Filma sākas ar epizodi par valsts neatkarības zaudēšanu 1940.gada vasarā, kad par filmas galveno stāstnieku izraudzītais Jānis Osvalds Muižnieks atvadās no Latvijas. Vēl nesen viņš ar savu aizsargu kori piedalījies Latgales Dziesmu svētkos tieši dienu pirms Padomju armijas ienākšanas Latvijā.
Askolda Saulīša filma iziet cauri visai teju 150 gadus garajai Dziesmu svētku vēsturei, taču tā nav veidota kā hronoloģisks atskats, jo tāds jau atrodams daudzās grāmatās un pētījumos. Filma drīzāk ir stāsts par mūsu tautas likteni dažādos vēstures pagrieziena punktos un dziesmu gluži vai kā pārlaicīgu mūsu spēka avotu, kas vienmēr bijusi mums blakus.
„To mēs, manuprāt, esam filmā labi parādījuši, atlasījuši no katra lielā perioda raksturīgākās lietas un arī raksturīgāko Dziesmu svētku spēcīgākās, jaudīgākās dziesmas, no kurām lielākais skaits skan arī tagad mūsdienās,” stāsta režisors.
Aktiera Andra Keiša balsī filmu caurvij Jāņa Osvalda Muižnieka stāstījums, kas līdzinās lidojumam virs Latvijas, atklājot tās panorāmu dažādos laika griežos. Muižnieka personība šim nolūkam ļoti piemērota, jo viņš bija aeronautikas profesors, kara lidotājs, arī dzejnieks, mūziķis un aktīvs korists.
„Informācija tāda, ka viņš ir zinājis visu Dziesmu svētkos dziedāto latviešu autoru dziesmu vārdus un notis varējis uzrakstīt. Pēc kara viņš ir devies trimdā uz Rietumiem. Viņa bija latviešu aviācijas leģionā nakts bumbvedējos, un viņa bumbvedēju eskadriļas neoficiālā himna bija „Tumša nakte zaļa zāle”. To viņš, lidodams uz Rietumiem, pie sevis skaļi dziedāja lidmašīnas kabīnē. Viņš mūsu stāstā sadalās. Fiziski mēs atrodamies Austrālijā, kur viņš nokļuva trimdā, bet viņa gars paliek šeit Latvijā un turpina šo stāstu, kāds ir liktenis mūsu tautai bijis pēc kara, padomju periodā,” stāsta Saulītis.
Jānis Osvalds Muižnieks atgriezās Latvijā 1990.gadā uz 20.Dziesmu svētkiem, kas bija pirmie pēc neatkarības atjaunošanas. Šos svētkus piedzīvojis, pēc desmit dienām viņš aizgāja mūžībā.
Filmas veidotāji lielu iedvesmu smēlušies no viņa poētiskās memuāru grāmatas „Putnu ceļš”. Bet līdzās tam ļoti daudz strādāts, meklējot ar Dziesmu svētkiem saistītas vēsturiskas fotogrāfijas, kino hronikas, izvaicājot muzikologus un citus tradīcijas pārzinātājus.
Īpašs atradums bijusi filma par 1948.gada Dziesmu svētkiem, kas tam laikam netipiski radīta krāsaina un ir īsts padomju propagandas paraugdemonstrējums.
Vienas no skaudrākajām pārdomām Askoldam Saulītim sagādājis materiāls par 1940.gada Latgales Dziesmu svētkiem. Karavīri un aizsargi, kam vajadzēja aizstāvēt valsti, bija ieročus atstājuši mājās un piedalījās Dziesmu svētkos, kamēr tie, kas vadīja valsts procesus jau zināja, kas Latviju sagaida.
„Kad tu skaties to un zini, ar ko tas viss beidzās, tā diezgan rūgti paliek.
Principā tas mūsu stāsts ir tāds, kā es arī cenšos visas filmas taisīt – man šķiet, ka tas svarīgākais ir parādīt tos notikumus tajā kontekstā, lai mēs saprastu, kur ir bijušas mūsu kļūdas, un lai šīs kļūdas mēs nepieļautu vēlreiz „negaisa” gadījumā. Tas ir visbūtiskākais. Kaut kā mēģinātu iekšēji garīgi, morāli sagatavoties. Fiziski mēs vienmēr esam bijuši vājāki, protams, bet tas gara spēks, tā dziesmuvara – tas ir tas būtiskais, kas mūs neļauj iekšēji garīgi salauzt,” saka Saulītis.
Askolda Saulīša dokumentālā filma „Dziesmuvara” pirmizrādi piedzīvos piektdien, 1.jūnijā, kinoteātrī „Splendid Palace”.
