Šķiet, ka viss notiek arī pandēmijas laikā, bet kaut kā visu laiku pietrūkst, – par to runā, kā viņi sevi paši dēvē, brīvmākslinieki Vilis Brūveris un Helēna Zīlīte kopā ar operatoru Nauri Zeltiņu. Viņi ir arī Latvijas simtgades projekta Tuesi.lv un citu radošu ideju un video stāstu veidotāji.
Par savām sajūtām šodien, strādājot attālināti un esot mājās ar trīs bērniem, stāsta Vilis Brūveris: „Es moderēju dažādus pasākumus, tas, es domāju, ne tikai filmas kontekstā, bet kopumā, ko mēs jūtam šajā Covid laikā – jā, viss notiek, viss ir tiešsaistē, bet kaut kā nav. Es esmu nonācis līdz secinājumam, kas, protams, ir fundamentāla patiesība, ka cilvēks ir enerģija. Tajā brīdī, kad mums ir kontakts ar otru vai vairākiem cilvēkiem, notiek enerģijas apmaiņa. Tiešsaistē šī enerģija nenotiek pilnīgi, kā mēs to gribētu. Līdz ar to šī enerģijas apmaiņa tā īsti nenotiek.”
Nav šaubu, ka “Zoom” sniedz iespējas klausīties lekcijas kaut no otras pasaules malas, taču šajā laikā cilvēki – pretēji ārējiem ierobežojumiem – meklē veidus, kā šo trūkstošo enerģiju iegūt, un nevar izlikties, ka tā nav. Par to runā arī filmas veidotāji.
„Es domāju, ka ir skaidrs un sabiedrība signalizē, ir vajadzīgi sistēmiskie risinājumi.
Mēs, protams, varam iepauzēt uz nedēļu vai divām, varam mēnesi ārkārtas apstākļos neiet uz veikalu. Varam pārcelt skolu tiešsaistē, bet tā mācīties mūžīgi nevar,”
norāda Vilis Brūveris.
Sākot jau pieņemt, ka dzīvot var arī virtuāli, tieši pandēmijas laiks ir labs treniņš apzināties, ka tā tas gluži nav, saka Brūveris. Cilvēki meklē veidus, kā kontaktēties: „To parāda gan sabiedrība kopumā, gan ļoti labi reflektē mūsu filmas „Vienam?” varoņi. Ja risinājumi netiek doti tādā sistēmiskā līmenī, tad viņi paši atrod jaunas izejas, vai nu tās ir saskaņā ar likumu, pielāgojoties, vai ir pretrunā – tā ir fenomenāla cilvēka tieksme izdzīvot ne tikai fiziskā, bet arī garīgā līmenī un saņemt tās lietas, kas ir vajadzīgas.”
Ar vienu no filmas stāstiem, kas īpaši uzrunājis, dalās filmas veidotāja Helēna Zīlīte: „Četri jaunieši – Alise, Grēta, Klāvs, Toms. Alisei notika “Zoom” nodarbība literatūras stundā. Tur skolotāja viņai un klases biedriem uzdeva jautājumu, analizējot darbu literatūrā, – vai kara laikā ir iespējama cilvēcība. Pārsvarā bija atbildes, ka, jā, tas ir iespējams, un ir daudzi piemēri pasaulē un Latvijā, taču Alise sacīja, ka vienmēr pienāk tas kritiskais, galējais punkts, kur cilvēcība pārtop izdzīvošanas instinktā. Pienāk tas brīdis, kad tu savu dzīvi, dzīvību noliec primāri, nevis kaimiņa vai kāda cita. Izvēlies sevi glābt, nevis to otru.”
Izdzīvošanas instinkts sasaucas ar šo pandēmijas laiku, kad katrs mēģina izdzīvot ne tikai fiziskajā līmenī, filmas veidotāja turpina: „Tas ir jautājums, ar ko mēs visi saskaramies, – lai es kā jaunietis izdzīvotu, lai nesajuktu prātā, man ir vajadzīgs tikties ar draugiem, kontakts ar cilvēkiem, tā ir uzbūvēta smadzeņu struktūra. Bet, tiekoties ar citiem, es apdraudu vectēva veselību vai draugu veselību, tiekoties ar vienaudžiem. Tas ir tas izdzīvošanas instinkts, kurā brīdī es slāpēju, kurā brīdī laižu vaļā, kurā brīdī es glābju savu dzīvi un dzīvību, apdraudot kāda cita.”
Filmas varoņi atzīst: „Ir skaidrs, ka sistēmiskie risinājumi neslēpjas ātrā izejā. Mums kā sabiedrībai ir jāmeklē tie jaunie veidi.
Sistēmai ir jāmeklē kopā ar sabiedrību tie veidi, bet nevis jāsaka, kamēr kovids pilnībā nebūs izzudis, tikmēr mēs neko nedarīsim.
Tas kovids varbūt nekad neizzudīs, mēs neviens to nezinām, mums ir jāatrod veidi, kā strādāt, satikties, izklaidēties, mīlēt un ne tikai tiešsaistē…”
