Arī Latvijas Televīzija nav izņēmums. Kopš aizvadītā rudens televīzijas ēterā un "Replay" platformā bijuši pieejami 15 detektīvseriāli – "Šerifs", "Komisārs Reksis", "Midsomeras slepkavības", "Vera", "Krēslas mežs", "Dezs", "Dienestu pildot", "Nāve paradīzē", "Makdonalda un Dodss", "Maļorkas izmeklētāji", "Pārinieki", "Berlīnes krasta apsardze", "Tēvs Brauns", "Prokurors" un "Agata Kristi. Erkils Puaro".
Detektīvseriālu saknes – literatūrā
Detektīvstāstu panākumu pirmssākumi meklējami literatūrā, kur – kopš Edgara Alana Po 19. gadsimta beigās tapušajiem tumšajiem stāstiem par noziegumiem – kriminālromāni ir kļuvuši par vieniem no lasītākajiem literārajiem darbiem.
Domāju, ka gandrīz katram ir kāds paziņa, tētis, mamma vai vecmāmiņa, kam vislabākā Ziemassvētku dāvana ir interesants kriminālromāns.
Šis žanrs ir vienlaikus izklaidējošs, bet bieži arī ar literāro kvalitāti apveltīts. Taču tā literārā atzīšana nenotika uzreiz – iesākumā kriminālromāni netika uzskatīti par literatūras cienīgu žanru tieši to popularitātes dēļ. (Vārds popularitāte šajā gadījumā jāskata ciešā saistībā ar latīņu izcelsmes vārdu populus/poplus/poplos, kas nozīmē tauta, nācija, cilvēki). Tātad darbi, kas ir tuvi lielākām cilvēku grupām.
Francijas radio 1968. gadā pirmo reizi atskaņotajā rakstnieka Kloda Avelīna lekcijā “Vai kriminālromāns ir literatūras žanrs?” tika sniegts padziļināts ieskats šī žanra vēsturē. Šajā lekcijā rakstnieks stāstīja, ka lielākais kriminālromānu vai detektīvromānu uzplaukums Rietumeiropā saistās ar starpkaru periodu un 1920. gadiem. Pirms tam liela nozīme bijusi arī franču dzejnieka Šarla Bodlēra tulkotajiem Edgara Alana Po darbiem, kuru tulkošanai dzejnieks veltīja 17 savas dzīves gadus un kuri iedvesmoja Konanu Doilu. Jau kopš Alana Po kriminālromānu pamatā ir shēma, kura, protams, gan romānos, gan filmās un seriālos piedzīvo dažādas variācijas. Mīkla vai noslēpums, izmeklēšana, apkopojums un atrisinājums.
Avelīns atzīmē interesantu faktu, par kuru ir vērts padomāt arī mūsdienās – modernā pēckara laika kriminālromānu centrā bija galvenais varonis – detektīvs, bet viņa laikā 1960. gados bieži galvenais varonis ir noziedznieks. Lai arī nepārzinu situāciju kriminālromānu pasaulē šodien, domāju, ka 21. gadsimta kriminālromānu centrā, iespējams, bieži vien vairs nav kāds konkrēts varonis, bet gan pats nozieguma fakts.
Rakstnieks arī īpaši uzsvēra tēlu psiholoģiskā tēlojuma nozīmi detektīvromānos: “Detektīvromānos psiholoģija ir pirmajā vietā, līdzīgi kā romāna žanrā kopumā. Pati detektīvromānu māksla iedvesmo visprasīgāko rakstnieku darbus. Taču, ja mums bieži vien nākas saskarties ar banālu un viduvējas kvalitātes veikumu, tad detektīvromāni šo nožēlojamo “privilēģiju” dala ar visa romāna žanra darbiem. Detektīvromāni vismaz vienmēr mūs izklaidē, (..) un dažas vispiesātinātākās lasīšanas stundas liek aizmirst jebkuras rūpes.”
Detektīvseriāli, detektīvromāni – aktīva lasītāja vai skatītāja pieredze
Ir vairāki iemesli tam, ka detektīvromānu un detektīvseriālu žanrs cilvēkiem ir tik tuvs. Viens no iemesliem saistīts ar aktīvu lasīšanas vai skatīšanās pieredzi, kas pielīdzināma spēlei. Lai kāda būtu detektīvdarba tēma, lai cik šausmīgs, baiss vai nepatīkams pastrādātais noziegums, skatītājs vai lasītājs šo darbu izzināšanā tiek aktīvi iesaistīti. Skatoties jebkuru no “Veras” vai “Midsomeras slepkavību” garajām (1 stunda 30–40 minūtes) sērijām, kurās tiek izvērsts stāsts par kādu noziegumu, skatītājs vai nu viens pats, vai ģimenes lokā visu sērijas laiku prāto un izvirza hipotēzes par to, kurš ir nozieguma autors un kāpēc tas ir noticis. Šādā veidā ir izveidots savdabīgs identifikācijas mehānisms ar pašu detektīvu, vai tas ir Bārnabijs vai Vera Stenhoupa, vai komisārs Reksis un viņa pārinieki.
Tieši šī aktīvā dalība gan Šerloka Holmsa, gan Erkila Puaro, gan arī augstākminēto seriālu varoņu izmeklēšanā, kurās ar meistarīgi atklātu detaļu palīdzību skatītājs/lasītājs tiek aizvests pie pareizās atbildes un atrisinājuma, ļauj tik lielā mērā atslēgties no ikdienas pieredzes. Aktīvā un imersīvā pieredze tiek papildināta arī ar spriedzi un intrigu, kā arī dažādu sabiedrības grupu sociālo tēlojumu. Šī tēlojuma, kas īpaši sastopams britu seriālos, priekšrocība ir fakts, ka ar seriālu varoņiem ir iespējams identificēties lielākām sabiedrības grupām. Lielisks piemērs tam ir seriāls “Vera”, kura popularitāte LTV ēterā ir neapšaubāma. Atklājot noziegumus un ar tiem saistītos noslēpumus, inspektore skatītājam atklāj arī dažādus piekrastes provincē dzīvojošu tēlu personiskos stāstus.
Otrs šī satura popularitātes faktors ir meklējams tieši seriāla žanra būtībā. Bieži vien skatītājs sastopas ar pazīstamu pasauli, scenārija shēmu, kura ir viena un tā pati katrā sērijā. Arī detektīvi vai šo seriālu vai sērijveida romānu galvenie varoņi – Puaro, Holmss, Stenhoupa, Bārnabijs un tas pats Reksis – nepiedzīvo lielas izmaiņas savā darbībā vai raksturos. Tā ir zināma un iepazīta shēma, kurā skatītājs vienmēr zina, ko saņems un kāds būs piedzīvotais saturs. Protams, tie ir tikai viena tipa seriāli, bet, manuprāt, šai nomierinošajai un paredzamajai rutīnai – vienam un tam pašam detektīvam, noziegumam, kurš sērijas beigās tiks atrisināts, – ir liela nozīme baudā, ko detektīvseriāli sniedz saviem skatītājiem. Un tas notiek, neskatoties uz to, ka šo sēriju saturs bieži vien ir drūms un asiņains vai nomācošs.
Labais vai likums, kuru iemieso detektīvs, vienmēr beigās uzvar, gluži kā pasakās.
Par pasakām arī ir ko piebilst, jo daži pētnieki tieši kriminālromānus, detektīvseriālus un kriminālfilmas salīdzina ar bērniem tik nepieciešamo pasaku lasīšanu. Ja tās aplūko no psihoanalīzes skatu punkta – skaistajām, bet arī briesmīgajām Brāļu Grimmu pasakām (“Ansītis un Grietiņa”, “Sarkangalvīte un vilks”, “Īkstīte”) vai arī latviešu tautas pasakām, kurās muļķītis vai jaunākais brālis sastopas ar dažādiem baisiem mošķiem, ir pamācoša funkcija. Sublimējot briesmas un stāstot tās ar maģisku, brīnumainu stāstu palīdzību, cilvēkiem tiek mācītas bailes, pasaulē esošais ļaunums, pamatvērtības, piemēram, pieticība, stiprs gribasspēks, cīņasspars, attapība u.tt. Pasaku lasīšanā svarīga arī ir fantāzijas bagātināšana un mācīšanās ar šo stāstu palīdzību aizskart dažādus cilvēka iekšējās pasaules konfliktus.
Manuprāt, detektīvseriālu panākumi ir meklējami saistībā ar šo sākotnējo pasaules baisuma pieredzi, kurā vilks var izlikties par vecmāmiņu, kurā piparkūku mājiņā var dzīvot ragana, kura ēd mazus bērnus, bet vienmēr kāds labais tēls palīdz galvenajiem varoņiem izķepuroties no sarežģītām situācijām. Kriminālseriālu un romānu gadījumā viss gan vairs nav tik skaisti, kāds jau pašā sākumā nav izķepurojies, jo ir nogalināts, bet labais tēls – detektīvs –atradīs ļauno un to sodīs.
Seriālu tipoloģija un shēma
Attālinoties no detektīvseriālu saknēm literatūrā, ir vērts pieminēt franču kinozinātnieces Dominikas Sipjēras grāmatas “Stāsts detektīvseriālos” tēzes. Autore tajā vienlaikus analizē un salīdzina dažādu britu un amerikāņu seriālu saturu un veidošanu.
Pēc Sipjēras teiktā, detektīvseriālu žanrs kopumā var tikt iedalīts divās stāstu “ģimenēs”, kuras, protams, savā starpā var arī sajaukties. Pirmā – no britu kriminālromāniem mantota shēma – izmeklēšana, kurā jāatklāj noziedznieks un jāatrisina noziegums (whodunnit). Otrais stāstu tips vairāk koncentrējas uz pašu policistu darba ikdienu, specifiku, policistu darba vidi un paņēmieniem. Šiem tipiem var izšķirt arī nacionālo aspektu. Ja no kriminālromāniem (Erkils Puaro, Šerloks Holmss) mantotais whodunnit vairāk attiecas uz britu izcelsmes seriāliem, tad “cop shows” vairāk ticis deklinēts tieši amerikāņu seriālos (piemēram, ''Kāsla metode'' vai ''Kolumbo''). Sipjēra izšķir četras galvenās “stāsta mašinērijas” – Holmss, Puaro, cop shows un kriminālkomēdijas.
Pētniece savā darbā uzsver arī to, ka tāpat kā pašam seriālu žanram ir dažādi veidi (sitkomi, ziepju operas, sāgas, vēsturiskie seriāli, telefilmas, sāgas, cop show un citi), arī pašu detektīvseriālu būtībā atrodama sava tipoloģija, kas atbilst konkrētai stāsta veidošanas shēmai. Viena no tām ir sērijveida fikcija vai seriāli-feļetoni (LTV šajā kategorijā ietilpst, piemēram, seriāls “Dienestu pildot”) – kuru pamatā ir sākuma prototips, stāsts, kurš tiek deklinēts vienas vai vairāku sezonu ietvaros sēriju gaitā. Seriāla stāsts ir slēgta pasaule, kura skatītajam atklājas pamazām. Šo seriālu vadmotīvs, protams, ir arī veidot skatītājā vēlmi noskatīties nākošo sēriju, lai uzzinātu, kas notiek tālāk.
Otrs tips ir seriāli, kurus minēju iepriekš un kuru galvenie varoņi no sērijas uz sēriju paliek nemainīgi. Tie nenoveco, nemainās un ir atrodami katru nedēļu tie paši, taču šie seriāli piedāvā pabeigtu un atrisinātu stāstu no sērijas uz sēriju. Autore arī atzīmē, ka mūsdienu seriālos arvien vairāk un vairāk atrodams arī vidusceļš vai “hibrīdvariants”, kurā apvienojas un sajaucas šie abi tipi.
Lielu popularitāti, iespējams, ar ''Netflix'' platformas produktu izplatību gūst arī tā sauktie “true crime”, patiesos noziegumos balstītie dokumentālie un fikcionālie seriāli.
Tādus Latvijas Televīzija šajā sezonā piedāvāja divus – “Krēslas mežs” un “Dezs”. Abi seriāli balstīti vēl aktuālās vai nesen aktuālās tiesvedībās pret noziedzniekiem. “Krēslas mežs” veidots no policijas izmeklētāju/upura tuvinieku skatu punkta, bet “Deza” centrā ir pats noziedznieks.
Šo seriālu pieaugošā popularitāte, iespējams, vēl vairāk kā citos gadījumos saistīta ar faktu, ka cilvēkus gan apzināti, gan neapzināti fascinē baisais un neizskaidrojamais, kas nepieder viņu ikdienai. Ar to arī skaidrojams tas, ka ziņām un stāstiem par sērijveida slepkavām vai izvarotājiem sabiedrībā ir liela popularitāte, kas saistās gan ar šo notikumu raisītām šausmām, gan bailēm, gan arī līdzjūtību pret cietušajiem.
“True crime” seriālu gadījumā briesmas ir aiz muguras un skatītājs var šausminoties atskatīties uz to, kas noticis senākā vai nesenākā pagātnē. Abos augstāk minētajos seriālos bija arī izcili veidots psiholoģiskais tēlojums, kura nozīmi uzsvēra arī Avelīns, stāstot par kvalitatīviem kriminālromāniem.
Noziegumi un noziedznieki ir vienmēr interesējuši lasītājus un skatītājus, tieši tāpat kā patiesos stāstos balstīti tēlojumi.
Lai arī lielākajai sabiedrības daļai tomēr nenākas saskarties ar noziegumiem un slepkavībām ikdienā, Veras, inspektora Bārnabija vai citu seriāla varoņu konstantā klātbūtne ekrānā varētu likt domāt, ka pasaule ir noziegumu un noziedznieku pilna un briesmas mums uzglūn uz katra stūra. Tāds efekts uz mani bija pēc “Krēslas meža” un “Deza” noskatīšanās. Tomēr labāk turpināt ļauties šo stāstu vilinājumam un iesaistošajai dabai, tos ik pa laikam "atšķaidot" ar jautrākiem, gaišākiem un dzīvelīgākiem stāstiem.
