Kultūrdeva

Kultūrdeva

Kultūrdeva

Producents un režisors Gints Grūbe un māksliniece Kristīne Jurjāne

Noslēpumu plīvurs pār Benjamiņu ģimenes dzīvi

Emīlijas Benjamiņas laikmeta rekonstrukcija. Saruna ar seriāla veidotājiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Par Emīliju Benjamiņu mūsdienu izpratnē iespējams domāt kā par influenceri un par viņas 1924. gadā radīto žurnālu “Atpūta” – kā par “Facebook”, LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzīmēja topošā seriāla “Emīlija. Latvijas preses karaliene” producents Gints Grūbe un māksliniece Kristīne Jurjāne.

Novembra vidu Rīgas ielās tika uzņemtas pirmās vēsturiskas daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” ainas – tas būs stāsts par starpkaru Latvijas preses karalieni – “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēju Emīliju Benjamiņu, kuras personība, bagātība un traģiskais liktenis ir kļuvuši par leģendu. Seriāla titullomā – aktrise Guna Zariņa.

Henrieta Verhoustinska: Vai Emīlijas Benjamiņas biogrāfija tiek atspoguļota visā tās garumā, vai tie ir konkrēti gadi?

Gints Grūbe: Filmas stāsts sākas 1924. gadā, kad Benjamiņa nolemj izdot žurnālu “Atpūta”, līdz pat Emīlijas dzīves beigām. Tas ir izvēlēts stāsts, kurā viņi ir aktīvi, slaveni un jau bagāti izdevēji.

Cik daudz īsto artefaktu no tā laika izdevās atrast?

Gints Grūbe: Kristīne var komentēt par īstajiem artefaktiem. Man šķiet, ka šajā stāstā ir sajūta, ka mēs esam arheologi, kuri darbojās ar otiņām. Zināma laikmeta arheoloģija notiek, un ir sirreāli, ka Antons Benjamiņš sēž pie īstā Antona Benjamiņa rakstāmgalda. Un vakardien vakarā Kristīne rakstīja, ka Jūlija Lāča mazbērni būtu gatavi nodot Jūlija Lāča rakstāmgalda piederumus, lai tie ir filmā.

Kristīne Jurjāne: Jā, man vakar pienāca e-pasts no Māras Ķimeles, ka viņi būtu gatavi piedalīties ar dažādiem interesantiem rekvizītiem. Ir diezgan sarežģīti, piemēram, ar Benjamiņu namu, jo nav gandrīz nekādu fotogrāfisku liecību.

No interjeriem?

Kristīne Jurjāne: Jā, absolūti nekādu. Ir veikta izpēte par to, kā nams ir celts, bet tad, kad es meklēju fotogrāfijas par sadzīvi, vai kaut ko, kas ir noticis Benjamiņu ģimenes notikumos, tad nav tieši nevienas fotogrāfijas. Tas ir diezgan jocīgi, jo liekas, ka tik publiskai ģimenei vajadzētu būt kaut kādiem materiāliem, kas ir palikuši no viesībām tur. Un nav tādu.

Bet, redzi kā – viņa pati bija preses karaliene, un presē atspoguļoja smalko aprindu hronikas…

Kristīne Jurjāne: Jā, tikai tas, kas ir bijis, piemēram, smalko aprindu hronikās, kas ir liktas “Atpūtā” un uz tās vāka. Kad skatījos, kādi tur varētu būt viesību galdi vai kāds varētu būt konkrētās zāles interjers, tad to nevar atrast, vienkārši nav. Ir dažas ļoti vecas fotogrāfijas no tā brīža, kā tur izskatījās, pirms tur iegāja Benjamiņi. Tas ir tāds brīnišķīgs Art Nouveau nams. Domāju, ka mūsu mākslas uzdevums ir radīt kopējo atmosfēru un tuvplānā uz ļoti precīzām detaļām. Detaļām, kas tiešām ir autentiskas, kas ir nākušas no Valdeķu muižas – Benjamiņa radinieki atvēlēja dažas lietas. Vēl daži autentiski sīkumi, piemēram, Andrejs Rudzāts teica, ka cilvēkiem taču interesē, ko viņi ēda. Kas ir tas, ko Benjamiņi ēda no rīta, vai kā izskatījās viesību galds Preses ballē?

Es tagad šķiru Minjonas pavārgrāmatu, kas izdota 20. gados, un plānoju, kādas piramīdas no vēžiem, piemēram, pasniegt sūtņiem Preses ballē.

Vai bija uzreiz skaidrs, ka Emīliju Benjamiņu tēlos Guna Zariņa?

Gints Grūbe: Jā, tas bija diezgan skaidrs. Iespējams, ka tas ir tāds paaudzes stāsts. Man šķiet, mēs esam paaudze, uz kuru vēl attiecas stāsti par 20. gadsimtu, un mēs kino vēl aizvien veidojam stāstus par 20. gadsimtu.

Tie ir tādi būtiski, neizstāstīti stāsti.

Ar laikmeta rekonstrukcijām ir tā, ka tajā brīdī, kad mēs sākām strādāt, daudzi cilvēki parādījās ar savām liecībām. Mums atnesa uz redakciju bijušā Kriminālistikas nodaļas “Jaunāko Ziņu” darbinieka foto albumus, kur varēja redzēt, kā redakcija izskatījās tajā laikā. Tas ir stāsts, kas uzrunāja. Izvēle, kādēļ mēs to stāstam, ir saprotama un skaidra, jo ir kaut kādi baltie plankumi, kuriem neatrod vienu monogrāfiju, uz kuru varētu šo Emīlijas Benjamiņas stāstu balstīt.

Tā ir vēsturiska rekonstrukcija vai tomēr jūsu brīva interpretācija par to laiku un notikumiem?

Gints Grūbe: Protams, ka lielākā daļa Latvijas vēsturnieku pēc šī seriāla parādīšanās izdarīs pašnāvību. Par to nav ne mazāko šaubu, bet tieši tas interesantākais ir vēsturiskā izpēte, kurai šobrīd nav daudz laika, bet kura notiek paralēli. Ir dažādi avoti, un tie ir ļoti subjektīvi. Gandrīz lielākā daļa “Jaunākajās Ziņās” strādājošo ir uzrakstījuši savas mazas memuāru daļas. Anšlavs Eglītis ir uzrakstījis romānu, vienu nepabeigtu romānu, vienu nodaļu. Mozaīka, kā tas tiek lipināts kopā, ir ļoti aizraujoša un interesanta.

Kristīne Jurjāne: Piemēram, par Rīgas dzīvi, kāda bija Rīga tajā laikā. Es ieguvu brīnišķīgu stāstu par Eglīša kurpju veikala skatlogu, kas zināmā mērā raksturo māksliniecisko noskaņojumu. Skatlogs bija melns, aizklāts ar audumu un atstāta šaura sadaļa, apmēram 60 centimetru, un tad dienas vidū kungi gāja uz Līvu laukumu skatīties, kad atvērs tos aizkarus. Un pa skatlogu staigāja sieviešu kājas kurpītēs. Tas ir tikai kurpju veikala skatlogs, tāda reāla teātra performance skatloga ietvarā. Tas man izstāsta veselu stāstu par to, kā izskatījās Vecrīgā, kāds varēja būt Šmuškina apģērbu veikala interjers un cik pilnasinīgi cilvēki dzīvoja. Tas, ka mēs mēģinām visu laiku interjerus sakārtot, nopulēt, bez liekām detaļām, īstenībā man liekas, ka tas ir nepareizi, jo cilvēki bija tieši tādi paši kā mēs. Nebija visas pudeles vienādas uz tā galda. Bija pilnīgi dažādas, salasītas alkohola markas. Piemēram, Preses balles fotogrāfijās es ieraugu, ka uz galda ir vārnas izbāzenis. Tālāk no vārnas izbāzeņa es konstruēju stāstu, kā vispār tika formēti Preses balles interjeri, sākot no Romana Sutas gleznojumiem un beidzot ar vārnas izbāzeni uz galda.

Kāpēc šodien ir jāveido filma par Emīliju Benjamiņu?

Gints Grūbe: Mūsdienās tā ir sagadījies, ka pēdējos 30 gadus ir bijušas ļoti spēcīgas sievietes – izdevējas. Ja mēs domājam par nospiedumiem, kādam var nepatikt Sarmīte Ēlerte, bet nospiedumu, kādu viņa ir atstājusi uz Latvijas mediju vidi, radot laikrakstu “Diena” un paceļot drukātās preses kvalitāti, ir neapstrīdams. Vai domājot par Santu Anču, kura radīja žurnālu “Santa” vai vēl senākā pagātnē Moniku Zīli kā galveno redaktori, kā arī Nelliju Ločmeli mūsdienās, kurai ir žurnāls “Ir”.

No visiem šiem dažādajiem tēliem arī dzima mūsu vīzija par to, kas ir Emīlija Benjamiņa.

Un sarunās ar mūsu scenāristiem Baņuta Rubesa mums pasvieda ideju, ka, iespējams, Emīlija Benjamiņa mūsdienu izpratnē ir influencere, un žurnāls “Atpūta”, ko viņi rada 1924. gadā, ir kā “Facebook”.

No kreisās: Kristīne Jurjāne, Gints Grūbe, Henrieta Verhoustinska
No kreisās: Kristīne Jurjāne, Gints Grūbe, Henrieta Verhoustinska

Vai Emīlija bija stilīga sieviete?

Kristīne Jurjāne: Viņa nenoliedzami sekoja modei. Noteikti neskatījās pagātnē, bet tikai nākotnē. Man šķiet, ka visās viņas darbībās redzams tikai tas, ka cilvēks domā par šo brīdi. Domāju, ka viņa kaut kādā ziņā noteikti apzinājās savu ietekmi.

Viņa varbūt bija arī modes tendenču noteicēja.

Kristīne Jurjāne: Viennozīmīgi viņu tas ļoti aizrāva, jo neviena “Atpūta” nav bez modes lapām. Viņas māsa dzīvoja Berlīnē, un apmaiņa ar Eiropu bija ne tikai caur radiniekiem, bet arī, protams, caur regulāriem braucieniem uz Vīni un Parīzi. Es domāju, ka mēs nekad nesapratīsim, kā tas bija īstenībā, jo mēs vienkārši to nevaram. Es lieku no kaut kādiem puzles gabaliņiem kopējo bildi, un katru dienu nāk kaut kas jauns klāt, interesants fakts, bet tā īstā Emīlija droši vien paliks neatklāta.

Gints Grūbe: Viņa pati kā redaktore veidoja modes lapas žurnālā “Atpūta”. Un par tām kurpītēm – Guna Zariņa mums atnesa ļoti interesantu stāstu, par to, ka Emīlijai bija viens kurpnieks Rīgā.

Viņa bija viena no bagātākajām Eiropas sievietēm, bet kurpes viņa 30 gadus izgatavoja pie viena kurpnieka.

Un nekad nemaksāja vairāk par šīm kurpēm, kā tik, cik viņa bija par šīm kurpēm pirmoreiz samaksājusi.

Runājot par liktenīgām sakritībām, vai seriālā parādīsies arī slavenais pareģis Finks, kurš paredzēja Emīlijas Benjamiņas bēdīgo galu?

Gints Grūbe: Jā, jo tās ir urbānās leģendas. Ja mēs rekonstruējam to laiku, kā Kristīne teica, ir grūti atrast stāstus par Emīliju līdz kaut kādam brīdim. Bet tad, kad mēs runājam par 1941. gadu, ir tik daudz cilvēku, kuriem ir stāsti, ka viņu tuvinieki ir bijuši vienā vagonā ar Emīliju Benjamiņu. Šis periods un Emīlijas bojāeja ir tāds notikums, par kuru urbānās leģendas ir dzīvojušas cauri paaudzēm. Ja mēs veiktu šī gada rekonstrukciju, tad, manuprāt, mēs varētu pa minūtēm un stundām to rekonstruēt, jo ir saglabājušās liecības par šo laiku.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti