Maskavas latviešu teātra "Skatuve" aktierus atveidos Inese Pudža, Ģirts Krūmiņš, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks. PSRS strādājošā režisore Asja Lācis būs Inese Kučinska. Filmā parādīsies vēsturiski zināmi PSRS personāži, kurus atveidos pazīstami aktieri: teātra vadītājs un nodevējs Glāznieks – Vilis Daudziņš, augsta ranga PSRS čekists Leonīds Zakovskis – Ģirts Ķesteris, padomju darbinieks Jēkabs Peterss – Artūrs Skrastiņš.
Filmas māksliniece Kristīne Jurjāne 20. gadsimta 30. gadu Maskavu uzbūrusi, neizbraucot no Latvijas. Filmēšana notika Liepājā, Daugavpilī, arī Rīgā. Filma "Marijas klusums" iecerēta kā dramatisks vēsturiskais trilleris.
Daira Āboliņa: Kā tu nonāci līdz domai, ka pasaules kino vēsturē ļoti zināmā aktrise, bet Latvijā gandrīz aizmirstā Marija Leiko būs tavas filmas centrālais tēls?
Dāvis Sīmanis: Tas bija saistīts ar ļoti īpašu situācija manā dzīvē, un es pastiprināti biju sācis interesēties par Staļina laika tīrīšanām, par periodu Padomju Savienībā 30. gadu beigās. Par tā saucamo "Latviešu operāciju", kuras laikā aizgāja bojā turpat vai 20 000 cilvēku, un lielākā daļa no viņiem bija absolūti nevainīgi. Šīs vēsturiskās intereses rezultātā es nonācu pie teātra "Skatuve", un šajā kontekstā it kā atklāju no jauna stāstu, kas saistīts tieši ar Mariju Leiko, ar to, kādā veidā viņa nonāk Maskavā teātra "Skatuve" trupā. Viņas neplānotā vizīte Padomju Savienībā bija saistīta ar to, ka viņai bija jāadoptē sava mazmeita, jo meita bija mirusi dzemdībās. Tur viņa tika pierunāta uzkavēties, lai piedalītos teātra "Skatuve" izrādēs. Šī uzkavēšanās bija viņai liktenīga. Ņemot vērā, ka viņas iepriekšējais statuss, esot gan vācu ekspresionisma kino zvaigznei mēmā kino laikā, gan arī vēlāk vācu politiskā teātra aktrisei, tas, protams, viņai deva eiropeisku perspektīvu un spēju translēt visus 20. gadsimta sākuma vēsturiskos, liktenīgos notikumus.
Man tā likās patiešām unikāla iespēja – vienlaikus izstāstīt stāstu par ļoti spēcīgu personību, ļoti oriģinālu aktrisi, bet vienlaikus arī dot ieskatu šajā traģiskajā vēsturiskajā periodā no 1936. līdz 1938. gadam,
par ko mēs Latvijā gandrīz neko nezinām, patiesībā negribam zināt un par to nedomājam. Šos padomju latviešus – Padomju Savienības vai Padomju Krievijas latviešus – faktiski neuztvēra ne kā mūsējos, ne kā tos, kas ir akceptējami kā latvieši.
Vai filmā jūs izstāstīsiet Marijas Leiko stāstu arī pirms šī 1936. gada, vai būs iespēja uzzināt par viņas ģenialitāti?
Mēs jebkurā gadījumā tam pieskaramies filmā, lai gan mūsu filmas laika periods vairāk ir saistīts tieši ar viņas dzīves nobeigumu, pēdējiem diviem gadiem, bet skaidrs, ka mums ir ļoti svarīga arī viņas starptautiskā atpazīstamība. Manuprāt, svarīgākais ir aktualizēt viņas vārdu, padarīt kaut kādā veidā atpazīstamu mūsdienu auditorijai. Mēs varam raisīt cilvēkiem interesi noskatīties vismaz tās dažas no viņas filmām.
