Latvijas kods. Latvija šodien
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods" 10. jubilejas gadā piecās jaunās filmās režisori meklē atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt drosmīgam un pieņemt drosmīgus lēmumus šodienas Latvijā.
Dokumentālo īsfilmu cikla "Latvijas kods. Latvija šodien" televīzijas pirmizrādes – no 15. novembra otrdienās pulksten 22.00 LTV1 un REplay.lv.
Aiga Leitholde: Filmā "Lapsas ādā" iemūžināta ilgi gaidītā uzvara – Saeima apstiprina kažokzvēru audzēšanas nozares likvidāciju. Vai lēmums veidot filmu ir saistīts ar šo likumprojektu, vai filma būtu tapusi tik un tā?
Mārtiņš Jansons: Es domāju, ka filma būtu tapusi jebkurā gadījumā, bet tiem, kas vairāk cenšas – vairāk veicas. Tā kā Kate bija ļoti centīgi strādājusi jau desmit gadus, iznākums bija paredzams.
Uldis Birziņš: Kad mēs sākām, pastāvēja liela iespēja, ka balsojums notiks. Iepriekšējā Saeima neizskatīja, jo nebija atbalsta no deputātiem, kas varētu iesniegt šādus grozījumus. Šajā Saeimā bija deputāti, kas to izdarīja. Ceļš gāja cauri visām komisijām, visos trijos lasījumos. Tas bija ilgs ceļš, jo komisijām bija iebildumi. Veidojot filmu, mēs zinājām, ka gribam to pabeigt uz pozitīvas nots, bet līdz pēdējam brīdim nezinājām rezultātus.
Mārtiņš Jansons: Pirmais balsojums tika atlikts par mēnesi, un tā varēja gadīties arī ar nākamo. Tad nevarētu iekļaut šo priecīgo notikumu filmā. No Kates pārliecības sapratām, ka iznākums būs pozitīvs, jo laika gaitā viņi bija guvuši pietiekami lielu atbalstu no politiķiem.
Uldis Birziņš: Kate bija pirmā, kas sāka runāt par kažokzvēru audzēšanas nozares likvidāciju, bet bija jāpaiet 10 gadiem, lai sabiedrību un deputātus pieradinātu pie šīs domas, ka kaut kas ir jāmaina. Pamazām pilinot, izdevās sasniegt šo rezultātu.
Filma stāsta par pilsonisko atbildību. "Dzīvnieku brīvības" uzvara ir pilsoniskās sabiedrības uzvara kopumā.
Mārtiņš Jansons: Jā, tas bija vēl viens aspekts, ko mēs gribējām caur filmu parādīt.
Jebkurš var uzņemties atbildību, darīt un panākt labāku nākotni. "Lapsas ādā" ir iedvesmojošs stāsts par to, kā cilvēki var lietas izdarīt.
Uldis Birziņš: Tas ir stāsts par nepadošanos ceļā uz mērķi. Tas ir apbrīnojami, ka Kate spēj nepadoties jau desmit gadus.
Iedomājies, desmit gadus tevi met ārā pa durvīm. Tev stāsta, ka tu lobē kāda cita intereses. Policija nāk uz tavu dzīvokli kaut ko pārbaudīt. Ir iesaistītas ekonomiskās intereses, un politiķiem ir savas intereses, bet tu cīnies, cīnies un panāc rezultātu.
Vai, jūsuprāt, procesu virzība varētu būt ātrāka?
Uldis Birziņš: Es domāju – noteikti! Kovida laikā mēs varējām pieņemt grozījumus ļoti ātri. Ja gribam, tad varam. Tas ir stāsts par gribēšanu. Mūsu gadījumā tas ir stāsts par sabiedriskās domas izmaiņām. Iespējams, ka mums tā mainās lēnāk. Iespējams, ka arī mūsu politiķiem tā mainās lēnāk nekā citur Eiropā. Bet pozitīvi, ka mainās.
Šis ir arī stāsts par sievieti – domas līderi.
Mārtiņš Jansons: Jā, šī aktuālā tēma mums netīši filmā ir integrējusies. Jāpiebilst, ka Kate organizācijas vadītāja ir tikai pēdējos gadus. Iepriekš organizāciju vadīja viņas dzīvesbiedrs Aivars. Tā kā organizācijā bija trīs sievietes un viens vīrietis, līdzsvaram viņi apmainījās vietām. Abi joprojām strādā tandēmā un viens otru balsta. Šeit nav stāsts par ierasto – vīrietis un sieviete – lomu sadalījumu.
Filma ir aktuāla arī saistībā ar dzīvnieku tiesību, labturības jautājumiem, kuros vēl joprojām viedokļi mēdz būt diametrāli pretēji.
Mārtiņš Jansons: Tāpēc ceru, ka radījām iemeslu cilvēkiem aizdomāties.
Uldis Birziņš: Tas pats bija ar Rīgas cirku. Toreiz sākās protesti pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, jo uz Latviju atveda ziloņus, kuri treniņu procesā tika sisti. Savukārt Rīgas cirks paziņoja, ka viņi neko nemainīs, un vēl pagarināja līgumu ar šo ziloņu dresētāju. Kate kopā ar savu dzīvesbiedru un domubiedriem protestēja pirms katras cirka izrādes. Arī toreiz politiķi noraidoši attiecās pret ideju aizliegt dzīvnieku izmantošanu cirkā, arī sabiedrībā bija liela neizpratne, bet 50 piketi mainīja domāšanu, un Saeima atbalstīja šo lēmumu.
Mārtiņš Jansons: Ir ļoti maz cilvēku, kuri zina aizkulises, bet viena no viņiem ir Kate. Viņa aizdomājas par to, ka tas nav pareizi. Ir viena šāda mūsu filma, tad būs nākamā. Vēl citi procesi tiek iekustināti, un tā sakrājas cilvēku vēlme kaut ko mainīt.
Uldis Birziņš:
Kate ir fenomenāla un interesanta personība. Latvijas līmenī viņa iet laikam pa priekšu un rāda pareizo ceļu, uz kuru nākotnē sabiedrībai vajadzētu virzīties.
Mārtiņš Jansons: Cirks ir mainījis savu būtību, nezaudējot maģiju, kuru tagad piedāvā akrobāti.
Uldis Birziņš: Kate pirms tam strādāja par operatori, vienā dienā nolēma krasi mainīt savu dzīvi. Aizgāja prom no labi apmaksāta darba, izveidoja organizāciju un sāka cīnīties par dzīvnieku labklājību. Pie dzīvnieku aizstāvības viņa nonāca, darbā filmējot sižetu par lapsu fermu. Viņa ieraudzīja patiesos apstākļus, kādos dzīvnieki dzīvo.
Tie ir 300 000 dzīvnieki Latvijā. Bieži vien liekas, ka tas jau ir kaut kur tālu un pie mums nenotiek, bet patiesībā tās ir neskaitāmas fermas šeit pat Latvijā.
Kur Kate, jūsuprāt, rod spēku?
Mārtiņš Jansons: Pieļauju, psiholoģiski neatgriezeniski ir nospēlējis tas, ko Kate ir redzējusi, iefiltrējoties dzīvnieku fermās. Pētot un cīnoties par dzīvnieku labklājību, uzpeld tikai jaunas šausmas.
Uldis Birziņš: Ir cilvēki, kas ieraugot ciešanas, novēršas. Problēmu paslauka zem tepiķa un izliekas neredzam, bet Kate nav no tiem cilvēkiem. Viņa metas palīdzēt.
Mārtiņš Jansons: Nesavtīgums ilgtermiņā motivē.
Uldis Birziņš: Viņai daudz nevajag, arī naudas viņai pietiek. Viņa jūtas piepildīta, nodarbojoties ar savu aicinājumu.
Kā atlasījāt safilmēto materiālu?
Mārtiņš Jansons: Materiāla bija daudz. Bija ainu, kuras gribējām piefilmēt, bet montāžas laikā sapratām, ka nevarēsim tās izmantot. Gribējām parādīt, kādi ir Kates hobiji, bet tas vienai filmai būtu par daudz.
Uldis Birziņš: Kādi 80 procenti no safilmētā palika neparādīti. Mums bija vairākas versijas, no kurām bija jāizvēlas labākā. Kādā brīdī likās, ka par maz esam izstāstījuši, bet tā nav. Mēs esam precīzi atspoguļojuši svarīgāko.
Mārtiņš Jansons: Galvenā versija nenāca viegli. Darījām to labāko, ņemot vērā laika ierobežojumus. Bet man gribētos vēl ilgāk pasekot līdzi Kates ikdienai.
Kā jūs paši ar sevi iepazīstinātu?
Mārtiņš Jansons: Es darbojos video kompānijā "MataMata". Pārsvarā taisu komercdarbus, bet gribēju šo projektu īstenot. Ikdienā esmu operators, bet man ir pieredze ar filmām. Mēs nezinājām, kuru režisoru piesaistīt, tāpēc sapratām, ka darīsim paši. Cerams, ka mums labi ir izdevies.
Uldis Birziņš: Es strādāju Latvijas Televīzijā par žurnālistu. Manuprāt, katrs varonis uzliek savus nosacījumus filmas stilam. Piemēram, ir personības, kuras var atrādīt atraktīvā stilā. Savukārt mēs gribējām šo stāstu izstāstīt klasiskā veidā, jo tieši šajā stilā vislabāk nolasās tas, par ko Kate cīnās. Šis ir stāsts bez inscenējumiem. Mēs sekojām līdzi tam, kas notiek viņas dzīvē. Viņa ir gana interesanta personība, lai paskatītos no malas, šajā gadījumā no viņas darba "virtuves".
Šī filma nodota, vai jau ir citas ieceres padomā?
Mārtiņš Jansons: Āķis lūpā ir, bet pašreiz nevaram neko solīt. Filma par Kati bija veiksme būt īstajā laikā īstajā vietā. Šajā gadījumā nostrādāja mirklis un aktualitāte.
Uldis Birziņš: Idejas ir visapkārt. Tās atnāk pašas no sevis. Jāskatās apkārt, jāvēro un jāpiefiksē īstā.
"Latvijas kods"
