Gados jauna ukraiņu sieviete Irina Ivanjuša stāsta par to, ka slimnīcās nonāk ievainotie ar arvien smagākiem ievainojumiem. Viņai mīnas sprādziens atņēmis abas kājas. Irina ir tikai viena no kinorežisora Jāņa Vingra dokumentētajiem Ukrainas cilvēkiem, kuri liecina, ka Minskas vienošanās realitātē netiek pildīta.
''Ne par kādu pamieru nevar būt ne runas, viss ir tikai vārdos, praktiski nekas nav izmainījies!”saka Irina.
''Kādā no slimnīcām brīnījās, no kritušajiem tiek izņemtas šķembas un viņas ieliek burkā un viņas vēl nedēļu kūp! Virsnieku sastāvs brīnās, viņi nav redzējuši tādus ieročus, jā, skaidrs tur kaut kas tiek pielietots. Tur ir viens vārds – karš!''' klāsta cēsnieks Renārs Sproģis, kurš Ukrainā pabijis jau vairākkārt – gan Maidanā, gan arī tad, kad jau bija sākusies karadarbība. Braucienu mērķis – savām acīm skatīt un izprast tur notiekošo:
''Tā informācija, kas tiek atspoguļota pie mums ir ārkārtīgi sekla, virspusēja un, redzot to, ko es redzēju, man ļoti gribējās to citiem izstāstīt.''
Pēc iepriekšējā brauciena Renāru uzrunāja arī kinorežisors Jānis Vingris, kurš atzīst, ka ir vēlme dokumentēt Ukrainā notiekošo, jo pārāk maz mums ir izpratnes par to:
''Notiek informatīvais karš, pamatīgs informatīvais karš, kurā Ukraina, mēs, arī Rietumeiropa zaudējam, pamatīgi zaudējam. Tā mūsu ideja bija, ka mēs nu palīdzam ar savu pienesumu.''
Protams, karadarbība nes sev līdzi vēl daudzas problēmas, arī bēgļu straumes. Renārs un Jānis tikušies arī ar šiem cilvēkiem. Dokumentēts brīvprātīgo darbs, kas palīdz bēgļiem un armijai.
''Tur ir izveidojusies ļoti spēcīga - kas mani tiešām pārsteidza - brīvprātīgo kustība, kas ir sapratuši, ka paļauties tikai uz valdības kaut kādiem centieniem apturēt to agresiju nevar, ka jārīkojas pašiem saviem spēkiem. Un tie brīvprātīgie ietver ne tikai došanos cīnīties, bet arī piegādi, palīdzību. Piemērs - skolas sporta zālē no darba brīvajā laikā nāk sievietes un vīrieši un no palagiem nokrāso un gatavo aizsargtīklus armijai,'' redzēto atstāsta Vingris.
Renārs Sproģis atceras, ka iepazinies ar sievieti, kuru tur sauc par ūdens karalieni, - materiāli labi situēta sieviete, viņa ir armijas vajadzībām ziedojusi pie 900 tonnām dzeramā ūdens, jo no agresoriem atbrīvotajos ciematos akas bijušas saindētas. Bet pats galvenais ir atziņa, ka ukraiņu apņēmība stāvēt pretim agresoram ir saliedējusi cilvēkus.
''Es biju tur septembrī, un noskaņojums bija milzīgi pesimistisks, bet šajā laikā ir pamainījies - armija, cilvēki ir noticējuši sev, savam spēkam,”” saka Renārs.
Ukraiņu vienotība un apņēmība stāvēt pretim agresoram ir viens no aspektiem, kuru vēlas dokumentēt abi ekspedīcijas dalībnieki. Jau krājas skarbi stāsti par izpostītām dzīvēm, sakropļotiem cilvēkiem un arī protams, par apņēmību cīnīties. Tāpat Renārs un Jānis sajutuši ukraiņu pateicību, ka Latvija izrāda morālu atbalstu ukraiņu cīņai, ka izrāda rūpes par karā cietušajiem bērniem.
Nākamais brauciens uz Ukrainu Renāram Sproģim un Jānim Vingrim notiks augusta sākumā.