Mums filmā ir arī atmiņu ainas, tādas pagātnes ainas, kur viņa ir tieši savas slavas spozmes augstākajā zenītā, Vācijas periodā. Bet dīvas un totalitārā režīma sadursmes fokuss mums ir svarīgākais.
Jūs ilgi meklējāt Marijas Leiko lomas tēlotāju. Kādas bija tās prasības, ko tu izvirzīji aktrisei?
Marija Leiko vienmēr apzinājās sevi kā latvieti, un latviešu kultūra viņā nebija gadu gaitā zudusi, neskatoties uz to, ka lielāko dzīves daļu viņa pavadīja ārpus Latvijas.
Viņa bija latviete vai viņa bija cittautiete?
Ja mēs domājam par to, kas bija viņas priekšteči, tur bija vairāku tautību mikslis. Ja mēs skatāmies viņas lomas vācu kino un arī kaut kādas fotogrāfijas no teātra Vācijā, bija skaidrs, ka viņā ir kaut kas ārpus latvietības stāvošs. Tā kā šī svešādība, manuprāt, bija viena no lietām, ko mēs meklējām aktrisēs, ar kurām potenciāli sadarboties. Otra svarīga lieta bija izpratne par likteni. Filmas notikumu laikā Leiko ir 50 gadus veca, un šajā 30. gadu kontekstā tas nozīmē, ka viņa ir aktrise virs vidējā vecuma, tā kā viņai vairs nav iespējas iegūt kaut kādas galvenās lomas izrādēs. Kā rezultātā mums bija svarīgi, lai arī aktrise, kas atveido Mariju Leiko, kaut kādā nozīmē varbūt jūtas daļēji izstumta, lai viņai ir šī nespēlēšanas un atgriešanās pieredze. Šajā ziņā tas sakrīt ar Olgas Šepickas dzīvi, jo viņa diezgan ilgu laiku bija pavadījusi tādā nosacītā dīkstāvē. Ņemot vērā, ka viņa ir arī Ādolfa Šapiro skolniece no viņa kādreizējās trupas, tā ir arī atgriešanās… Tas spēlēja diezgan lielu lomu šīs aktrises izvēlē. Visbanālākā jau laikam ir tā spēlēšanas spēja, tātad aktierspēles kvalitāte. Es patiešām priecājos, ka caur dažādām sarežģītām peripetijām mēs esam nonākuši pie šī rezultāta.
Kā tu uzzināji par Olgu, par viņas esamību un pieejamību?
Olgu kā aktrisi es mazliet biju piemirsis savā dzīvē, neskatoties uz to, ka man neliela saistība ar to ir, nu jau tālajā 1989. gadā, filmējot Jevgēņija Paškēviča filmu "Cilvēka dienas", kur viņa spēlē galveno sieviešu lomu. Šo filmu filmēja mans tēvs Dāvis Sīmanis, un tādējādi es kaut kādā ziņā šo filmu ļoti labi pazīstu. Es atceros – esmu bijis uz šīs filmas uzņemšanas laukuma, kas gan, protams, 9 gadus vecam cilvēkam diez vai ir paliekošas atmiņas… Un tomēr viena konkrēta atmiņa man no tās filmas ir. Un tā ir aina Spilves lidostā. Mēs mazliet mēģinājām kā tādu cieņas izrādīšanu šai izcilajai Jevgeņija Paškēviča filmai, šo darbības vietu Spilves lidostu izmantot kādā epizodē mūsu filmā. Arī vēlākajā Jevgeņija Paškēviča filmā "Golfa straume zem leduskalna" Olga Šepicka atveido lomu, bet beigās sapratām – viņa taču ir spēlējusi arī manā filmā "Tēvs Nakts", kur viņa atveido Žaņa Lipkes drauga Smoļanska sievu, un viņi iet bojā Rumbulas slaktiņā. Tieši šī mazā lomiņa bija ļoti spilgta, un tā pēkšņi mēs atnācām atpakaļ pie cilvēka, kuru īstenībā mums vajadzēja zināt.
Uz ko būs balstīts filmas scenārijs dokumentālā nozīmē? Kur jūs ņemat materiālu, no kā būvēt scenāriju?
Materiāls ir ļoti plašs. Tur ir dažāda veida pētījumi, kas ir saistīti ar latviešiem, kas dzīvoja Padomju Krievijas teritorijā. Tur ir arī atsevišķi atmiņu krājumi, tostarp režisores Asjas Lācis, tostarp aktrises Elzas Miškas darbs par teātri "Skatuve". Elza Miška izdzīvoja teātra trupas iznīcināšanas laikā, atgriezās Latvijā un kļuva par Padomju Latvijas Jaunatnes teātra direktori pēckara gados. Tad ir arī vairāki Krievijā tapuši diezgan izvērsti darbi par Mariju Leiko un viņas periodu Maskavā.
Tā kā tur apvienojas ļoti daudz kas. Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad realitāte ir daudz bagātāka nekā tas, ko mēs varam filmā ielikt. Scenārijs tapa, man sadarbojoties pirmām kārtām ar savu māsu Tabitu Rudzāti, un arī ar franču, itāļu izcelsmes slavenu scenāristi Magali Negroni, kura arī ļoti dziļi iegāja materiālā un ar interesi pievērsās Marijas Leiko pētīšanai.
Jūsu filmā piedalās liels spektrs vēstures personu, kuras ir ar vārdu un uzvārdu – vēsturiski reāli personāži. Kuri no tiem parādīsies filmā?
Tā ir teātra "Skatuve" trupa un tās aktieri, kuriem ir piemeklēti prototipi mūsu filmā: teātra vadītājs Osvalds Glāznieks, ko spēlē Vilis Daudziņš. Mums ir Jēkabs Peterss, kurš bija viens no čekas dibinātājiem, ļoti kontroversiāla persona.
Jēkabu Petersu mums atveido Artūrs Skrastiņš. Leonīds Zakovskis, laikam jau bēdīgi visslavenākais latvietis Padomju Savienībā, kurš ir atbildīgs par milzīgu skaitu cilvēku slepkavībām tiešā viņa pārraudzībā, un šo lomu spēlē Ģirts Ķesteris. Asja Lācis jeb pazīstama arī kā Anna Lācis, slavenā režisore, ar kuru Marijas Leiko ceļi bija krustojušies jau Vācijas periodā. Marija Leiko uzaicināja viņu no Latvijas pārbraukt uz Vāciju, un kādu laiku viņa pat dzīvoja pie Marijas dzīvoklī. Marija Leiko palīdzēja viņai izvirzīties vācu teātra vidē. Filmā būs redzami vairāki starptautiski plašāk zināmi personāži – Bertolts Brehts un Ervīns Piskators, potenciāli arī Fridrihs Vilhelms Mūrnavs, arī Frics Langs…
Un jūs viņiem visiem atradīsiet līdziniekus?
Latvijas kino mākslā ir jāiemācās, taisot filmas, panākt maksimālu efektu ar minimālu finansējumu. Ja runa ir par vēsturisko kino, tas ir sevišķi sarežģīti, jo – kā to vēsturi uzkonstruēt?
Tev kā režisoram vienmēr ir ļoti svarīgi, kā tu veido ietvaru tam, ko gribi pateikt, varbūt arī filozofiskās domas nozīmē, vēsturiskās domas nozīmē. Ko tev kā režisoram šajā gadījumā inscenējumā bija svarīgi panākt? Visās savās filmās, sadarbojoties ar operatoru Andreju Rudzātu un mākslinieci Kristīni Jurjāni, tu esi meklējis kaut kādu režisorisku, estētisku formulu, kā to parādīt uz ekrāna?
Viena no lietām ir saistīta mizanscēnu. Paralēli katra varoņa vai personas privātajai dzīvei notiek tāda nosacīta Maskavas ikdienas dzīve, režīma ikdienas dzīve, kurā ir ļoti daudz paradoksalitātes. Ļoti daudz brīžam pat komiska absurda. Ja tu saproti visu plašāko kontekstu, tad ainas, ko var klasificēt kā komēdiskas, tomēr ir vienlaikus ir sāpīgas. Lielākā vai mazākā mērā iedvesmojoties no režisora Alekseja Germana vecākā darbiem "Mans draugs Ivans Lapšins" un arī "Hrustaļov, mašīnu!". Tā kā šīs divas filmas, protams, bija liela iedvesma priekš mūsu filmas. Otra lieta, kas mums bija svarīga, mēs gribējām pirmo reizi varbūt paši sevi pārbaudīt un paplašināt laika ilgstamību uz ekrāna tajā nozīmē, ka mums diezgan daudzas ainas ir filmētas vienā kadrā. Ainā ir daudz dažāda veida notikumu, kuri tiek aptverti vienā laika nogrieznī, vienā nepārtrauktā kadrā. Tas nav nekas jauns kino, jo skaidrs, ka lēnā, garā plāna princips ir ticis filmēts kopš Orsona Velsa filmām.
Mēs izlēmām filmu uzņemt melnbaltu, jo kaut kādā ziņā šis periods, šī 30. gadu otrās puses Maskava ir tāda… Tā emocionāli un psiholoģiski ir ļoti drūma vieta.
Ja mēs uz to skatāmies krāsās, tad ir ļoti daudz dažādu dekoratīvu elementu, dažādi plakāti un karogi, un visādi ģerboņi, un cilvēki, kuri ir tērpti, kaut vai, piemēram, čekas virsnieku šineļos, kas ir ar dažādām krāsām. Tur ir ļoti daudz šīs krāsu detalizācijas. Lai spēcīgāk paceltu sociālo vai sociālpolitisko aspektu, uzsvērtu emocionālo nolemtību, mēs izlēmām par labu melnbaltajam formātam.
Tātad jūsu filmas darbība gandrīz pilnībā notiek Maskavā, neizbraucot uz Maskavu, vai tā ir?
Filmas darbība pilnībā nenotiek Maskavā, jo ir ainas Vācijā, un ir arī ainas, kas notiek citur Padomju Savienībā. Teātris "Skatuve" devās uz latviešu ciemiem dažādās vietās Padomju Savienības teritorijā, lai uzstātos ar izrādēm vai vienkārši izrāžu fragmentiem. Bet lielākā daļa filmas notiek Maskavā, un diemžēl mums nācās izdomāt, kā šo Maskavu nofilmēt Latvijā, tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, bet…
Tas nozīmē, ka ārskatus jūs vispār gandrīz nevarat nofilmēt?
Ir dažas vietas Latvijā, kurām piemīt mazliet tāds, tieši 30. gadu otrās puses Maskavas izskats. Jo tā vēl nav tā staļiniskā Maskava, kas būs pēc kara, kas jau ir kļuvusi par tādu neaptverami monumentālu pilsētu. To mēs nevaram vairs nekā nofilmēt, bet tieši šī – postcariskās Krievijas Maskava, viņa vēl ir sastopama. To var daļēji ieraudzīt gan Liepājā, gan arī Daugavpilī. Ņemot vērā, ka mēs paši klusi savu filmu dēvējam par film noir, tādu kā neo-noir piemēru, tad mums darbība pamatā notiek naktīs, līdz ar to arī eksterjeri naktīs… Tos ir vieglāk filmēt tieši šādi.
Tātad no šī izrietošs jautājums – neviens filmas kadrs nenotiks Latvijā?
Vēl nav nofilmētas epizodes, kas saistītas ar Marijas Leiko bērnību. Marija pamet Latviju, vēl būdama padsmitgadniece, tikko sasniegusi pilngadību. Pēc tam viņa atgriežas Latvijā uz salīdzinoši īsu brīdi, esot savā ziņā tādā konfliktā ar jauniem ideoloģiskiem strāvojumiem vai vēsmām, kas ir Vācijā, tātad 30. gadu mijā, potenciālā nacisma izvēršanās. Neesot iespējai strādāt Vācijā, viņa uz īsu brīdi atgriežas Latvijā un spēlēja Nacionālajā teātrī, Drāmas teātrī.
Īstenībā Marija Leiko ir viena no starptautiski visatzītākajām Latvijas izcelsmes aktrisēm… Kurai gan vēl citai izdevās atkārtot šādus panākumus? Labi, tas bija mēmā kino periods, bet viņa bija šī perioda dižāko aktrišu listē. Ar ko tu izskaidro šīs sievietes, aktrises spēju izsisties šādā starptautiskā konkurencē?
Es to skaidroju ar tā brīža latvieša cilvēku ļoti dīvainu, avantūristiski revolucionāro garu.
Mēs īstenībā redzam, ka visi tie, kuri šajā periodā pēc 1905. gada revolūcijas pamet Latviju, viņi visi tādā vai citā veidā izvirzās kā ļoti zīmīgi personāži. Mēs varam skatīties uz latviešiem un pieminēt dažādus gan anarhistus, gan revolucionārus. Ņemsim vērā, ka visa padomju elite šajā periodā – divdesmitajos, trīsdesmitajos gados – sastāvēja no bijušajiem strēlniekiem, kuri bija izvirzījušies ļoti augstos amatos. Principā būdami absolūti avantūristi. Tāpat Marijas Leiko pirmais dzīvesbiedrs Jānis Gūters jeb Johaness Gūters, kurš bija režisors gan Veimāras republikas laikā, gan nacistiskajā Vācijā, gan Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Tur ir tādi ļoti interesanti personāži. Nevajag aizmirst, ka no Latvijas tajā periodā kā no tādas kosmopolītiskas kalves nāca Jesaja Berlins, Sergejs Eizenšteins… Rīga 20. gadsimta sākumā patiešām bija tāda daudznacionāla metropole. Viskosmopolītiskākā pilsēta cariskajā Krievijā. Marijas Leiko fenomens, manuprāt, ir viens no piemēriem – viņa pameta Latviju, viņa studēja Kopenhāgenā, viņa studēja Vīnē, pēc tam pārbrauca uz Minheni, vēlāk uz Berlīni. Tas nozīmē, ka viņa neredz nekādas robežas.
Mēs pašlaik sakām, ka te ir tāda postkoloniāla pietāte, ka mēs neredzam sevi tālāk. Mēs sevi neskatām kaut kādā tur Eiropas vai pasaules kontekstā.
Kurš ir to teicis un kurš ir apgalvojis to, ka mēs kaut kādā ziņā esam sliktāki? Vienkārši tas, ka iekšējā pārliecība tajā periodā bija daudz lielāka. Šobrīd tā ir tāda apspiesta.
Mēs iekšēji esam sevi apspieduši?
Mums ir tāda sajūta, ka uz mums kaut kā īpaši skatās tur tie Rietumi un mēs arī mēģinām viņiem izpatikt. Rietumi, visticamāk, uz mums tā īpaši vispār neskatās, Viņiem tā kā vienalga – kādi jūs tur esat, tādi esat. Mēs paši sev uzspiežam, ka visu laiku jābūt šajā pazemīgajā pozīcijā. Elīna Garanča, kāpēc, iespējams, šobrīd ir nozīmīgākā operdziedātāja pasaulē no Latvijas? Tāpēc ka latvieši jau galīgi nav peļami! Vienkārši daži nebaidās, bet lielākā daļa baidās.
