Holivudas zvaigzne Greisa Kellija apprecējās ar Renjē III 1955.gadā. Viņu laulībā piedzima trīs bērni – Karolīna, Albērs un Stefānija. Šobrīd Monako pie varas ir princis Albērs II. Greisa Kellija gāja bojā autoavārijā 1982.gadā.
Uz filmas pirmizrādi ieradusies arī pati titullomas izpildītāja Nikola Kidmena, Renjē III lomas atveidotājs Tims Rots un filmas režisors Olivjē Dāns.
„Filma bija liela intriga,” norāda Āboliņa, skaidrojot, ka Dānam bijusi tāda režisora slava, kurš spēj delikāti ar šādām drāmām tikt galā un kuram ir pieredze, veidojot šādus likteņstāstus.
"Loģiski, ka publika bija sajūsmā. Stāsti par princesēm ir galvenie viskonvertējamākie stāsti kino industrijā,” uzsver kinokritiķe. „Pēdējā laikā šī mode ir vēl paplašinājusies, sākot jau ar savulaik slavenajām „Romas brīvdienām”. Vēl mēs varētu atrast daudzus citus Pelnrušķītes stāstus.”
Plašai publikai patiks arī šī filma,” uzskata Āboliņa, „taču kompromiss, kas režisoram bija jāatrod, tomēr nav izdevies tajā nozīmē, ka filmā izmantots tikai viens fragments no Greisas Kellijas dzīves tajā brīdī, kad viņa jau ir kņaziene un ir spiesta atteikt Alfrēdam Hičkokam filmēties vēl vienā filmā. Šis ir stāsts par atteikšanos.”
Daira Āboliņa stāsta, ka filmai visvairāk pārmet virspusējo galvenās varones motivācijas pamatojumu.
„Iekšējās šaubas tomēr ir pasniegtas tādā vaniļas mērcē,” norāda Āboliņa. Režisors filmas titros norādījis, ka „Monako princese” ir mākslas filma. Tas nav jāuztver kā dokumentālu faktu virknējums. „Tieši šo iemeslu dēļ karaliskā ģimene no filmas norobežojās un nepiedalījās filmas pirmizrādē.”
Kinokritiķe kā filmas veiksmi izceļ kinohroniku izmantojumu un filmā izmantoto krāsu paleti, kas atgādina 50.gadu beigās uzņemtās filmas.
Manuprāt, viena no filmas problēmām ir pati Nikola Kidmena, kaut gan viņa, protams, tika publiski slavēta Kannās,” teic Āboliņa. „Manuprāt, šī loma viņu ļoti sastindzinājusi. Viņa ļoti centusies, no vienas puses - būt, no otras – nebūt līdzīga, bet īstenībā iznākusi diezgan samocīta, un diezgan stīva ir viņas spēle. Tāpēc atsauksmes par filmu ir diezgan diskutablas un pretrunīgas.”
Kinokritiķe domā, ka filma var cerēt uz klasiskā kino cienītāju publikas atsaucību.
Pirmās recenzijas par filmu „Monako princese”, kurai atvēlēts gods atklāt šī gada Kannu kinofestivālu, nav visai glaimojošas. Filma nosaukta par stīvu, neveiklu, saraustītu un salīdzināta ar nepareizi saliktu puzli un eiropudiņu, kas neveikli iegulst Viljama Vailera klasiskās filmas „Romas brīvdienas” (1953) teritorijā. Recenzijā „The Hollywood Reporter” tiek atzīmēts, ka lielāka drāma ir saistībā ar filmu nevis pašā filmā.
Recenzents uzskata, ka uz papīra franču režisora Olivjē Dāna drāma par Greisas Kellijas precībām ar princi Renjē III izskatās pēc lieliskas izvēles, lai atklātu 67. Kannu kinofestivālu, jo tieši šajā kinofestivālā 1955.gadā Holivudas zvaigzne pirmo reizi satikusi sava nākamo vīru, taču filma „Monako princese” ieradusies Kannās brīdī, kad tai ir visai slikta publicitāte. Monako karaliskā ģimene nokritizējusi Dāna biogrāfisko filmu par neprecizitātēm vecāku attēlojumā un atcēlusi savu ikgadējo braucienu uz festivālu un piedalīšanos filmas pirmizrādē, turklāt pamatīgāku triecienu filmai sagādāja arī ilgstošais koflikts ar filmas producentiem un ASV izplatītājiem no „The Weinstein Co”, kas draudēja neatļaut filmas Eiropas versijas izrādīšanu.
Recenzents secina, ka ir iespējams uztaisīt garlaicīgu filmu pat no tik bagāta un sulīga materiāla, taču piebilst, ka ir teju perversi iespaidīgi, kā Dāns gandrīz vienmēr netrāpa mērķī un izšķiež jebkuru iespēju. Pat tādi Holivudas smagsvari kā Nikola Kidmena un Frenks Langella nespēj glābt filmu no ieslīgšanas ziepju operas banalitātē.
Recenzijā izdevumā „Empire” filma „Monako princese” nosaukta par pirmo patieso, mūžīgo "camp" stila klasikas paraugu, kas jebkad ir atklājis Kannu festivālu.
Tiek piesaukta arī amerikāņu publiciste Sūzena Sontāga, kura aktualizēja terminu "camp" esejā “Piezīmes par camp” (“Notes on Camp”, 1964), uzskaitot tā izpausmes kino valodā.
Starp Sontāgas minētajām izpausmēm ir mākslīgums, frivolitāte, naiva vidusšķiras pretenciozitāte un pārmērīgums, taču „Empire” izceļ nopietnību, kuru Sontāga nosaukusi par vienu no būtiskākajām "camp" izpausmēm.
Pēc „Empire” recenzenta domām, tieši pārsteidzošais pašapziņas trūkums ir tas, kas padara Dāna filmu par pārāk jautru, bet lielākā problēma ir tas, ka filma nav domāta komēdija.
Kā iepriekš vēstīts, ar filmas "Monako princese" pasaules pirmizrādi 14.maijā sākās Kannu kinofestivāls, kurš ilgs līdz 25.maijam. Par konkursa skates galveno godalgu, Zelta palmas zaru, sacentīsies 18 filmas, starp kurām ir Deivida Kronenberga, Atoma Egojana, Maika Lī, Andreja Zvjagintseva un citu režisoru jaunākās lentes. Žūriju šogad vada jaunzēlandiešu režisore Džeina Kempione, bet viņas kolēģi ir aktieri Vilems Defo, Gaels Garsia Bernāls, režisore Sofija Kopola un citi.
"Monako princese" uz Latvijas ekrāniem nonāks 23.maijā.
