Abu dzimtā puse ir Lietuvas-Latvijas pierobeža un Mēmeles upmala – tādēļ filma mēģina atklāt jaunu baltu dzejas un Ziemeļlietuvas reģiona poētikas vidi, tā stiprinot lietuviešu un latviešu kopības izjūtu.
“Par šo ideju jau sen bija iededzies pats Vladas,” sarunā par filmu Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atklāj dzejnieks Knuts Skujenieks. “Nu neiznāca gluži simetriski, jo faktiski es biju patiešām pilnīgs, kā saka, upmalnieks, jo tieši uz paša krasta, kur bija vectēva dzirnavas. Vladas jau no Paskvāles, tas tomēr jau ir lielāku gabalu iekšā Lietuvā, bet tur, starp citu, arī kādu laiciņu Pirmā pasaules kara laikā mitinājās mani vecvecāki. Un mana vecāmāte strādāja tur.”
Dzejnieks arī atklāj stāstu par pirmo tikšanos ar savu Lietuvas kolēģi.
“Bija interesanta epizode, kā mēs, labāk sakot, kā Vladas ar mani iepazinās. Tas bija jau pasen, pat nepateikšu cik, varbūt kādus piecus gadus atpakaļ Paskvālē, kas ir viņa dzimtā puse,” stāsta Skujenieks. “Tika rīkoti grāmatu svētki. No Latvijas puses bija tāda akcija, ka grupa rakstnieku brauc ar visu Latvijas robežu. Paskvāles gabals bija iedalīts mums abiem ar Rokpelni. (..) Un viens tāds mazs vīrelis tagad pienāk pie manis un prasa: "Uz leišiem alu dzert?", citējot mani. Mēs sadevāmies rokās, es kratīju viņa roku un teicu um-pa-pa, um-pa-pa. Tā bija mūsu sasveicināšanās.”
Skujenieks atzīst, ka Vlads Bražūns arī daudz tulkojis viņa darbus.
“Es pats, atzīšos godīgi, es laikam vienu viņa dzejoli esmu pārtulkojis, viņš tomēr ir no citas paaudzes, cits piegājiens, un man to būtu diezgan grūti darīt. Katrā ziņā domāju, ka ar mani viņš tiek vieglāk galā, jo tie viņa tulkojumi ir ļoti labi,” vērtē Skujenieks.
Arī filmā skan dzeja gan lietuviešu, gan latviešu valodā abu autoru lasījumā.
