Piejūras klimats

“Klasikas kino vakari” "Kino Bize". Studijā Paula Bērziņa un Ieva Augstkalna

Piejūras klimats

Latvijas filmu klasika ziemas brīvdienu sezonai

Filma, kas nav par Coju: Alekseja Učiteļa filmas “Cojs” pirmizrāde

Filma, kas nav par Coju – režisora Alekseja Učiteļa «Cojs»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

No 27. novembra Latvijā straumēšanas platformās skatāma jaunā krievu režisora Alekseja Učiteļa spēlfilma “Cojs”, kura tapusi kā Latvijas un Krievijas kopprodukcija.

Filma stāsta par notikumiem, kas risinājās pēc liktenīgās avārijas uz Talsu–Slokas šosejas, kurā 1990. gada 15. augustā bojā gāja kulta grupas “Kino” solists Viktors Cojs. Stāsta centrā ir autobusa “Ikarus” vadītājs Pāvels, kurš iepazīstas ar Coja tuviniekiem un ierauga, kādu iespaidu viņa pāragrā nāve ir atstājusi. Filmas stāsts ir izdomāts, atstājot vien dažus reālus pieturas punktus.

Filma uzņemta gan Krievijā, gan Latvijā, un Latviju šajā projektā kā kopproducenti pārstāv studija “Mistrus Media”. “Cojā” filmējušies vairāki pašmāju aktieri – Inga Tropa, Artūrs Skrastiņš, Toms Treinis, Gundars Grasbergs un citi.

Par to, kā top kopprodukcijas filmas, kā strādā pazīstamais režisors Aleksejs Učiteļs un cik grūti ir naktī atrast arbūzu, Latvijas Radio 3 raidījumā “Piejūras klimats” stāsta viena no filmas izpildproducentēm – Daiga Livčāne.

Filma "Cojs"
Filma "Cojs"

Marta Elīna Martinsone: Kādi tev kā izpildproducentei bija lielākie izaicinājumi šajā projektā?

Daiga Livčāne: Nesauktu to par izaicinājumu, bet bija jāpieņem citāds darba stils, jo šis ir tas gadījums, kad režisors ir arī producents. Mani ļoti iepriecināja rūpīgā attieksme pret aktieru atlasi, pat otrā un trešā plāna lomām paredzot klātienes proves un mēģinājumus, ne tikai kopīgu scenārija lasīšanu.

Režisora ieceres ne vienmēr gāja kopā ar loģiku, bet mums veicās, un bija dažādi brīnumi, kurus Latvijas filmēšanas grupai izdevās radīt.

Es domāju, ka visiem, kas piedalījās, ir, ko atcerēties, un tā pēcgarša ir patīkama. Idejas kadram reizēm uzbruka brīžos, kad tās realizēt bija sarežģīti, un vajadzēja izdomu, piemēram, mazpilsētā pēc pulksten 22.00 melones vietā atrast arbūzu. Tāpēc liels paldies visiem, kas bija saskarē ar šo filmēšanu, īpaši Kuldīgas pašvaldībai, Tukuma pašvaldībai un Tukuma policijai.

Kā darbs pie šīs filmas atšķīrās no darba ar vietējiem kino projektiem?

Komanda ļoti precīzi zināja, ko grib – gan aktieriski, gan vizuāli. Tika veltīts laiks izpētei, piemēram, mēs braucām runāt ar konkrēto autobusa šoferi. Lai arī filmas stāsts ir izdomāts, režisoram bija svarīgi saprast, kāds cilvēks šis šoferis ir un kādā veidā pēc filmā attēlotā notikuma ir mainījusies viņa dzīve. Zinu, ka filmas māksliniecei kopā ar mūsu mākslas departamentu bija nopietns pētnieciskais process: kāda veida avīzes tajā gadā bija Tukumā pieejamas krieviski (zinot, ka Tukums bija ļoti latviska pilsēta), kā izskatījās milicijas mašīna, vai bija redzams Padomju Savienības ģerbonis, vai uzraksts joprojām bija krievu vai jau latviešu valodā... Nebija tādu “ai, sataisīsim kaut kā”. Režisors tiešām veltīja laiku darbam ar aktieri gan pirms filmēšanas, gan filmēšanas laikā. Viņš bija prasīgs, bet ar cieņu izturējās pret visiem – arī mazāko darbu veicējiem. Šādas attiecības filmēšanas laukumā neesmu piedzīvojusi bieži. Piemēram, visi šie vakara stāsti, kā komandai ir gājis citās filmēšanās (jo viņiem ir ilgāka kopīga vēsture). Kaut uz brīdi tu vari būt daļa no kaut kā, kas, manuprāt, izzūd:

izvēlēšanās strādāt kopā ar konkrētiem cilvēkiem, kad prioritāte nav “cik man par to samaksās”, bet stāsts, kas tiks stāstīts un ar ko kopā tas tiks stāstīts.

