Es improvizēju daudz. Intervija ar Lieni Lindi

Ieva Augstkalna: Zeme patiešām ir visvientuļākā planēta?

Liene Linde: Tas patiesībā ir citāts no Moriseja dziesmas. Es bez kaut kāda īpaša nolūka šo frāzi izmantoju filmas nosaukumā. Esmu saņēmusi daudz komentāru, ka šis nosaukums pārāk saka priekšā, kā filma būtu jāinterpretē. Man vienkārši likās, ka tas būtu poētisks un filmai atbilstošs. 

Kā tev radās ideja par šo darbu? Saprotams, ka tas bija skolas darbs.

Jā, tas bija pirmā kursa darbs maģistros. Uzdevums bija novele, proti, notikums ar kaut kādu sižetisku pagriezienu.

Meklējot idejas, mana draudzene aktrise Daiga Kažociņa izstāstīja, kā viņa bērnībā gribējusi kucēnu, bet tā vietā no vecākiem dzimšanas dienā saņēmusi slēpes. Viņa tik ļoti sirsnīgi izstāstīja to bērna vilšanās sajūtu, kas liek tajā brīdī pieaugt, ka es nolēmu paņemt šo stāstu un apdarināt to.

Pašai Daigai piedāvāju spēlēt mātes lomu, lai šo notikumu jau dziednieciski transformētu mākslas darbā. Tā kā jāfilmē bija pavasarī, tad slēpes tika nomainītas pret skrituļslidām.

Šobrīd tendences rāda, ka bērna perspektīva ir visai aktuāls aspekts kino. Kāpēc, tavuprāt, tā ir vai tomēr nav?

Kur tu saskati šādu aktualitāti?

Nesen iznākusi pilnmetrāžas spēlfilma “Paradīze 89”, tikko pirmizrādi piedzīvoja Ivara Selecka dokumentālā filma “Turpinājums”, simtgades filmu maratonu atklāja Vara Braslas “Vectēvs, kas bīstamāks par datoru”.

Man pašai nav sajūtas, ka tā būtu īpaša tendence. Kad 2012. gadā beidzu bakalaura studijas, jau tad kursabiedram Kristapam Krūmiņam bija īsfilma “Siltums”, kas bija ārkārtīgi spēcīgs, poētisks bērna skatījums. Mans pamatmērķis nebija atspoguļot bērna skatījumu. Katram mācību darbam es parasti izvirzu uzdevumu, ko es gribu iemācīties izdarīt. Šoreiz es biju nolēmusi pamēģināt strādāt ar aktieri-bērnu. Tas bija mans tehniskais uzdevums. Kaut kādā ziņā tās lietas, ko es pievienoju Daigas stāstītajam, ir tas, ko es esmu redzējusi tobrīd savu draugu attiecībās ar viņu bērniem, kuri bieži aug viena vecāka ģimenēs un savā ziņā ātri kļūst pieauguši, jo viņiem netiek piedāvāta ļoti saulaina, komfortabla, aptekalēta bērnība. Tas nav arī slikti. Es vienkārši gribēju piefiksēt šo novērojumu. 

Kā ir strādāt ar bērnu filmēšanas laukumā?

Konkrēti šajā filmā aktrise bija Alise Lī Gaile, kas ir dzejnieces Ingas Gailes meita. Viņas mamma ir ļoti inteliģenta, līdz ar to arī Alise ir ļoti pieaugusi un krietni vecāka par saviem gadiem. Tobrīd viņai bija septiņi gadi, bet viņa izskatījās un izturējās kā krietni vecāks bērns. Ar viņu patiešām bija viegli strādāt, faktiski grūtākais bija ieilgušās filmēšanas, kas savukārt viņu nogurdināja. Līdz ar to tādos brīžos varbūt nav iespēja nofilmēt visus tos dubļus, kuri ir iecerēti, jo bērns vienkārši nogurst. Tehniski viņa visu izpildīja ļoti labi.

Esot filmēšanas laukumā, tu turies pie scenārija vai ļaujies arī improvizācijai?

Es improvizēju ļoti daudz. Man tas liekas ārkārtīgi būtiski. Es pat īsti nesaprotu, kā var dzelžaini turēties pie scenārija kā pie svētajiem rakstiem. Kāpēc lai tie būtu svētie raksti, ja tas ir tikai viens skatpunkts, kādā uz konkrēto situāciju var raudzīties?

Attiecīgi gan šī, gan citas manas filmas ir lielā mērā improvizācijas rezultāts. Filmas pirmā aina, kas risinās dzīvoklī ar daudzajiem cilvēkiem, ir dokumentāla. Viņi tika aicināti uz laukumu kā uz kopīgu pasēdēšanu, kurā tiks arī filmēts. Tas notver arī to tobrīdējo laiku, jo tie ir cilvēki, ar kuriem es tobrīd draudzējos, un tas ir tas, kā tās ballītes reāli izskatās.

Interesanti, ka gan šajā filmā, gan filmā “Septiņas neveikla seksa reizes” parādās atsauce uz pašrefleksiju par kino kā mediju. Vai tev, veidojot filmas, šis motīvs ir svarīgs? Šajā filmā tas bija iecerēts vai improvizācijas rezultātā radīts?

Tas bija iecerēts, bet acīmredzot ne tik apzinātā līmenī, lai es tagad to varētu paskaidrot. Filmas pirmais kadrs izauga no fotogrāfijas, kuru es biju uzņēmusi tajā dzīvoklī ar savas draudzenes meitu, kas tieši tajā istabā un vietā skatījās filmu projektorā uz sienas. Man pašai tā ļoti patika. Šķiet, ka tur ir kaut kas maģisks. Strādājot pie šīs filmas, operatoram Dainim Juragam teicu, ka vajadzētu mēģināt restaurēt šo kadru. Kadrs ar viņas seju ir kaut kādā ziņā atsauce uz Herca Franka “Par desmit minūtēm vecāks”. Žana Kokto filmu “Orfeja testaments”, kura redzama citā epizodē, mēs ar draugiem arī skatījāmies šajā dzīvoklī. Tās ir kaut kādas manas sajūtu, dzīves lauskas, ko es vienkārši vēlējos ielikt stāstā. Neviens no draugiem šobrīd vairs nedzīvo nevienā no filmā redzamajiem dzīvokļiem. Tā ir tāda sava veida hronika par mani un manu draugu tā brīža dzīvi.

Lielākoties tu savos darbos esi sadarbojusies ar operatoru Daini Juragu. Kā tu redzi šo sadarbību starp režisoru un operatoru? Kas tajā tev ir svarīgs, un ko tu sagaidi no operatora?

Tā ir tāda lieta, kura man vēl ir daudz jāmācās. Turpmākajos projektos plānoju sadarboties arī ar citiem operatoriem. Nozares kolēģi, to dzirdot, mazliet jau ironizē, prasot, vai Dainis man piedos šo nodevību. Dainis piedos, mēs esam to izrunājuši, mums ir brīvā radošā laulība... (Smiekli) Līdz šim ir sanācis strādāt tieši ar Daini, jo mēs esam ļoti sen pazīstami, kaut kādā ziņā kopīgi iemīlējuši kino.

Līdz ar to viņš bieži vien ir bijis tas impulss, veselais, konstruktīvais spēks, kas vispār tās filmas padara iespējamas. Kad es krītu izmisumā, ka nekas nesanāks, viņš vienkārši saka: “Nē, filmējam!”.

Piemēram, filmai “Četri mielasti” viņš pat ir scenārija līdzautors. Arī tagad, kad domāju par saviem nākamajiem projektiem, viņš ir ieinteresēts man palīdzēt. Kādām vispār būtu jābūt režisora un operatoram attiecībām, es patiešām nezinu, jo tās var būt ļoti dažādas. Esmu dzirdējusi, ka dažkārt pēc konfliktiem filmēšanas laukumos citi režisori vairs ar saviem operatoriem nerunā, jo katram ir bijusi sava vīzija par konkrēto darbu. Tādā ziņā ar Daini strādāt ir bijis viegli, jo arī vīzija mums ir bijusi diezgan līdzīga.

Šobrīd ir iznācis tava nākamā kino darba tīzeris. Varbūt vari pastāstīt par to kaut ko vairāk? Kad to varēs redzēt uz ekrāniem?

Tā ir dokumentālā filma “36 mēneši”. Tas būs mans pirmais pilnmetrāžas darbs. Mēs esam divi režisori – es un mans kursabiedrs no bakalaura studiju laikiem Armands Začs. Filma uz ekrāniem iznāks nākamgad, jo dokumentālās filmas veidošana ir ļoti garš process. Šī ideja bija Armanda iniciatīva. Viņš mani piesaistīja kā līdzautori. Kad viņa ģimenē piedzima bērns, viņš redzēja, kam sieva iet cauri grūtniecības laikā, un saprata, ka īsti nekad nav redzējis tā atspoguļojumu kino. Esam pagaidām nofilmējuši daļu materiāla, bet ir diezgan daudz kas vēl darāms. Visi, ar kuriem esam par šo filmu runājuši, saka, ka tā ir svarīga un vajadzīga tēma. Patiesībā, ja tā padomā, dokumentālajā kino par to runāts ir maz. Inscenētajā kino varbūt to ir vieglāk parādīt no tāda subjektīvā skatījuma, bet mēs esam pieņēmuši šo izaicinājumu mēģināt to parādīt dokumentālā veidā.