Gatis Šmits jau otru reizi ķeras klāt šai tematikai – daudzi atceras izrādi, kas pirms desmit gadiem viņa režijā bija skatāma uz Nacionālā teātra skatuves “1906. Trakāk vēl kā piektajā gadā”.
Satraucošajā un gaidu pilnajā gaisotnē, jaucoties mūsdienu un retro personāžiem, trešdien “Forum Cinemas” 4.stāvā uz jaunās Gata Šmita filmas “1906” atklāšanu pulcējās gan lielā veidotāju komanda un atbalstītāji, gan kino aprindu ļaudis, no kuriem daudzi režisora versiju – citādāk palūkoties uz notikumiem, kas pēcrevolūcijas periodā norisinājās Rīgā, savulaik jau bija skatījuši izrādē Nacionālajā teātrī.
Gatis Šmits pastāstīja, ka filmai nav stingra sakara ar izrādi – kopīgi esot vien daži cilvēki. Filma vēstot par uzbrukumu Felzera rūpnīcai, kurai tiešām notika tāds uzbrukums, un ļoti ironisks un jocīgs kā filmā, taču ne precīzi restaurēts.
“Rekonstruēt to, kas bijis pirms 100 gadiem ir sarežģīti, un kino uzdevums ir veidot jaunu pasauli ar saviem noteikumiem, ar saviem varoņiem,” skaidroja Šmits.
“Es esmu vienīgais, kurš palicis scenārijā savā lomā no Gata Šmita izrādes, es esmu par revolūciju, par brīvību, par vienādību…par ko viņi dega. Tas, ka reizēm viņi spridzināja cilvēkus gaisā, a kā savādāk? Jāķeras pie ieročiem!” teica Kaspars Zvīgulis.
Aktieriem iejusties revolūcijas un bohēmas gaisotnē palīdzējuši arī perfektie Keitas tērpi, kuri pētīti neskatāmās tā laika fotogrāfijās.
“Pateicoties Keitai, es labā nozīmē nejutu to tērpu…Par cepurēm es nevaru teikt, ka viņas man palīdzēja, es apbrīnoju tās sievietes, kuras staigāja tajās cepurēs, bet viss pārējais, kas man bija – korsetes, šņorzābaki, tas viss man ļoti palīdzēja,” atklāja aktrise Inese Pudže.
Latvijas Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma uzskata: “Filma ir interesanta kā mēģinājums izstāstīt vēsturisku stāstu konkrētā žanrā, un tas ir kriminālžanrs, trillera žanrs, kas Latvijas kino pēdējos 30 gados vispār nav bijis.
Un es domāju, šī filma ir interesants akcents gan Latvijas kino kopainā, gan kā noslēdzošais akcents simtgades filmu programmā.”
Savukārt režisors Tālivaldis Margēvičs atzina, ka filma esot vēsturiski atbilstīga laikmetam, kā arī pauda prieku par to, ka tās stāsts pievēršas Latvijas vēstures posmam, par kuru jaunākā paaudze neko daudz nezina.
“Dekorācijas laba, vispār vietas izvēles foršas, un to mūsu nabaga tramvaju trenkājuši pa dažādām vietām, ieskaitot sliedes uz Doma laukuma, tas forši,” savā viedoklī dalījās filmas skatītājs Māris Gulbis. “Varbūt aktieri bišķi… ne tā, es teiktu, bet tas ir latviešu smagnējais stils, tur neko nevar darīt!”
Režisore Roze Stiebra, kura arī bija skatītāju vidū, akcentēja tēmas svaigumu: “Ļoti daudz svaiguma tēmas risinājumā, viņi ir atļāvušies parādīt arī tādu cīņu bezjēdzību, tādā tumsā, miglā tādi stilīgi čaļi grib kaut ko darīt, interesanti ļoti.”
Arī kino režisors Normunds Pucis atzina, ka šī filma Latvijas kultūru bagātina, īpaši tālab, ka tai izvēlēta interesanta vēsturiska tēma. To, vai filma ies pie sirds ne vien kino un vēstures lietpratējiem, bet arī ierindas skatītājam, uzzināsim jau drīz – sākot no piektdienas, to izrādīs kinoteātros visā Latvijā.
