“Elpa marmorā”. Rež. Giedre Beinorjūte/Lietuva/
Jaunas lietuviešu režisores kino parafrāze par nemīlestības tēmu. Vai bērns ģenētiski atceras, ka ir bijis savu vecāku negribēts, pat ja nonāk labvēlīgā vidē? Ģimenes drāma, kas izaug savstarpējas cilvēciskas neuzticēšanās. Šai tēmai nav nacionalitātes… Par to kinovēsturē radīja fimas, sākot no Čaplina, un Antonioni, beidzot ar Zvjagincevu un Vimbu. Attiecības, bērns un ģimene, bērns un māte/nemāte. Brālis/nebrālis. Režisore jūt sāpju nervu. Filmai mūziku uzrakstījis latviešu komponists Vestards Šimkus, par ko jau izvirzīts Latvijas nacionālajai kino balvai Lielais Kristaps.
“7 miljardi gadu pirms pasaules gala”. Rež. Jānis Ābele/Latvija, Francija/
Divu latviešu jauniešu mīlas stāsts, kuram lemts uzplaukt Francijas dienvidos. Attiecību kamerfilma, kas ir sen nebijis žanrs latviešu kino un kā radīts, lai apliecinātu talantus: režisoram un operatoram, kas ir debitanti pilnmetrāžas kino. Jutekliska, vizuāli izteiksmīga, trausla filma, kas būtībā balstās uz diviem galvenajiem varoņiem, vīrieša un sievietes savstarpējās pievilkšanās spēku. Filmas autori izmanto daudzas kultūratsauces, kas vienkāršo stāstu padara daudz blīvāku un interpretējamu. PIRMIZRĀDE.
“Ūteja 22. jūlijs”. Rež. Ēriks Pope/Norvēģija/
Filmas nosaukums skaidri definē filmas drāmu. Maniaka-slepkavas Breivika uzbrukums jauniešu nometnei. Taču filmas mākslinieciskā veiksme ir atkarīga ne tikai no delikātā darba ar traģēdijas dokumentālajām liecībām, intervijām ar izdzīvojušajiem un upuru radiniekiem, bet gan no filmas īpašās attieksmes un kinematogrāfiskā stāstījuma manieres. Filma faktiski nofilmēta, sekojot vienas meitenes tuvplānam un izmisumam, meklējot šajā slaktiņā savu aizklīdušo māsu. Filmas atmosfēru rada ekstrēmās bailes, ko piedzīvo meitene. Spriedze pieaug, režisors manipulē ar zīmēm, detaļām, krāsu laukumiem. Stress ir lipīgs un izplatās arī skatītāju zālē.
“Putina liecinieki”. Rež. Vitālijs Manskis/ Latvija/Šveice/Čehija
Personiska un biedējoša filma. Filmas režisoram Vitālijam Manskim ir bijusi kamera un iespēja, lai pienāktu ļoti tuvu Vladimiram Putinam, laikā, kad viņš vēl tikko pārkāpa diktatora posteņa slieksni, proti, nomainīja Jeļcinu Krievijas prezidenta postenī. Filma ir neticami sadzīviska, kā “making of” (aikulišu stāsts) prezidenta uznākšanai, vienlaikus filozofisks vēstījums par to, kā tas lielajā politikā notiek. Viņš pat augumā nav lielāks par savu veco, mīļo skolotāju, kuras apsveikšana un apciemošana nav nekas cits kā prezidentūras uzsākšanas PR elements. Filmas autors ir aiz kameras vairogā, bet ir bail no šī tuvuma un ir, par ko domāt.
“Vasara ar Moniku”. Rež. Ingmars Bergmans
Erotiskais Bergmans, kādu jūs viņu nepazīstat. 1953. gada filma pieskaitāma Bergmana “pirmsdepresijas” periodam, kurā ir jauni uz laimi gatavi cilvēki, kailskati un veselīga seksuāla interese starp sievieti un vīrieti. Maz ciešanu un psihoanalīzes, bet jau ir skaidrs, ka režisors ir iekļuvis cilvēka psiholoģijas labirintā un no turienes vairs netaisās nākt ārā. Bergmana filmogrāfijas agrīnais šedevrs, kurā jau ir viss, ko vēlāk sauksim par Bergmana kino, izņemot eksistenciālās skumjas. Titullomā viena no Bermana liktenīgajām aktrisēm un sievietēm Harieta Andersone. Absolūts ieteikums melnbaltā kino cienītājiem.
