Dāņu fotogrāfs: Satikšanās ar bēgļiem mainījusi manu dzīvi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Martins Taulovs ir dāņu fotogrāfs un multimediju mākslinieks, kurš pēdējos trīs gadus veltījis bēgļu portretēšanai Eiropā. Viņa izstāde „Cilvēciskais skaistums” pašlaik skatāma Žaņa Lipkes muzejā Rīgā, Ķīpsalā. No šķietami anonīma un stereotipizēta pūļa bēgļi viņa tuvplānos parādās kā personības ar saviem dzīvesstāstiem, pārdzīvojumiem un cerībām, kādi ir katram no mums. Viņi ir cilvēki, tāpat kā mēs – atgādināt par šo vienkāršo, bet nereti aizmirsto patiesību mākslinieks uzskata par sava darba misiju.

Intervija ar Martinu Taulovu
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

Lipkes muzeja pagrabstāva izstāžu zālē Martins Taulovs rulli pēc ruļļa rūpīgi iztin tumšbrūnā papīrā iesaiņotās lielformāta fotogrāfijas. Gandrīz neērti tuvos portretos uz skatītāju raugās tumšbrūni acu pāri – jauna mūziķe no Irākas, patvērumam noraidīts irānis ar spītīgu izmisumu sejā.

„Tā ir Sulima,” Martins Taulovs rāda uz smaidīgas sīriešu sešgadnieces portretu. Lai gan parasti esot grūtības ar cilvēku vārdiem, viņš atceras, kā sauc gandrīz katru no fotografētajiem bēgļiem, kuru portretu māksliniekam nu jau ir ap tūkstoti. Uz garāku sarunu apmetamies piesaulītē uz Lipkes muzeja lieveņa.

"Uz Latviju mani atveda bēgļu portretu fotoizstāde „Cilvēciskais skaistums”, ko rīko Lipkes muzejs sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu. Izstādē redzami cilvēku portreti no dažādām Eiropas malām. Es daudz ceļoju un fotografēju ļaudis, kurus esam raduši apzīmēt kā bēgļus. Izstāde ļauj ieraudzīt šo cilvēku sejas," stāsta Martins.

- Kā jūs sākāt šo projektu?

- Man Dānijā pieder neliels vizuālās komunikācijas uzņēmums, kas īsteno daudz komerciālu pasūtījumu. Tas bija 2014.gads, kad es sapratu, ka man apnicis, kā lielie mediji un politiķi runā par bēgļiem vienīgi kā problēmu. Jāatzīst, ka es tolaik neko daudz nezināju par bēgļiem, bet nolēmu to mainīt. Gribēju uzzināt, kas ir šie cilvēki, kādi ir viņu stāsti. Gribēju viņus satikt un iepazīt. Tieši tobrīd Bornholmas salā, kur es dzīvoju, grasījās atvērt pagaidu patvēruma centru, un mēs uzņēmumā nolēmām par to veidot dokumentālo filmu. Jo sala ir tik neliela, ka pēc centra atvēršanas patvēruma meklētāji veidoja desmito daļu no visiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Turklāt šis ciemats vasarās ir viena no tūristu visapmeklētākajām vietām Dānijā. Mums likās, ka tas varētu būt interesants stāsts – kā vietējie satiekas ar šo dažādo tautību kokteili, kas pēkšņi ierodas šajā mazajā, romantiskajā ciemā. Mēs sākām filmēt, bet nekas nenotika. Un kādā brīdī es sāku uzņemt šo bēgļu portretus un dāvināt tos viņiem, sapratu, ka esmu ļoti iesaistījies. Mani bērni gāja skolā turpat blakus un zināja – ja grib pēc stundām satikt tēti, tad jāiet uz bēgļu centru. Viņi sāka spēlēt futbolu ar bēgļu bērniem un arī sadraudzējās. Tas ir garš stāsts, bet mēs nolēmām pārtraukt filmēšanu, jo Dāniju satricināja tā sauktais „Eritrejas ziņojums”.

