Venēcijas kinofestivāla noslēgumā uz sarkanā paklāja festivāla pils priekšā iznāca gan šī brīža itāļu pazīstamākie aktieri, gan festivāla jaunie laureāti. Festivāla Starptautiskās žūrijas sastāvā bija amerikāņu aktieris Tims Rots, palestīniešu režisors Elia Suleimans, bet to vadīja franču filmu komponists Aleksandrs Deplā.
Kaut arī šī gada žūrijas lēmumu uzskatīja par neprognozējamu, emociju pat no kinokritiķu puses bija daudz. Filmas, kas startēja galvenajā konkursā, par laimi, nebija bezzobainas un gudri reflektēja mūsdienu fobijas gan politiskajā, gan cilvēciskajā ziņā.
Arvien pārliecinošāk pasaules galvenajos kino konkursos līdzās spēles filmām laurus plūc spēcīgas dokumentālas filmas. Lielā žūrijas balva tika pasniegta amerikāņu režisora Džošua Openhaimera filmai "Klusuma skatiens" par ļoti smagu vēstures lappusi Indonēzijā 60.gados, kad tika iznīcināti pusmiljons cilvēku. Taču "Zelta lauva" piešķirta filmai, kuras žanrs ir komēdija, gan, jāteic, eksitenciāli skarba.
"Šī balva ir ļoti, ļoti svarīga. Es esmu tik entuziastisks un uzlādēts," saka režisors Rojs Andersons.
Roja Andersona filma "Balodis sēdēja zarā, apcerot esību" jau savā nosaukumā neslēpj attieksmi pret mūsu tikumiem un dzīves rituāliem. Nomirt atverot vīna pudeli ir smieklīgi, bet nejēdzīgi, bizness - pārdot lateksa gumijas viepļu maskas - arī ir traģikomisks, bet elle zemes virsū jau eksistē daudz un dažādos veidos.
Par festivāla otro nozīmīgāko balvu par režiju saņēma krievu režisors Andrejs Končalovskis.
Andreja Kančelovska filma "Pastnieka baltās naktis" ir dokumentālā vidē ar neprofesionāliem aktieriem filmēta - skumja eseja par to, kas šobrīd ir Kievija. Dievišķi skaista daba, nevienam nevajadzīgi, vientuļi cilvēki un lieluma mānija kaut kur kabinetos un kosmodromos. Kino par un ar sirdsapziņu.
Venēcijas kinofestivāls tiek uzskatīts par pēdējo lielo kino konkursu pirms Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijas. Tas nozīmē, ka mums ir cerības laureātus satikt decembrī Rīgā.