Cik lielā mērā šī filma ir par Viktoru Coju?

Tas nav stāsts par Viktoru Coju. Viņš filmā parādās tik daudz, cik katram no filmas varoņiem ir ietekmējis dzīvi – Cojs drīzāk ir simboliska figūra. Filma ir par savstarpējām attiecībām, par to, kas notiek, kad kāda zvaigzne ir dzisusi, – kādu vietu varoņi sev redz Viktora Coja dzīvē.

Filma "Cojs"
Filma "Cojs"

Cik liela nozīme Viktoram Cojam, tavuprāt, ir mūsdienu jauniešu dzīvē?

Vairums mūsu filmēšanas grupas “neatkarības bērnu” (tie, kuri ir dzimuši pēc Coja darbības laika un kuriem par viņu nebija ne mazākā priekšstata) skatījās dažādas dokumentālās filmas, klausījās mūziku – vairākiem bija patīkami atklājumi. Latviešu jaunatnei ir problēmas ar krievu valodu, bet daudzās no dziesmām ļoti būtisks ir teksts.

Latvijā filma savu pirmizrādi piedzīvoja straumēšanas platformās. Vai ir jau zināms tās turpmākais ceļš – arī Krievijā?

Krievijā ir bijusi oficiāla pirmizrāde – ne tikai Maskavā, bet arī Pēterburgā. Sociālajos tīklos jau ir izveidojusies diskusija. Tā nav tieši saistīta ar filmas kvalitāti vai stāstu, bet ar dažādiem viedokļiem par šo tēmu un par režisoru.

Filma ir uzrunājoša, tomēr ir cilvēku pulks, kas uzskata: ir tēmas, par kurām nevajadzētu uzņemt kino.

Filma "Cojs"
Filma "Cojs"

Sarunās ar kino veidotājiem bieži vien izskan vilšanās, ka Latvijas skatītāji maz interesējas par kopprodukcijas filmām. Vai tev ir skaidrojums, kāpēc tā varētu būt?

Dažas filmas interesē konkrētai auditorijai. Bet es domāju, ka jautājums par interesi ir jautājums par to, cik daudz šīs filmas tiek reklamētas un cik pieejamas tās ir.

Mēs kā skatītāji esam diezgan inerti, vajag iešūpoties, dzirdēt par filmu piecas, desmit vai divdesmit piecas reizes, līdz tu veic izvēli doties uz šo filmu.

Ir tādas Latvijā uzņemtas filmas, kas ir parādītas četros seansos un par kurām skatītāji ir uzzinājuši tikai nedēļu pirms seansa vai pat pēc tā. Bet filma nav par Coju – es ļoti negribētu, lai skatītājiem ir vilšanās. Piemēram, Dailes teātra izrāde “Amadejs” jau nemaz nav par Amadeju, bet par Saljēri – tomēr kāds uz to aiziet un pēc tam pārmet, ka stāsts nav bijis par to, ko viņš gribējis redzēt. Skatītājam nevajadzētu uz filmu nākt ar kaut kādu savu uzstādījumu. Es gribētu, lai tā paaudze, kas piedzīvoja Coju un kam viņš ir būtisks, filmā drīzāk bauda to sajūtu, kādu Coja mūzika un personība ir atstājusi aiz sevis un kā tas ietekmē cilvēkus, kas ir apkārt.

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no filmēšanas procesa?

Viena no spilgtākajām atmiņām ir tehniskā personāla varoņdarbs – kaut kas līdzīgs par arbūzu  pulksten 22.00. Brīvdienā (apmēram tajā pašā laikā) mums bija nepieciešama ielu laistīšanas mašīna. Nevis maziņa, bet tāda pamatīga, kas aizņem visu ielu. Pārsteidza tas, ka cilvēki var būt tik pretimnākoši, tik pozitīvi traki – viņi ir gatavi, ka pusnaktī pie viņiem uz mājām atbrauc kāds izmisis kino cilvēks, viņi ir gatavi izkāpt no mājas čībām, iesēsties mašīnā, atdzīt šo mašīnu un teikt: “Nu, labi, cik tad jums vajag laistīt?”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti