Dokumentālā filma «1989»: Skatuve aiz dzelzs priekškara

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

5. novembrī par godu Berlīnes mūra krišanas 25.gadadienai pirmizrādi 59 Eiropas pilsētu kinozālēs piedzīvos dāņu režisora Andersa Ostergarda (Anders Østergaard) dokumentālā filma „1989”, kas stāsta par dzelzs priekškara krišanu Ungārijā. Rīgas Starptautiskais kino festivāls noorganizējis filmas izrādīšanu arī Rīgā - „Kino Citadele” .

Pirms seansa ikvienam būs iespēja piedalīties politologa un filozofa Ginta Grūbes vadītā diskusijā par notikumiem, kas ietekmēja mūra krišanu, bet pēc filmas seansa arī tiešsaistē uzdot jautājumu filmas režisoram.

Dokumentālā inscenējuma „1989” pamatdarbība norisinās Ungārijā, taču faktiski līdzīgas priekšnojautas, sākot saredzēt priekškarā spraugas, piedzīvoja daudzas padomju “gādībā” esošās valstis.

Iespējams, ka brīvdomībā Ungārija citām bija mazu solīti priekšā, ko apliecina arī fakti, ka tieši tur 1986. gadā tika dota atļauja uzstāties vaļīgajai Rietumeiropas rokgrupai „Queen” vai 1990. gadu sākumā parādījās pirmais nopietnais rokfestivāls „Sziget”, taču stāsts nav par to.

Laikā, kad režīms kļuva arvien vieglāk ievainojams, Ungārijai paveicās ar premjeru – Miklošu Nēmetu (Miklós Németh) – , kurš arī ir filmas galvenais varonis. Lai gan pēc iestāšanās Ungārijas komunistiskajā partijā Nēmeta tēvs ar viņu nerunāja sešus mēnešus, vēlāk dēls tomēr apliecināja, ka sistēmu visveiksmīgāk var sagraut tieši no iekšienes.

Miklošs Nēmets, kļūstot par premjeru, bija tikai 40 gadu vecs, skolojies Hārvardā, taču ārēji šķietami naivs un līdz ar to potenciāli viegli manipulējams. Tomēr viņa ideālisms savienojumā ar veiksmi un ārēji labvēlīgajiem apstākļiem ne tikai spēja atvērt līdz tam necaurlaužamo robežu ar Austriju, bet arī pielikt artavu Berlīnes mūra un dzelzs priekškara krišanā.

Diemžēl pastarpināti premjera rīcību heroizējošajām epizodēm, veidojot demokrātisku vēlēšanu sistēmu un piedaloties 1956. gada revolūcijas līdera Imres Naģa (Imre Nagy) pārapbedīšanas ceremonijā, netiek atspoguļota pašas ungāru tautas attieksme pret jauno līderi.

Rodas sajūta, ka tiek stāstīts varoņeposs par Mikloša Nēmeta cīņu ar melno bruņinieku, bet objektivitātei pietrūkst trešo pušu vērtējums. Paralēli risinās arī sižeta līnija par vienu no sistēmas upurēm – austrumvācieti Gundulu Šafitelu (Gundula Schafitel) – , kura bēgšanas mēģinājumā zaudē savu mīļoto vīru. Filmas attīstību veido dokumentālu un inscenētu epizožu mija. Dokumentālās epizodes dažkārt pielāgotas nepieciešamajam dialogam, bet inscenētajās vēsturiskos notikumus atkal iedzīvina tie paši tā laika varoņi – tai skaitā premjers Nēmets un Šafitelas kundze ar laikabiedriem.

Lai gan filma ir dokumentāla, tās atstātais nospiedums ir tuvāks mākslas filmai. Laikā, kad neticība politiskajai varai turpina pieaugt, tas ir iedvesmojošs stāsts par to, ka netikt samaltam politiskās sistēmas iznīcinošajos zobratos ir iespējams.

Vēl nesen eksperti jauniešiem spēlē “Es varu būt premjerministrs” pamācoši norādīja, ka, ejot politikā, labāk laicīgi atmest pār malām plūstošo ideālismu. Protams, nevar noliegt, tā ir kompromisa māksla, tomēr tas vienmēr obligāti nenozīmē piekāpties lielāka spēka priekšā. Redzot, kā notikumi tolaik risinājās Ungārijā, rodas vēlme fiksēt arī savu, Latvijas, neatkarības atgūšanas stāstu (lai gan par Ungārijas stāsta ekranizāciju jāpateicas dāņiem) – gan jau Ivaram Godmanim un citiem ir vēl daudz, ko mums atklāt.

Nobriedušāko latviešu skatītāju daļu „1989” noteikti nepārsteigs, taču ļaus vēlreiz pieminēt tā laika notikumus un novērtēt to, kas mums ir tagad. Tā visa tomēr varēja arī nebūt. Labi, ka ir.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti