Divdesmit nekad neredzētas minūtes. Kā atradās Ulda Brauna filmas «235 000 000» oriģinālversija

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Tādi atradumi gadās reti, atzīst Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Tā rīcībā nesen nonākušas veselas 20 nekad publiski nerādītas minūtes no Latvijas poētiskā dokumentālā kino pioniera Ulda Brauna filmas „235 000 000”. Par vērienīgāko dokumentālo filmu Latvijas vēsturē dēvētās kinolentes 130 minūšu versija līdz šim glabājās režisora mājās, bet skatītāji kinoteātros iepazina divreiz īsāku – cenzētu un īsinātu variantu.

Divdesmit nekad neredzētas minūtes. Kā atradās Ulda Brauna filmas "235 000 000" oriģinālversija
00:00 / 05:54
Lejuplādēt

Ievadkadros redzamais traktors, kura fonā atveras un to aprij gigantiski rūpnīcas vārti, savā ziņā simbolizē to trāpīgo kontrastu principu, kas ir visas filmas pamatā. Herca Franka veidotajā scenārijā partijas kongress un industriālie sasniegumi mijas ar bērnu dzimšanu, kāzām, vecumu.

 

Filmas nosaukums ir parafrāze par Vladimira Majakovska poēmu „150 000 000” un atsaucas uz tā brīža iedzīvotāju skaitu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Iecere bija ambicioza: gada garumā pa visu Padomju Savienību braukāja četras filmēšanas grupas; režisoram Uldim Braunam materiāla bija ārkārtīgi daudz.

„Mani ļoti aizkustināja viņa vārdi, ka viņi abi ar Hercu Franku esot sapratuši, ka vietām ir par garu, bet tā tomēr ir vēsture, ko viņi ir filmējuši. Un tās vārdā ir vērts ielikt kadrus, ko tu varbūt normāli filmā neliktu,” saka režisore Kristīne Briede. Filmā „Laika tilti” viņa pētījusi Baltijas poētisko dokumentālo kino un labi pazinusi arī Uldi Braunu. Viņa zina stāstīt, kāpēc savulaik izveidojušās vairākas filmas versijas.

„Ar šo kā padomju filmu savulaik tika atklāts Leipcigas festivāls. Varbūt mūsdienu klausītājam tas liksies dīvaini, bet filmas autori ne tikai nebija ielūgti uz šo festivālu, bet arī netika informēti par to.

Un, kad padomju delegācija atgriezās mājās, „Goskino” priekšnieks izsauca Braunu uz Maskavu un sagaidīja ar vārdiem, ka filmas izrādīšanas laikā augstu stāvošas Vācijas Demokrātiskās Republikas amatpersonas esot izgājušas no zāles un nav atgriezušās! Tātad kaut kas ir jādara…” stāsta Kristīne Briede. Rezultātā filma tika stipri saīsināta, un skatītāji iepazina tikai īso variantu. „No mūsdienu cilvēkiem varu iedomāties tikai trīs, kuri šo versiju varētu būt redzējuši: Laima Žurgina un Biruta Veldre, kuras tolaik kā jaunas meitenes bija Brauna līdzrežisores, un Rihards Pīks, kurš bija viens no galvenajiem operatoriem un filmēja vienkārši ģeniāli.”

Tagad šī versija būs pieejama ikvienam interesantam, jo pēc režisora aiziešanas mūžībā nonākusi Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā. Par šādu lēmumu jāpateicas Brauna ģimenei. Arhīva vadītāja Dace Bušante atceras, kā gada sākumā devušies aplūkot režisora mantojumu uz viņa mājām Kuldīgas pusē. Gluži „zem gultas” gan filma nav atrasta, kā tas izskanējis ārzemju presē – tas ir tikai poētisks izteiciens.

„Mēs bijām kā tādi apslēptās mantas meklētāji. Sākumā mums parādīja dažus konteinerīšus – nē, tas nav, tas arī nav… Izrādās, ka ir vēl. Iznes vienu, tad nākamo, un pēkšņi – jā, redz kur ir! Tad mēs rūpīgi pētījām, vai tiešām ir tā garākā versija. Un varam priecīgi teikt, ka ir abas garākās versijas. Uldis Brauns bija glabājis gan 11 daļu versiju, gan 13 daļu māsterversiju.” - Atradumu vidū ir arī filmas „235 000 000” reklāmas rullītis. Lentes rūpīgi glabātas bundžās, tomēr nepiemērotie vides apstākļi darījuši savu, atzīst Dace Bušante:

„Kolēģi ir veikuši pirmo apskati, un varam teikt, ka šai māsterkopijai – 13 daļu filmai – pirmās piecas daļas ir saglabājušās labi, bet no sestās līdz 13. daļai tās diemžēl ir skāris pelējums. Pētīsim, cik tas ir dziļi ieēdies un cik daudz ir ietekmēta lente, bet ceram, ka tas ir virspusējs, to varēs nomazgāt, filmu digitalizēt un arī pašu lenti saglabāt.”

Kad pirms piecdesmit gadiem filma iznāca uz ekrāniem, Brauna kino kolēģi Latvijā neesot bijuši īpašā sajūsmā, zina teikt Kristīne Briede.

Daļu filmas kadru var uzskatīt par nodevu tā laika ideoloģijai. Tomēr filma ir izturējusi laika pārbaudi un šodien parāda, cik meistarīgi tomēr autori pratuši pieiet arī šīm „nodevām”, uzskata Kristīne Briede.

„Nekas nevienam nav jāskaidro, jo viss ir redzams. Piemēram, ir uzfilmēts partijas kongress, bet jūs apskatieties - kā tas ir uzfilmēts! Kas notiek aiz slēgtajām durvīm, kāds ir šis politbiroja sastāvs…”


Jaunatrastajā filmas versijā Kristīni Briedi visvairāk interesē kadri no ģenerāļa Šarla de Golla vizītes Maskavā, kas no īsākajām versijām ir izgriezti:

„Par to ļoti aizrautīgi ir stāstījis Uldis Brauns – kā viņi tur vispār tika filmēt, pateicoties tam, ka filmas direktors Jurijs Nogins prata fanču valodu un Maskavā pieejamajā avīzē „L'Humanité” varēja izlasīt programmu, jo padomju puse to slēpa. Kā jau katrai šādai filmai, arī šai apkārt ir tādi detektīvstāsti. Bet šo epizodi es tiešām ļoti gribētu redzēt.”

Arhīvā gan lēš, ka tas būs iespējams tikai pēc vairākiem mēnešiem, jo vispirms lente vēl jāattīra.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti