Pirms veram Jāņa Katlapa fotoizstādes durvis, izstādes autors vispirms mani aicina aplūkot izstādes ievadošo fotogrāfiju muzeja foajē.
Tā patiešām izrādās apburoša ar saviem kontrastiem – tajā redzama no visdažādākajiem materiāliem sasista ļoti šķība būdiņa, uz kuras lepni rotājas uzraksts ar baltiem burtiem „cerību iela” pār kuru vēl pārliecies balti ziedošu ķiršu zars.
Uzreiz kļūst skaidrs, ka šī sirreālā ainiņa vienkārši nevarēja neuzrunāt fotogrāfu Jāni Katlapu, un tā aizsākās fotostāsts par mazdārziņu rajonu netālu no Bolderājas.
Rīgas kartē gan Cerību ielu neatradīsit, jo - lai arī nosaukums dabā eksistē, tas ir vairāk simbolisks – stāsta Jānis Katlaps.
Jānis Katlaps: „Sākās šis fotoprojekts patiesībā cita projekta ietvaros. Mums pilsētas foto klubā bija paredzēts apbraukāt dažādus Rīgas nostūrus un vākt foto liecības, un pēc vizītes šajā te ieliņā, es meklēju to kartē, bet neatradu, un tad sapratu, ka tas ir kas vairāk nekā Rīgas domes piešķirts nosaukums. Sāku runāt ar cilvēkiem, un tad arī noskaidrojās."
Jānis Katlaps kā pirmo mazdārziņu rajonā sastapa tieši nosaukuma autoru, par „Cerību ielas” krusttēvu dēvēto Elmāru. Viņš izskaidroja, ka nosaukums simbolizē noskaņas ar kādām dzīvo mazdārziņu iemītnieki, jo jebkuru brīdi var ierasties buldozers un viņu dārza mājiņu likvidēt.
Jānis Katlaps: „Viņš izskaidroja, ka tā cerība ir patiesībā kā kuru dienu. Vienu dienu viņš cer, ka viņš atnāks un viss būs nojaukts un problēmas beigušās, citu dienu atkal gluži otrādi, ka atradīs savu māju neskartu. Būtībā tā jūtas arī visi pārējie iemītnieki."
„Cerību ielas” krusttēvs Elmārs ir arī viens no Jāņa Katlapa fotostāsta personāžiem. Vienīgais, kurš Cerību ielā dzīvo visu gadu, pārtiek no paša izaudzētā un piepelnās, pārdodot kucēnus.
Ar fotogrāfu laipni piekritis sadarboties arī viens no vecākajiem mazdārziņu iemītniekiem Stepans un viņa sieva Tatjana, kā arī Nikolajs ar Svetu, kuri lepni pozē fotogrāfam ar savu kaķi Princi.
Līdzās portretiem redzama arī krāšņi ziedošā mazdārziņu pasaule, jo mazos savdabīgos namiņus bagātīgi ieskauj cinnijas, dālijas, lapsastes un citas katram gadalaikam raksturīgas puķes.
Ne mazāk interesanti ir ielūkoties bieži vien ļoti sirsnīgi izveidotajos namiņu interjeros.
Kopējā fotostāsta noskaņā būtiska loma ir vairākās bildēs redzamajam buldozeram, kas ik pa laikam ierodas, lai kādu gabalu atkal nolīdzinātu un atdotu daudz laikmetīgākai dzīvei.
Jānis Katlaps: „No 2013.gada pavasara līdz 2015.gada rudenim ir tapusi šī foto sērija. Šeit es saskatīju stāstu. Man patīk fotografēt cilvēkus viņu vidē, un tā tapa gan portreti, gan ainavas, gan klusās dabas. Tajās sajūtama zināma noskaņa – tāda it kā klusa, kaut ko gaidoša, kaut kas ir aizgājis, kaut kas varbūt vēl nāks”.
Tieši ar savu noskaņu – arī mazliet klusinātu un apcerīgu – piesaistoša arī otra jaunā izstāde Fotogrāfijas muzejā – „Iekšzeme”. Tās autore Kristīne Madjare caur ļoti personisku prizmu portretējusi savu dzimto Skrundu – visbiežāk vietas, kas saistās ar bērnību, un kuras viņa apmeklē arī tagad teju vienmēr, kad ierodas Skrundā. Tāpat kā Rīgas mazdārziņi arī Skrunda laika gaitā maina savu identitāti, tam kā simbols ir vienā no bildēm redzamās pamestās, ar sūnām apaugušās sliedes.
Kristīne Madjare: „es arī dzīvoju netālu no sliedēm un tad vienmēr tās ir bijušas kā daļa no ikdienas, kad tu vienmēr dzirdēji to vilcienu ejam, vai gar sliedēm ejot, varēja nokļūt uz mežu vai līdz upei. Es dokumentēju vairāk tās vietas, ko es zinu, kur es esmu uzaugusi – konkrētāk lauku teritoriju vai nomales – vietējās takas, ceļus, mežus, dīķus. Bet es tik ļoti nemeklēju to bērnības sajūtu vai atmiņas, bet vairāk to noskaņu un pārmaiņas, kas visu laiku tur notiek."
Kristīnes Madjares un Jāņa Katlapa fotostāsti par Skrundu un Rīgas mazdārziņu pasauli apskatāmi Latvijas Fotogrāfijas muzejā līdz oktobra sākumam.
