''Valsts simtgades kontekstā tā tēma par senāko Latvijas tautas un reģiona vēsturi šķiet iederīga. Tas ir veids, kā paraudzīties, kas ar mums notika ne tikai tuvākā pagātnē – Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, kas ir kino formātā diezgan daudz dokumentēts. Savukārt mēs mēģina atskatīties uz senākiem laikiem, jo tas ir arī identitātes jautājums, kas patiesībā caur gadsimtiem ir saglabājies. 13. gadsimts ir lielu pārmaiņu laiks šī reģiona vēsturē – mainās politiskās varas, sociālās kārtas, ideoloģijas, vērtības, morāles,'' stāsta Raitis Ābele, un viņu papildina Mārcis Ābele:
''Un, veidojot filmu, mēs centāmies to laiku rādīt maksimāli objektīvi – tur nebūs labie pagāni un sliktie kristieši vai otrādi. Tolaik te bija mūsu kultūra, un tad nāca ietekme no rietumiem, tas saplūda, un tas ir pamats Hanzas savienībai, un mēs ap Baltijas jūru dzīvojošie arī esam ļoti līdzīgi.''
Brāļi Ābeles apliecina, ka skrupulozi pieiet vēsturei atbilstošām detaļām, jo žanrs ir dokumentāls.
Tāpēc kino darba tapšanas gaitu konsultējis vēsturnieks un arheologs Juris Urtāns. Rezultātā filmas pamatā ir rakstīti vēstures avoti, kas mēdz būt skopi, tad savukārt atradusies vieta autoru iztēlei, stāsta Raitis un Mārcis:
''13. gadsimtā tieši ar vācu ieceļotāju klātbūtni šeit parādās daudz vairāk rakstīto avotu, un filmu veidotājiem tas daudz vairāk palīdz līdzās tikai arheoloģiskajām liecībām. Ir kaut kas lasāms, no kaut kā var uzburt ainu un mēģināt iztēloties. Nonācām pie formas, ka šo baltu cilšu posmu varētu stāstīt caur vienu varoni, kurš varētu būt mācītājs, kas ar kristiešu ekspansiju ceļo caur pagānu zemēm. Taču te mēs, konsultējoties ar vēsturniekiem, uzzinājām, ka realitātē šis mācītājs diez vai būtu ticis cauri šīm daudzajām ciltīm un drīz būtu beidzis dzīvi – kāds viņu upurētu vai sodītu utt. Savukārt dāņu taksācijas grāmatā ir fiksēts tāds ieraksts, kur tirgotājs uzskaitījis visas Baltijas maztautu zemes. Mēs centāmies šo tēlu būvēt uz kaut kāda reāla avota. – Rezultātā galvenais varonis ir dāņu tirgonis, kurš nonāk Prūsijā un tālāk viņa ceļš ved caur baltu ciltīm.''
Filmas veidošana notikusi divus gadus, un tajā būs redzamas ainas no visiem gadalaikiem, kas filmētas gan tepat Latvijā, gan Lietuvā, Igaunijā un Polijā. Filmēšanas vietas piemeklētas atbilstoši vizuālajai līdzībai, nevis vēsturiskajam reģionam, jo teritorijas ir ļoti mainījušās. Galvenā tēla - tirgotāja no Dānijas - Larsa ādā iejutīsies aktieris Kaspars Aniņš. Kopumā filmēšanā piedalījušies 500 aktieri, kas nav masu skatu brīvprātīgie, bet dažādu deju kolektīvu, folkloras kopu, vēstures entuziastu grupu pārstāvji.
Operators Mārcis Ābele vēl atklāj – lai panāktu dokumentālāku un dabiskāku efektu, brīžiem filmēšanas laukumā ir jāšmaucas:
''Runājot par dokumentālo filmas pusi, tā rodas arī brīdī, kad tos pieaugušos un arī bērnus saģērbj 13. gadsimta tērpos, turpat ir zirgi, ir skaista diena, un tie cilvēki pierod pie apģērba un sāk justies brīvi filmēšanas starplaikos. Un, skatoties caur objektīvu, es pieredzu 13. gadsimtu, viss šķiet tik dabiski tajos mirkļos. Tieši tad mēs ar otru operatoru Jāni Indriķi nevaram sēdēt dzert tēju, tas notiekošais uz laukuma ir jāfiksē dokumentālā stilā, jo, kad uz laukuma saka ‘’Uzmanību, kamera, filmējam!’’ tad visi ieņem mazliet mākslīgas pozas, bet tad, kad viņi nezina, ka es filmēju, aktieri mēdz paurbināt degunu vai pakasīt pakausi. Mēs redzēsim pagānu dzīvi plašā spektrā, tur nebūs tikai bārdaini vīri ar zobeniem, redzēsim arī bērnus, sievietes, pārtiku, dzīvniekus, rituālus, cīņu ainas un dabu.''
Pēc ilgā darba pie mūsu zemes 13. gadsimta iedzīvotāju dzīves rekonstrukcijas abi brāļi secina, ka tā laika cilvēks bijis krietni sīkstāks, taču vienlaikus pamatvērtības, lai arī mītiskas, iespējams, tuvas ikvienam arī šodien.
Filmu ‘’Baltu ciltis’’ sāks izrādīt no 16. maijā kinoteātros visā Latvijā.