Pieredze "Estētiskā"
Redzēt to, kas ir jāredz, baudīt kvalitatīvu kino un piepildīt savas attēla baudīšanas vēlmes.
"Ievas paradīzes dārzs"
(Arvīds Krievs, 1990, Latvija)
Paradīzes maigajos toņos krāsots kinodarbs, kas vēsta par mīlas trīsstūri, kamēr, 20. gadsimta 30. gadiem tuvojoties noslēgumam, fonā briest politisks negaiss. Filmas operators ir Dāvis Sīmanis sr., kura filigrāno vizuālo stilu ir vērts piedzīvot uz lielā ekrāna, sevišķi šajā – restaurētajā – filmas versijā.
"Korsete"
(Marija Kreicere, 2022, Austrija, Luksemburga, Vācija, Francija)
Vēsturiskās drāmas rāmjos ietverta sievietes cīņa par pašnoteikšanos. Filmas nosaukums ir mājiens ne vien par tās žanru, bet arī to, kā jūtas lieliskās Vikijas Krīpsas atveidotā ķeizariene savā zelta būrītī. Režisore seko pēdējā laika kostīmdrāmu tendencei atgriezties romantizētajos laikmetos, lai tos parādītu no daudz neglaimojošāka skatupunkta un dotu vārdu tā laika sievietēm.
"Ala"
(Mikelandželo Framartīno, 2021, Itālija, Vācija, Francija)
Festivāls ir īstā vieta, kur skatīties lēno kino. "Alas" lēnais, meditatīvais ritējums dod daudz vietas pārdomām par cilvēka vietu dabas varenībā un par laika ritējuma subjektivitāti. Skaidri manāms, ka režisors Framartīno ir vizuālais mākslinieks. Viņš savulaik sacījis, ka viņa izpratnē kustīgais attēls allaž ir piesaistīts reģionam – vai nu tam, no kā esi nācis, vai noteiktai telpai laikā.
"Dievzeme"
(Hlinurs Palmasons, 2022, Dānija, Islande, Francija, Zviedrija)
Dabas pirmatnējais spēks ir ietvars arī islandiešu "Dievzemei". Savai ticībai uzticīgais misionārs Lūkass Dieva pamestajā (vai tieši otrādi, īpaši mīlētajā) zemē sastapsies ar izaicinājumiem, kurus viņš nebija gaidījis, kaut saņēma brīdinājumu nepazaudēt sevi. Uz šī fona cilvēciskais kļūst vienlaikus sīks un neizmērojami liels.
Jebkura* no Pjēra Paolo Pazolīni retrospekcijas filmām
Plaša profila kultūras darbinieks Pjērs Paolo Pazolīni, kurš šogad svinētu savu simtgadi, ir skandalozs un neapšaubāmi nozīmīgs režisors. Retrospekcijas kurators aprakstā min, ka Pazolīni tuvinājis kino dzejai, bet šī nav liriska, maiga dzeja. Šī ir dusmu un sociālu komentāru dzeja. Retrospekcijā iekļautās filmas ir seksuālas, provokatīvas un ļoti skaistas – un tās izprast palīdzēs pirmsseansa saruna ar ekspertu.
*"Salo jeb 120 Sodomas dienas" prasa īpašu brīdinājumu, jo ne bez iemesla tā tiek uzskatīta par vienu no kino vēstures pretīgākajām un nežēlīgākajām filmām – tajā spilgti, neslēpti atainota vairāku nepilngadīgu jauniešu spīdzināšana.
Pieredze "Aktuālā"
Dažādās formās pasniegti sociālie jautājumi – no košas seksualitātes eksplozijas līdz dvēseliskai pieredzei.
"Lūdzu, mazulīt, lūdzu"
(Amanda Krāmere, 2022, ASV)
Visīstākais, viskošākais un skaļākais dzimtes nemiers – neona krāsās izgaismota identitātes jautājumu fantasmagorija. Par "Lūdzu, mazulīt, lūdzu" internets runā jau labu laiku, jo tā uz paplātes pienes pēc stilizācijas izslāpušajiem jauniešiem tieši to, ko viņi vēlas. Turklāt iekrāsotu aktuāli košajos zili rozā toņos. Filma var būt gan jautrs piedzīvojums, gan izaicinošs murgs; viss atkarīgs, no kādas pozīcijas skatās.
"Eami"
(Pasa Ensina, 2022, Paragvaja)
Ar bērna muti runā patiesība, un tieši piecgadīgajai Eami ir dots vārds sarunā par viņas tautas dabiskās vides iznīcināšanu. Viņa dzīvo dabiskā sasaistē ar mežu, kas ir ajoreo, paragvajiešu pamatiedzīvotāju, pasaule, bet ir spiesta noskatīties tajā, kā sašaurinās šīs pasaules robežas un to pamet arvien vairāk viņas tuvo. Tomēr filmu piepilda negaidīts optimisms un ļoti dzīva mīlestība, kas liecina, ka cilvēka visdziļāko patību viņam nav iespējams atņemt.