Tajā bija safabricēti fakti par to, ka eritrejiešiem ir droši atgriezties dzimtenē un tāpēc viņiem nav piešķirams patvērums Dānijā. Mēs sākām runāt ar viņiem un uzzinājām par šausmām, ko viņi dzimtenē ir pārcietuši. Un sapratām, ka te vairs nav vietas romantiskam stāstam par bēgļu un vietējo satikšanos mazā Dānijas saliņā…

Un tā tas viss attīstījās. Es sāku uzņemt arvien vairāk fotogrāfiju dažādos Dānijas bēgļu centros. Iepriekš biju strādājis tikai kā dokumentālists, bet iepazīstoties ar vairāku bēgļu lietām un mēģinot viņiem palīdzēt atrisināt sarežģītas situācijas, kā arī ņemot vērā Dānijas politisko klimatu, es nolēmu izveidot portālu „refugee.today”, kurā apkopot bēgļu stāstus kopā ar fotogrāfijām un dažādiem audiovizuāliem materiāliem. Tā no dokumentālistiem kļuvām par aktīvistiem, kas tiešām cenšas palīdzēt bēgļiem. Jo mums šķita, ka tas ir loģiski un ka ar to var kaut ko mainīt.

- Ko mainīt ir jūsu spēkos?

- Sociālajā tīklā mums ir gandrīz 28 tūkstoši sekotāju. Katrs stāsts sasniedz apmēram 150 tūkstošus cilvēku visā pasaulē. Vairākkārt par konkrētiem stāstiem esam runājuši medijos, ir tapušas petīcijas… Mums ir iespēja likt šos stāstus sadzirdēt plašākai publikai.

- Un tagad jūsu projekts pāraudzis Dānijas robežas?

- Jā, viss sākās ar mazu Dānijas nostūri, pēc tam izauga pa visu Dāniju un tad jau es iesaistījos arī integrācijas projektos Vācijā kopā ar turienes māksliniekiem, vēlāk devos uz Zviedriju, Somiju, Franciju, nesen biju Turcijā. Es veidoju stāstus dažādiem izdevumiem, tai skaitā „Amnesty International” par 400 tūkstošiem bēgļu bērnu, kuriem Turcijā nav iespējas apmeklēt skolu. Jā, šis projekts ir ļoti izaudzis. Es arī daudz cenšos stāstīt citiem par to, ko esmu redzējis.

- Atgādinu, ka sarunājamies ar dāņu fotogrāfu Martinu Taulovu. Sakiet, kā bēgļi reaģē, kad piedāvājat viņus fotografēt un lūdzat izstāstīt viņu dzīvesstāstus?

- Es parasti dodos pie viņiem, nevis aicinu uz studiju, un bēgļu nometnēs dzīvoju tādos pašos apstākļos kā viņi. Un lielākoties viņi tiešām priecājas mani uzņemt. Viņiem ir svarīgi tapt sadzirdētiem. Kad tu kļūsti par bēgli, tu pazaudē savu identitāti. Tavu nākotni tevis paša vietā izlemj sistēma. Tāpēc jā, viņi ir pateicīgi par darbu, ko mēs darām.

- Fotografējot un intervējot bēgļus, jūs šajos trīs gados esat dzirdējis daudz skaudru stāstu. Kā šis darbs liek justies jums pašam?

- Esmu redzējis un dzirdējis daudz ko, kas mani, protams, ir ietekmējis. Daļēji esmu iemācījies to filtrēt, tomēr ir stāsti, kas mani joprojām skar ļoti dziļi. Un tomēr es domāju, ka ir svarīgi tos stāstīt. Jo, ja mēs šīs problēmas nerisināsim un, kā pagātnē, pagriezīsim tām muguru… Mēs nevaram teikt, ka mūs tas personiski neskar un neinteresē. Jo mēs visi esam saistīti. Šī apjausma man bija viens no lielākajiem pagrieziena punktiem šajā projektā – ka mēs visi patiešām esam kaut kā saistīti, un ir nozīme tam, ko mēs darām šeit, Latvijā, vai Dānijā, kaut arī no daudziem, par ko runājam, mūs šķir tūkstošiem kilometru.

- Vai varat teikt, ka šis projekts kaut kādā ziņā mainījis jūsu pasaules izpratni?

- Jā, ļoti lielā mērā. Es agrāk neko nezināju par bēgļiem un patvēruma meklētājiem, bet šīs satikšanās ir mainījušas manu dzīvi. Tas, ko darīju ikdienā pirms trim gadiem, šodien ir pilnībā mainījies. Tagad es pavadu laiku ceļojot, satiekoties ar cilvēkiem, kas bijuši spiesti bēgt no savas dzimtenes, veidoju reportāžas par šo situāciju dažādiem izdevumiem. Un man ir arī šī izstāde, kas ceļo pa dažādām valstīm un pastāvīgi attīstās.

- Šonedēļ jūs bijāt arī patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā „Mucenieki” Latvijā. Kāds bija jūsu iespaids par redzēto?

