“Šī ir filma, kas daudziem veidojusi emocionālo atmiņu,” tā par filmu “Mūzikas skaņas” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāsta Nacionālā kino centra vadītāja un kinokritiķe Dita Rietuma.
“Katram no mums ir filmas, kas radījušas īpašas atmiņas un atstājušas pēdas emocionālajā atmiņā. Par šādām filmām neuzdodam jautājumu, vai tās ir bijušas šedevri vai varbūt popularitātes iemesls ir kāds īpašs fenomens. Tās vienkārši ir filmas, kuras mīlam un esam gatavi skatīties vēl un vēl,” akcentē Rietuma.
Runājot par laiku, kad filma 1971. gadā parādījās Latvijā uz ekrāniem, Rietuma norāda, ka “tolaik dzīvojām pilnīgi citā situācijā, bija limitēts ārzemju filmu skaits, kas ienāca Latvijā, tās pamatā tika atlasītās pēc ideoloģiskiem kritērijiem.
Laiku pa laikam tur iebrāzās skaisti putni, kas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz visu tālāko dzīvi. "Mūzikas skaņas" ir tāds putns, kas tolaik izrotāja pelēko padomju ikdienu. Nav graujošākā kino klasikas pērle, runājot izsmalcinātās kategorijās, bet šī ir filma, kas daudziem veidojusi emocionālo atmiņu.”
Viens no iemesliem, kāpēc eksistē tāds "Mūzikas skaņu" fenomens, ir sižets, kas ir vienkāršs un saprotams. "Tā ir viena no panākumu atslēgām, ka cilvēks var identificēties ar sižetu, vai tev ir pieci gadi, vai ir 40 gadi," Latvijas Radio skaidro kinokritiķe Daira Āboliņa. Otrs – viens no galvenajiem filmas panākumiem ir aktrise Džūlija Endrjūsa, bet trešā lieta ir saistīta ar pašu mūzikla uzbūvi.
“Digitālā revolūcija ir ļāvusi atdzimt klasiskām filmām,” norāda Rietuma. “Kopš 2000. gada tiek veikts mērķtiecīgs darbs, lai klasiskās filmas gan digitalizētu, gan restaurētu. Kadru pa kadram iziet cauri šīm klasisko filmu digitālām versijām, lai atgrieztu to krāsu spilgtumu, to tehnisko nevainotību, gludumu, kāds šīm filmām piemita, kad tās bija jaunums kinoteātros.”
Pamatīgā filmu restaurācija ir dārgs un lēns process.
“Laba restaurācija nozīmē, ka saglabā 1965. gada krāsu un smaržu, krāsu paleti. Visus tehnoloģiskos brīnumus, kas bija brīnumi tajā laikā.
Tas ir viens no kino brīnumiem, ko varam piedzīvot - ka veca filma var izskatīties kā muzeja vērtība,” vērtē Āboliņa.
Filmu digitalizācijas vilnis skan arī Latviju. ERAF projekta "Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta)" ietvaros 2018. gadā tiek sākta apjomīga Latvijas Nacionālā arhīva kinodokumentu digitalizācija, lai nodrošinātu dokumentu saglabāšanu un izmantošanu. Projektā digitalizēs 37 500 minūtes kinodokumentu - Latvijas kinožurnālus, hronikas, dokumentālos materiālus un filmas, turklāt tiks veikta 15 Latvijas filmu digitalizācija un restaurācija.