"Bezgalība saskaņā ar Florianu"
(Oleksijs Radinskis, 2022, Ukraina, ASV)
Riga IFF ikgadējā programma "Architect’s Cut" ir ļoti interesants projekts, kurā tiek iekļautas filmas, kas caur kino lūkojas uz problēmām arhitektūrā un līdz ar to arī pilsētvidē kā tādā. Šogad dubultseansā ar rumāņu īsfilmu "Potjomkinisti" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā varēs noskatīties ukraiņu dokumentālo filmu par arhitektu Florianu Jurjevu un modernā funkcionālisma sadursmi ar pagājušā gadsimta mantojumu. Latvijas un Ukrainas kopīgā vēsture padara šo filmu aktuālu arī vietējiem skatītājiem, dodot iespēju padomāt atšķirīgi par ierasto.
"Daiļās būtnes"
(Gudmundurs Arnars Gudmundsons, 2022, Islande, Dānija, Zviedrija, Nīderlande, Čehija)
Austrumeiropai pazīstams sižets par jauniešiem, kuri dzīvo savu dzīvi nabadzībā, traģēdijā un sāpēs, bet pasniegts maigāk, nekā mēs esam ieraduši. Cauri tumsai uzmirdz gaišuma mirkļi, kas rodami citos cilvēkos. Neticami maigs puišu draudzību attēlojums pasaulē, kura viņiem uzspiež savus vardarbīgos noteikumus.
"Vienā jaukā rītā"
(Mia Hansena-Lēve, 2022, Francija, Vācija)
Jūtīgās Mias Hansenas-Lēves skatījums uz cilvēcību, atmiņām un jūtām. Pavisam parastas dzīves gaišums un saldsērīgums caur sievieti, kas šajā filmā nav tikai arhetips un nepilda sižeta noteiktas lomas. Viņa vienkārši dzīvo – blakus sev un tuvākajiem, kuru dzīves rit tepat blakus, tomēr neaizsniedzami tālu.
Pieredze "Neparastā"
Blakus obligātajai skatāmvielai man festivālu programmās patīk atrast pērlītes, daudzsološus, man pilnīgi nezināmus darbus, kuru apraksti un/vai bildes mani uzrunā. Šāda pieeja vienmēr nāk ar maldīga priekšstata (līdz ar to arī vilšanās) risku, bet tieši tajā, manuprāt, slēpjas festivālu šarms.
"Neticami, bet patiesi"
(Kventins Dipjē, 2022, Francija, Beļģija)
Ar šo ieteikumu es mazliet šmaucos, jo Dipjē nav nemaz tik nezināms režisors un es viņu izvēlos tieši tāpēc, ka esmu ar viņu pazīstama. Viņš taisa absurdu par absurdu, nonākot tik augstā satīras līmenī, ka reizēm tas šķiet pat apnicīgi. Savā jaunākajā filmā Dipjē piedāvā savu versiju mūžīgi aktuālajai "Doriana Greja ģīmetnei".
"Izšķilšanās"
(Hanna Bergholma, 2022, Somija, Zviedrija)
Viens no veidiem, kā stāstīt pieaugšanas stāstus, ir caur šausmu kino žanru. Taču tas parasti nenotiek skaistā, instagramīgā vidē, kurā ielaužas no savādas olas izšķīlies radījums, kas izjauc ne vien pusaudzes, bet arī viņas mātes-influenceres ierasto dzīves ritmu. Atriebīgā daba ir nonākusi digitālās cilvēces dzīvojamajā istabā.
"Pati sev piegriezusies"
(Kristofers Borgli, 2022, Norvēģija, Zviedrija)
Influenceru un uzmanības bada tēmu turpina arī norvēģu melnā komēdija "Pati sev piegriezusies". Zaudējusi partnera uzmanību, Signe darīs visu, lai to kompensētu. Burtiski visu. Cinisks, traģisks skatījums uz narcisu sabiedrību, kurā nav nekā svarīgāka par klikšķiem.
"Kapsēta"
(Emīlija Škarnulīte, 2022, Lietuva, Norvēģija)
Laikā, kad pasaule ir sastingusi kodolkara gaidās, lietuviešu režisore Škarnulīte piedāvā ieskatīties Ignalinas atomelektrostacijā, kuras darbība jau vairāk nekā desmit gadus ir apturēta. Tagad tajā iemitinājusies daba. Vizuāla meditācija par dabas un zinātnes pretstatiem un kādreizējas varenības drupām.
"Šejienieši"
(Monss Nīmans, 2022, Zviedrija)
Hiphopa un popmūzikas iekustinātā formā tiek stāstīts ļoti cilvēcīgs stāsts par tuvības meklējumiem – visi sarunbiedri ir savējie, kas atklāti dalās ar emocijām neizskaistinātās Stokholmas ielās. Režisors sākotnēji veidojis mūzikas video, un šajā arodā gūtās prasmes tiek izmantotas arī filmā "Šejienieši", kas ir muzikāls eksperiments ar dialoga pielāgošanu partitūrai.