- Man likās, ka „Mucenieku” centrs darbojas ļoti labi. Ēkas un telpas izskatās daudz labāk nekā daudzviet citur Eiropā. Bet mani pārsteidza, cik ārkārtīgi maz bēgļu šeit ir! Un „Mucenieki” šķita ļoti nomaļa vieta. Nezinu, vai tā ir apzināta valsts politika. Bet pie mums, Dānijā, tā ir – patvēruma meklētāji tiek izmitināti pēc iespējas tālāk no pilsētām, lai būtu pēc iespējas grūtāk būt bēglim.

- Kādus stāstus jūs tur dzirdējāt?

- Protams, satiku cilvēkus no Sīrijas, nofotografēju viņus. Man diemžēl vēl nav viņu stāstu, jo biju tur īsu brīdi, bet esmu saziņā ar tiem, kurus fotografēju, un kopā ar tulku apkoposim viņu dzīvesstāstus. Arī „Mucenieku” patvēruma meklētāji kļūs par daļu no šīs izstādes. Līdz šim esmu nofotografējis jau vairāk nekā tūkstoti bēgļu, tā kā izstādes iespējas ir ļoti plašas. Un tas ir tikai viens no daudziem projektiem, kā strādāju ar šo tēmu. Es arī sadarbojos ar mūziķiem, sapludinot bēgļu stāstus kopā ar dzīvo mūziku. Joprojām strādāju arī integrācijas projektos Vācijā, kur mēs rīkojam atvērto durvju dienas bēgļu centros. Tajās satiekas politiķi, uzņēmēji, kaimiņi, bēgļi un centru darbinieki. Viņi kopīgi veido mākslas projektus: es uzņemu fotogrāfijas, bet vācu mākslinieks tās drukā uz smiltīm. Un pēdējā dienā mēs šos attēlus izjaucam un izkaisām, piemēram, Reinas upē.

- Sacījāt, ka pēdējos trīs gados darbs ar bēgļiem ir pilnībā pārņēmis jūsu radošo dzīvi. Šeit, Rīgā, sniedzāt lekciju ar nosaukumu „Stāsts, kas turpināsies. Vai arī ne”. Vai redzat šim darbam kādu galapunktu?

- Nedomāju, ka bēgļu krīze tik drīz beigsies. Viss liecina, ka nākamais vilnis būs klimata bēgļi, kas pametīs pasaules karstākās vietas. Un es nedomāju, ka arī mans projekts drīz beigsies. Esmu tik ļoti dziļi tajā iekšā, un redzu to kā iespēju labāk saprast pasauli, kurā šodien dzīvojam. Tas mani ved uz nezināmām vietām, bet reizē arī apgaismo par to, kā viss ir saistīts un kā mēs šajā daudzo kultūru pasaulē sadzīvojam. Atceros pirmo reizi, kad iegāju milzīgā patvēruma meklētāju centrā Dānijā, kurā mitinās 800 cilvēku. Tas atradās ļoti attālā vietā, meža vidū, līdzīgi kā „Mucenieki”. Braucot uz turieni, domāju – kas te vispār dzīvo? Bet, atverot durvis, tevi apņem milzīgs dažādu garšvielu smaržas mākonis, daudz dažādu valodu, cilvēki staigā augšā lejā pa kāpnēm. Tu burtiski ienāc dažādu kultūru pasaulē. Un mana pirmā reakcija bija – tas ir vienreizēji! Es varu piekļūt visai pasaulei, neizbraucot no šīs mazās vietas nekurienes vidū. Un šī vieta man iemāca visu par grūtībām, ar kurām mēs šodien pasaulē saskaramies.

- Teicāt, ka vairākus bēgļus esat pieņēmis arī darbā savā digitālās komunikācijas uzņēmumā „The Good People” jeb „Labie cilvēki”.

- Jā, sieviete no Sīrijas strādā pie mūsu interneta portāla, bet patvēruma meklētājs no Irākas, kurš vēl tikai gaida lēmumu par savu statusu, strādā pie filmu montāžas un krāsu korekcijas, jo savulaik ir strādājis televīzijā Kairā. Viņš pie mums ir desmit mēnešu, un tā ir sadarbības programma ar Dānijas Sarkano Krustu. Kopš to sākām, pie mums praksē ir bijuši arī kādi seši cilvēki no Eritrejas. Viņi ir ļoti bagātinājuši mūsu uzņēmumu ar savām prasmēm. Šī sadarbība ir ne tikai patīkama, bet arī ļoti svarīga. Man šķiet, ka Dānijai pārāk labi neveicas ar integrāciju, tāpēc es domāju – ja varu integrēt vismaz dažus bēgļus, būšu paveicis ļoti labu darbu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti