Darbs «Provincē» – vislabākais Latvijā. Raidījumam – 25

Sākums – raibs kā zirga deķis

“Province” sākās kā raidījums svētdienās plkst. 9.00 no rīta LTV1. Toreiz “Province” bija pavisam citāda – 45 minūtes garais raidījums tehniski sarežģītā tiešraidē tika pārraidīts no LTV studijas. “Ideja bija tāda, ka mūsu televīzija to veido kopā ar reģionālajām televīzijām. “Provinces” sākotnējais modelis bija tāds, ka mēs savus stāstus veidojam kā Rīgas žurnālisti, un mēs katru reizi pieslēdzamies vismaz divām televīzijām,” stāsta raidījuma pirmā redaktore un vadītāja Sarmīte Plūme. Tolaik Sarmīte vadīja arī LTV Reģionālo televīziju koordinācijas nodaļu, kas ļoti rūpējās par mazajām televīzijām ārpus Rīgas. Tām bija savas programmas otrajā kanālā (LTV2, šobrīd – LTV7). “Kopumā tajā laikā bija ļoti daudz mazo televīziju, manuprāt, kādas 30, bet no tām 30 kādas piecas vai sešas bija ar savām studijām, kas varēja atbilstoši uz mums reaģēt.”

Atkāpei jāpiemin, ka mazās televīzijas tolaik bija tik populāras, ka, piemēram, Skrundā kāda ģimene bija savu televīziju ierīkojusi guļamistabā.

Sarmīte uzsver, ka tam laikam arī “Provinces” studijas iekārtojums bijis inovatīvs – aiz raidījuma vadītājas bija izkārtoti teju visi tobrīd televīzijā esošie televizori, kuros tika pārraidīts vienots attēls – 1995. gadā tas televīzijā bija visnotaļ sarežģīts tehnoloģiskais risinājums. Deviņdesmito gadu tehniskās iespējas, salīdzinot ar šodienu, tiešraides režīmu padarīja sarežģītu, jo veiksmīga raidījuma norise bija atkarīga ne vien no LTV darbiniekiem, bet arī no otras puses – tehnoloģijām un inženieriem reģionālajās televīzijās.

Tomēr Sarmīte teic, ka “spicie vīri” arī reģionu televīzijās ar uzdevumiem tika galā labi. Bija ekspertu viedokļi, stāsti par norisēm novados, jūrniecībai un zvejniecībai veltīti sižeti, ekskursiju maršrutu piedāvājumi, konkursi skatītājiem un virkne citu rubriku. “Teikšu tā… Tas raidījums bija raibs kā zirga deķis,” atzīst Sarmīte. Tiešraides raidījuma formātā “Province” pastāvēja pirmo sezonu – līdz 1996. gada rudenim. Pēc pirmās sezonas raidījuma formāts un žanrs kļuva fokusētāks un konkrētāks – komanda sāka veidot video stāstus par cilvēkiem, vietām un notikumiem Latvijas novados, tomēr raidījuma moto nemainījās un nav mainījies visus 25 gadus – dzīve rit ne tikai Rīgā!”

Vai “province” ir slikts vārds?

Sarmīte atceras, ka liela pretestība bijusi vārdam “Province”. Daudzi uzskatījuši, ka šis vārds ir kaut kādā veidā noniecinošs. “Vispirms jau tas bija televīzijas vadītājs Imants Rākins, kurš mani pasauca un vaicāja – nu kā tu domā veidot raidījumu ar šādu nosaukumu,” atminas redaktore. Rākins esot norādījis, ka “cilvēki jutīsies aizvainoti, ja veidosiet raidījumu, kurā viņus rādīsiet un sauksiet par provinci”. Pirmajā raidījuma anotācijā Sarmīte rakstīja: “Es allaž esmu lepojusies, ka nāku no provinces. [..] Manuprāt, jēdziens “province” veidojas nevis kādā konkrētā vietā, uz Latvijas kartes, bet vispirms mūsu pašu kompleksos, mazvērtības apziņā un domāšanā.”

Pat 2004. gadā mediju eksperte Anda Rožukalne kopumā pozitīvā raidījuma recenzijā laikrakstam “Diena” tomēr pievērsās arī nosaukuma jautājumam: “Pilnam komplektam vēl tikai derētu programmas “Nomale”, “Mikrorajons” vai “Pažobele”, jo arī tādiem netrūktu varoņu, par kuriem apgalvot – viņi ir tikpat lieliski, kā tie no raidījuma “Galvaspilsēta” [..]. Tā visa vietā tomēr labāk veidot raidījumu ar nosaukumu “Dzīves stāsti kopā ar Sarmīti Plūmi”. Tas daudz precīzāk atspoguļotu “Provinces” pārliecinošo saturu, neatbaidītu skatītājus un arī radošajai grupai neliktu justies kā formāli nepieciešama, tomēr pēc nozīmes otršķirīga produkta veidotājiem.”

Sarmīte gan toreiz bija, gan joprojām ir pārliecināta, ka šis jēdziens nav noniecinošs. ““Province” kā jēdziens ir plašs, piepildīts un sevi apliecinošs. Man šķiet, ka šodien neviens neteiks, ka šis vārds cilvēku pazemina,” pārliecināta redaktore.

Vislabākais darbs Latvijā un tā virsjēga

“Tas ir visapskaužamākais darbs, kāds ir Latvijas Republikas piedāvājumā. Kamēr esmu es, es ceru, ka neviens cits viņu nedabūs,” par savu režisores amatu ar lielu gandarījumu un patiesu smaidu saka Dace. Raidījuma formāts ļauj justies neierobežotam: “Tev ir jebkuri ļaudis, vieta, ģimene, uzņēmums, pasākums, šaubas, skepse, “pa melno”, vietējā politika. Jebkas!” Pēdējo 10 gadu laikā Dace ir sapratusi, ka raidījums ir terapeitisks. “Bieži vien, braucot mājās, mēs vispār nesarunājamies, jo ir grūti. Un pēc tam, pēc kāda laika, tu saproti, ka tev dzīvē vispār nav nekādu problēmu – tu dzīvo šokolādē.

Visi video/audio

Rēķini, ģimenes, veselības, bērnu problēmas šķiet nekas pret to, kā cilvēki sitas no rīta līdz vakaram dienām, mēnešiem, gadiem, skaidri zinot, ka paliks tikai sliktāk,” skaudri vērtē Dace. Turklāt terapija ir abpusēja – raidījuma varoņi var brīvi runāt par savu dzīvi un uzskatiem, un bieži šī iespēja cilvēkiem novados nav pieejama, jo viņus vienkārši nedzird. “Diemžēl pa šiem gadiem nav mainījies tas, ka cilvēki jūtas ļoti neuzklausīti. Agrāk bija reģionālie mediji, arī citi raidījumi, kas devās uz laukiem un ar viņiem tikās. Tagad ir palikušas tikai reģionālās ziņas un šādi tādi pasūtījuma projekti, kuru autorus neinteresē tas, ko cilvēki domā,” norāda Dace. Sarunas ar varoņiem nereti ir pat piecreiz garākas nekā tas, ko redzam ēterā, jo cilvēkiem vienkārši vajag izrunāties.

Gan Sarmīte, gan Dace atzīst, ka nereti priekšstati, ar kādiem “Provinces” komanda devusies pie savu stāstu varoņiem, tiek apvērsti par 180 grādiem. Sarmītei kādā rudenī bija plāns izveidot raidījumu par cilvēkiem, kuri dzīvo bez elektrības, un redaktorei bija nojauta, ka stāsts diez vai būs pozitīvs. Vispirms bija ideja, bet varoņi bija jāmeklē. “Man ļoti ilgi nedevās tā īstā māja rokā. Man ļoti palīdzēja pašvaldību darbinieki,” norāda Sarmīte. Bija dažādi varianti, taču pēkšņi Sarmīte uzzināja par “Liepusalām”. Šajā ēkā Rēzeknes pusē dzīvoja pensijas vecuma pāris – Ilze un Lucijans Vuguļi. Viņu stāsts izrādījās pavisam gaišs, un raidījums par to saņēma vairākus apbalvojumus starptautiskos televīzijas konkursos. Bet pats galvenais – raidījuma varoņu mājās tika ievilkta elektrība.

“Es gribētu domāt, ka jēga ir lielākajai daļai raidījumu,” saka Dace.

Viņa īpaši izceļ stāstu par mazgadīgajām māmiņām. Tiekoties klātienē ar jaunajām meitenēm, vienā gadījumā gan režisorei, gan redaktorei radās aizdomas par morālu teroru audžuģimenē. “Es ilgi pēc tam nevarēju rimties,” atklāj Dace. Sazinoties ar krīzes centru un iesaistoties atbildīgajām institūcijām, tika noskaidrots, ka aizdomas ir pamatotas, un meitene no audžuģimenes tika izņemta. Turklāt ar raidījuma palīdzību izdevās atrast viņas radiniekus, kuri meiteni pieņēma. Šis gadījums Dacei iemācījis nepaiet garām šādiem gadījumiem, kur citi nevēlētos “jaukties”, jo tas var izglābt dzīves: “Kā pēc tam paiet garām spogulim? Tu taču redzēsi to sušķi, kurš ir pagājis garām. Es negribu to sajūtu, ka es nevaru paskatīties uz sevi spogulī!”

Kas notur provincē?

“Lielākā daļa varoņu ir īsti cilvēki. Nesamāksloti. Man ir tāds rādītājs – kad ir tas klusums mašīnā, kad negribas sarunāties un ir jāpārdomā,” saka Dace, “smagi stāsti palīdz pašiem nenolaist rokas un saprast, ka tam, ar ko mēs te nodarbojamies, ir jēga.” Sarmīte “Provincē” nostrādāja 11 gadus. “Tas, kas mani noteikti noturēja, bija tās plašās iespējas satikties ar cilvēkiem. Mēs Latviju apbraucām krustu šķērsu.

Cilvēki, kurus es satiku, mani noturēja pie šī darba,” atzīst pieredzes bagātā žurnāliste. “Tā ir dzīves patiesība, tāda reāla, neizskaistināta un nesamākslota patiesība. Tā ir ārkārtīgi daudzveidīga,” viņa vērtē. Viņa atzīst, ka īpaši jānovērtē arī raidījuma komanda: “Man bija ļoti izcila komanda. Es varēju strādāt ar tik labu režisori, operatoriem, montāžas inženieriem un pat šoferīšiem. Jā, bija reizes, kad mēs pastrīdējāmies, bet mums bija vienāds redzējums.” Šodien Sarmīte ir pārliecināta, ka “visas pārmaiņas, kas “Provinci” skārušas gadu ritējumā, ir tikai uz labu”.

“Es varētu izveidot maršrutu ar slēgtajām skolām, ja kādu interesētu. Es varu izveidot maršrutu ar pamestām mājām, ar pamestiem biznesiem,” ar zināmu bezpalīdzību un dusmām nosaka Dace, kura 25 gadu laikā iepazinusi Latviju no tādiem leņķiem, kādi citiem, iespējams, pat sapņos nerādās. “Man šķiet, ka ļoti liela daļa varoņu ir tādi, kuri ir sapratuši, ka viss ir pašu rokās.

Liela daļa ir izvēlējusies iet to prieka ceļu – tu gūsti prieku no pilnīgi jebkā! No skaista saullēkta, no veselīga teļa, no bērna panākumiem attālinātajās mācībās – no jebkā!”

Vienlaikus Dace atzīstas, ka pozitīvie un uz attīstību vērstie stāsti nav viņas mīļākie, taču tie ir svarīgi, jo dod cerību. Neatkarīgi no tā, cik tumšs, drūms vai skaudrs ir stāsts, Dace cenšas tos veidot ar pozitīvu pēcgaršu. “Es ļoti ceru, ka skatītājs iegūst to cerību, ka mēs varam visu izdarīt. Visi smalkie runātāji, smalkie šovi un smalkās dzeltenās preses – tas viss aizies. Bet dziļums un patiesība paliks. Nav seklu cilvēku, tev tikai jāmēģina tikt viņiem klāt. Jo cilvēki ir fantastiski. Un galvenais – dzīve rit ne tikai Rīgā,” vēlreiz uzsver Dace.