo filmu teica, ka mūsdienās neviens vairs nefotografē pieminekļus, bet bildē sevi pie pieminekļiem. Vai tāpēc tev radās ideja risināt šo filmu kā selfiju virkni?
Tas viss bija diezgan kompleksi, ne tikai tas, ka es novēloti novērtēju selfijus. Man pēkšņi likās, ka tā ir interesanta forma kinematogrāfiskai izpētei. Gan kā forma, gan arī tīri filozofiski.
Tu runājies ar citiem, skatoties acīs sev, un tas, kurš sarunājas ar tevi, arī neskatās uz tevi, bet skatās telefonā vai objektīvā. Man tas viss likās liels potenciāls, kurā ir vērts iedziļināties.
Vai, tavuprāt, šajā koncepcijā iederas arī tas, ka varoņi pārdzīvo sāpes un bēdas? Piemēram, Laura Dzelzīša tuvplāns bērēs. Viņš mīļotās sievas bērēs taisa selfiju, un viņam tek asaras.
Kad es sāku rakstīt, pirmais, pie kā es nonācu, kas man lika domāt, – jā, tas ir jādara, jo tas ir interesanti – bija dzemdības. Kad vīrs nevis tur sievai roku, bet filmē selfiju ar sevi priekšplānā.
Tev ir divas filmas, kas tapušas, balstītas uz pasakām – “Kurpe”, kuras pamatā ir Pelnrušķītes stāsts, bet ne tik izteikti kā filmā “Spogulī”, kurā ir ļoti precīzi pārcelti arhetipi – karalis, ļaunā pamāte, Sniegbaltīte un princis, kurš tavā filmā ir kurators. Vai neesi iecerējusi kādu triloģiju, balstītu uz pasakām?
Es nezinu, varbūt kādreiz līdz tam nonākšu; ja paskatās uz manām garajām aktierfilmām, tad gandrīz katru esmu mēģinājusi veidot ar kaut cik vienkāršu sižetu. Man nepatīk kino ilustrēt sižetus, man patīk darīt kaut ko citu.
Es uzskatu, ka kino valoda ir pelnījusi būt par kaut ko vairāk nekā vienkārši ilustratoru. Tāpēc, lai darītu kaut ko vairāk, man vajag vienkāršus sižetus, ko visi zina.
Par pasakām savā ziņā varu teikt, ka ir vēl viena pasaka par Pavļiku Morozovu – “Ausma”, ko mēs adaptējām ar Latvijas ideju un galveno varoni nosaucām par Jančuku.
Vai piekrīti, ka patriotiskais kino vienmēr nav tas glancētais stāsts, bet tas var būt arī skarbs, sāpīgs un nepatīkams?
Es pilnīgi piekrītu, jo man liekas – tā ir māksla. Ja tā tiešām ir māksla, ja ir izdevies izveidot mākslas darbu, tad tas ir patriotiski.
Laikam izņemot filmu “Karote”, visas tavas filmas ir par Latviju.
Jā, tā varētu būt – Latvijā, par Latviju.
Man liekas patriotiska tava filma “Leiputrija”, kura ir par to, ka visām dzīvībām, kas atrodas izgāztuvē, viņu dzimtene ir visvajadzīgākā, mīļākā, nepieciešamākā, lai gan tā ir izgāztuve.
Jā, tā varētu būt. Jaunā filma, kas piedzīvos pirmizrādi nākamnedēļ Amsterdamā, arī ir par Latviju. Tā ir filma “Mājas”, un mēs filmējām septiņdesmit piecās dažādās Latvijas mājās.
Šīs filmas treilerī es redzēju, ka no mājas iekšpuses tiek filmēti cilvēki, kas stāv aiz savas mājas loga, kāpēc tā? Vai tas ir apvērsts turpinājums selfijiem “Spogulī”?
Ar “Spogulī” tur nebija liela sakara, tikai tik, ka mēs šīs filmas veidojām kopā ar operatoru Gintu Bērziņu un skaņu režisoru Anriju Krenbergu. Ideja radās, jo man jau kādu laiku likās interesanti uzfilmēt neuzskaistinātu interjeru, kurā dzīvo cilvēks. Nevis mēs sarunāsim divas nedēļas iepriekš, ka tu atbrauksi pie manis filmēt, bet mēs pieklauvējam un prasām – vai drīkstam nofilmēt jūs caur logu? Ir tās interjera detaļas, tajā pašā laikā cilvēki ir ārpusē, bet tas ir pats idejas sākums. Pēc tam filma man izvērtās, paplašinājās, pieauga klāt slāņi, un man kļuva daudz interesantāk. Tas, kā mēs izdomājām filmēt, ka mēs slēdzam kameru ejot iekšā, jau komunicējot ar šiem cilvēkiem. Beigās viens no tiem slāņiem ir arī tas, ka filma ir kino par kino. Es pat varētu teikt, ka viens no filmas varoņiem ir Gints Bērziņš.
Tu, Anrijs Krenbergs un Gints Bērziņš esat nešķirama trijotne, kopā esat radījuši lielāko daļu tavu filmu. Tava filma “Papa Gena”, savulaik, pirms divdesmit gadiem, bija veidota kā Venēcijas biennāles pasūtījums un bija kā laikmetīgās mākslas notikuma sastāvdaļa. Esmu dzirdējusi apzīmējumu, ka tavas filmas ir piederīgas gan kino, gan laikmetīgajai mākslai. Kā tu raugies uz šo formulējumu?
Uz to raugos ļoti pozitīvi. Biogrāfija, kas bija filmai “Papa Gena”, bija ļoti interesanta, jo tai bija dubultā dzīve. Filma ceļoja pa festivāliem, tajā pašā laikā paralēli ceļoja pa mākslas galerijām. Tas viss bija ļoti labi, bet ar vienu “bet”. Es tomēr gribētu, ka manas filmas ir redzamas uz lielā ekrāna, un mākslas galerijās bija, kā bija. Citur filmu rādīja ne gluži planšetēs, kaut vai palielā monitorā, tas arī nav tas. Atgriežoties pie filmas “Spogulī”, es būtu nelaimīga, ja filmas viena dzīve tiktu ierobežota ar telefona izmēru. Protams, ka mēs visi gribam, lai mūsu filmas skatās uz lielā ekrāna, it īpaši, ja attēlā un skaņā ieguldīts daudz darba. Es pilnīgi droši zinu, ka tie, kuri “Spogulī” skatās uz maza ekrāna, viņi nespēj izbaudīt vienu šīs filmas efektu. Skatoties šo filmu var noreibt tīri fiziski, tāpēc ka tur ir šis te selfijs, kas kustas.
Griežas.
Jā, es ceru, ka ne līdz nelabumam, līdz patīkamam reibumam, bet, manuprāt, tas ir interesants efekts, un standarta mākslas galerijā to nevar izbaudīt. Tagad galerijās ir aptumšotās telpas, lielāki ekrāni, tad, jā.
Atzīšos, ka “Spogulī” skatījos uz mazā ekrāna, bet to reibuma efektu noķēru tāpat. Kā tu skaties uz terminu “Pakalniņas kino” vai “Pakalniņas filma”, kas bieži vien kļuvis par apzīmējumu elitāram, intelektuālam, brīžam pat nesaprotamam kino?
Es varu iedomāties, bet tā sanāk, ka tas ir tikai Latvijā. Man ir bijušas retrospekcijas ļoti daudzās zemēs. Atceros vienu retrospekciju, kas bija Taivānā, kur cilvēki, kā man teica, brīdināja, nav pieraduši skatīties tādu kino, bet tajā pašā laikā zāles bija pilnas, un viņi uztvēra pat bez tulkojuma. Es sapratu, ka filmu “Ausma” paskaidrot nevar.
Ir vienkārši – es parasti saku – skatieties, jums nekas nav jāsaprot, filma nav priekš saprašanas, filma ir priekš sajušanas, mēģiniet sajust.
Un viss notika. Man pat kādreiz ir bijusi doma, ka priekš Latvijas izplatīšanas man varbūt vajadzētu lietot pseidonīmu, lai “Pakalniņas filma” vietā izdomātu ko citu. Es nezinu, varbūt mans vārds atbaida. Patiesībā “Spogulī” nav grūti skatāma.
“Spogulī” ir fiziski intensīvs piedzīvojums. Kā tev rodas filma? Vai tā atnāk kā sapnis vai tu to izfunktierē?
Ne viens, ne otrs. Sapnis ir tāda zemapziņa, savukārt izfunktierēšanā ir pārāk daudz prāta. Man bieži tā atnāk kā impulss un arī kā attēls. Teiksim, dokumentāla filma – tu reizēm nokļūsti vietā un saproti, ka tu te gribi filmēt, un viss. Ļoti bieži kā impulss, tas ir neizskaidrojami, un tas ir labi, ka tas ir neizskaidrojami.
Kas tev filmēšanas procesa brīdī ir kaifīgākais – kad to visu vēl tikai iztēlojies, raksti scenāriju, gatavošanās vai pati filmēšana, vai montāža?
Es izbaudu visu procesu no sākuma līdz beigām, taču, tā kā pārsvarā esmu arī filmas producente, lielākā daļa filmu ir manis pašas producētas, man ļoti nepatīk tas – pirms tu tiec pie darba, kas tik tev viss ir jāizdara. Brīžiem ir jāraksta tā saucamais “bla, bla, bla”, piemēram, jāpamato sabiedriskais nozīmīgums un tamlīdzīgas lietas. Bet, ja es mēģināšu iestāstīt, ka mana ideja ir nozīmīga, tad tā ir šausmīga liekulība. Tad es parasti rakstu par to, cik nozīmīga tā ideja ir man. Ir jāpagrauž tā zeme, lai tiktu pie tā, ko man patīk darīt. Kā saka par ragaviņām – tu nevari visu laiku vizināties no kalna uz leju.
Zinu, ka tev nepatīk ilgi krāt un marinēt kādu ideju. Tev, salīdzinot ar daudziem latviešu kinematogrāfistiem, paiet samērā īss laiks no ieceres līdz realizācija. Nav tā, ka tu sešus gadus nēsājies apkārt ar ideju, tad vēl sešus gadus filmē, esam novērojuši, ka dažkārt tā ir.
Jā, ja ir laiks, varbūt ir vērts kaut ko atcerēties pēc tam, bet vispār laiks iet uz priekšu. Mēs maināmies, pasaule mainās, un es neko tik mūžīgu nevaru iedomāties. Ja es kaut ko izdomāju, es to gribu šobrīd. Ir valstis, kur pieteikties valsts finansējumam var jebkurā mirklī gadā, tev nav jāgaida uz vienu vienīgo konkursu. Šobrīd runāju par Nacionālā kino centra finansējumu. Kultūrkapitāla fondam ir labi, ka ir sadalījums, un to mazo naudiņu var dabūt un izmēģināt kaut ko. Mums diemžēl tā māksla, mūsu darbības sfēra prasa finansiālu ieguldījumu. Ja es rakstītu grāmatu, kad man rodas ideja, es uzreiz ķertos klāt, bet te es tā nevaru. Protams, varu rakstīt scenāriju, ko arī daru, bet ir lietas, it īpaši dokumentālajā kino, uzreiz vajag pamēģināt un filmēt.
Elza Leimane, strādājot ar tevi filmā “Spogulī”, tevi raksturoja kā ļoti harmonisku, mierīgu cilvēku. Viņa lietoja vārdu “komfortabls”, runājot par darbu pie šīs filmas, bet citkārt režisori mēģina izsist aktierus no komforta zonas.
Filmēšana jebkurā gadījumā ir stress. Es laikam vienreiz filmēšanas laukumā esmu pacēlusi balsi pa visiem šiem gadiem, varbūt vairākas, bet ne uz aktieriem. Man liekas, ka visiem filmēšanas laukumā ir jājūtas labi, ja viņi tiešām zina katrs savu darbu. Tajā pašā laikā es piekrītu Sergejam Berdičevskim, ka filmēšanas laukumā ir jāskrien. Ir amati, kuriem ir nevis jāvelkas, bet jāskrien, jāpārvietojas ātri, jādomā ātri. Ne tikai, tāpēc ka katra minūte maksā, bet arī, tāpēc ka ir visādi apstākļi. Citreiz uz laukuma ir bērns, un bērnus mēs nevaram ilgi mocīt, tāpēc jāstrādā ātri, citreiz ir auksts vai karsts. Es domāju, ka ir vajadzīgs miers – nav jākliedz, jāstreso. Tajā pašā laikā nav jābūt flegmai, jo tas ir tik interesanti – kaut ko darīt. Tā spriedzīte ir, bet to nevajag uzdzīt ar stresošanu.
Es uzzināju, ka šogad tev pirmo mācību gadu būs savs kurss Latvijas Kultūras akadēmijā?
Tas nav līdz galam izrunāts. Esmu piekritusi, bet tā ir vairāku dienu saruna ar studentu līdzdarbošanos, jo esmu teikusi un saku joprojām, ka mācīt es nemāku, es esmu tikai režisors. Varbūt kaut kāda pieredze ir sakrājusies un es ar kaut ko varu dalīties.
Bet tev taču ir bijušas meistarklases visā pasaulē.
Tas ir citādāk, nekā runāt latviski par kino. Man bija pāris stundu izmēģinājumi, kad man pēkšņi piezvanīja filmu režisors Jānis Putniņš un uzaicināja pēc trijām dienām… Sauksim to par meistarklasi, bet tā nebija meistarklase. Mēs tikāmies ar studentiem, var teikt, visu otro kursu – operatori, režisori, producenti. Es viņiem teicu, ka, pirmkārt, man no viņiem bail, un esmu te ieradusies tikai tāpēc, lai izsistu sevi no komforta zonas un paskatītos, kas notiek. Man bija interesanti, es ar prieku pamanīju, ka tie ir cilvēki, kurus interesē kino.
Runājot par kino, kas tev šobrīd ir procesā, tu filmē filmu “Putnubiedēkļi” par cilvēkiem, kuru darbs ir aizbaidīt putnus Rīgas lidostā, lai tie neiekļūst lidmašīnu propelleros un motoros.
Jā, ne tikai putnus, ir jāizbaida arī kaķi, zaķi, stirnas. Visus, kas kaut kādā veidā tur iekļūst un kuriem no drošības viedokļa tur nevajadzētu būt. Tas ir diezgan liels gabaliņš ar dabu. No zemes lien ārā sliekas, vaboles, kas savukārt ir barība putniem. No augšas lidosta nav norobežota, un tajā pašā laikā lidojumam tas rada zināmu apdraudējumu. Man ir interesanti, jo liekas, ka ir tā, kā kādreiz mēs lasījām grāmatās, ka cilvēki gāja uz ostām un skatījās, kā kuģi dodas jūrā uz tālajām zemēm, un sapņoja. Manuprāt, šobrīd, nu jau kādu laiku, to ir nomainījušas lidmašīnas. Neskatoties, ka esam piejūras valsts, cilvēkiem patīk skatīties uz lidmašīnām, kaut arī mēs tās redzam katru dienu. Ne velti tagad esmu ļoti daudz ievērojusi, ka ir lidmašīnu vērošanas punkti apkārt lidostas teritorijai. Tur tik tiešām nāk dažāda vecuma cilvēki ar bērniem, bez bērniem un skatās, kā paceļas un nolaižas lidmašīnas, tas ir tik fantastiski.
Šie cilvēki arī būs tavā filmā?
Jā, mēs viņus nofilmējām, bet viņi nav galvenie varoņi. Galvenie varoņi ir cilvēki, kuri veic šo dialogu, sarunu ar putniem un zvēriem. Es nekad nefilmētu, pat ja tas būtu nepieciešams un atrunāts, ka tas tā jādara, ja šim dienestam būtu šie putni, zvēri jānogalina, jo ir valstis pasaulē, kur, lai nodrošinātu lidmašīnu drošību, kaut kas tiek arī nogalināts. Latvijā tas ir humānais baidīšanas un sarunāšanas ceļš, jo citreiz baidīt ir labi.
