Interesentu par šo žanru kļūst arvien vairāk, par ko liecina daudzviet pasaulē notiekošie festivāli un simpoziji. Arī Rīgā jau otro gadu notiks eksperimentālā kino festivāls „Process”, kas sāksies rīt un līdzās filmu skatēm piedāvās arī analogā kino darbnīcas, performances, lekcijas un diskusijas. Festivālā iekļaujas arī izstāde, kuras centrā ir eksperimenti ar analogo fotogrāfiju.
Festivāla ieskaņā galerijā „Micēlijs” atklāja izstādi, kuras centrā ir eksperimenti ar analogajām fotogrāfijām.
Izstādes autori ir trīs mākslinieki – Viljams Mokrinskis no Anglijas, Aurēlija Maknīte no Lietuvas un Kristīne Krauze-Slucka no Latvijas. Katrs no viņiem ar analogo formātu eksperimentē atšķirīgi.
Kristīnes Krauzes-Sluckas instalāciju „Elpas darbi” veido mazos fragmentos saplēsts vecs fotopapīrs, uz kuru uzkopētie dabas tēli rosina domāt par cilvēka vēlmi būt harmonijā un vienā elpā ar dabu, ko praksē tomēr ir ļoti grūti īstenot. Pati autore praktizē holotropiskās elpošanas metodi un arī tas radis atsauci viņas darbā:
„Tas viss ir kopēts uz vairāk nekā 30 gadus veca papīra, un attīstīšanas procesā šis papīrs man piedāvāja pats no sevis kaut kādus zīmējumus , kas ir ar vēsturisku kaut kādu elementu, kas tikai papildina manus darbus un es tos paturēju.Elpošana ir tas, ko mēs bieži aizmirstam savā stresainajā dzīvē, visvienkāršākais instruments, kas mums ir, lai mēs nomierinātos vai apstātos, mums vienkārši ir dziļi jāieelpo un jāizelpo”.
Britu mākslinieks Viljams Mokrinskis izstādē piedāvā sēriju „Mēs”, kurā redzami Amerikā atrasti pagājušā gadsimta 50., 60.gados uzņemti portreti, kuriem apstrādes procesā fotogrāfs it kā ar baltu krāsu aizkrāsojis sejas. Sērija rosina domāt par cilvēka identitātes un privātuma zudumu mūsdienās, kad teju visi esam kā uz skatuves publiskajā telpā.
Lietuviešu autores Aurēlijas Maknītes projekts „Degošie slaidi” savukārt ir kā spēle ar fotogrāfijās iemūžinātajām cilvēku atmiņām. Viņa ņem vecus diapozitīvus, padedzina tos uz liesmas un iegūst jau savādākus attēlus, kuros liesma izveidojusi dažādus papildu tēlus.
Izstādes atklāšanā notika arī performance, kur slaidus dedzināt bija iespēja arī apmeklētājiem.
Par savu pieredzi stāsta performances dalībniece Eva Saukāne, kad tikko uz sveces padedzinājusi savu izvēlēto diapozitīvu un ieraudzījusi rezultātu:
„Es izvēlējos diapozitīvu, kurā redzamas divas sievietes pastaigā ar suni gar jūras malu, tagad ir palikusi tikai viena sieviete redzama un viņai blakus parādījies kaut kāds dīvains objekts.
Īstenībā feini, ka tu izstādes laikā esi nevis kā vērotājs, bet arī kā dalībnieks”.
Izstāde festivālā „Process” nav nejaušs notikums, jo analogi uzņemtais eksperimentālais kino savā ziņā vairāk līdzinās tieši vizuālajai mākslai nekā mums ierastajam kino.
Pats kino festivāls startēs 22.martā un piedāvās vairākas īsfilmu programmas, to vidū būs programma „Pretošanās” ar politiskas ievirzes darbiem un programma „Bailes” ar šausmu žanram tuvām īsfilmām.
„Programmās mums savienojas gan pavisam abstrakti vizuāli darbi, gan dažāda veida eksperimentāli naratīvi. Citreiz it kā nodala eksperimentālo kino no naratīvā kino, bet tā ir kļūda, jo naratīvs jau arī šeit ir klātesošs, tikai veidots citādi nekā mēs esam pieraduši to ikdienā redzēt,” stāsta programmu direktore Lāsma Bērtule. Programmā „Bailes” Lāsma Bērtule par savu favorīti atzīst somu īsfilmu „Fantoms”.
Festivālā būs arī eksperimentālajam kino Baltijā veltīta programma, ko veidojusi festivāla direktore Ieva Balode, viņai nācies secināt, ka filmas uzrāda arī mūsu mentalitātes atšķirības:
„Lietuviešu filmām vairāk raksturīgs dokumentālisms un rotaļīgums, latviešiem ir ļoti poētiskas, skaistas filmas, bet igauņiem – vairāk konceptuālas”.
Līdzās filmu skatēm festivāls „Process” piedāvās ar lekcijas par analogo kino, diskusijas un performances. Festivāla galvenā norises vieta būs Kino Bize"".
