Eiropas kino noveco un tas redzams ne tikai gadskaitļos, kas rakstīti režisoru pasēs. Tas nosaka arī filmu saturu – tajās galvenokārt dominē stāsti par 50-60 gadus veciem, inteliģentiem, bet vientuļiem un pēc mīlestības izslāpušiem cilvēkiem. Tā vairs nav taisnība, ka kino nemīl novecojošas aktrises, gluži otrādi, šobrīd aktrise, kura sasniegusi pusmūžu, nav sakropļojusi sevi, pakļaujot plastiskās ķirurģijas skalpelim, ir pieprasīta kino tirgū kā nekad agrāk. Kino ir iemācījies novērtēt laika emocionālos nospiedumus sievietes sejā, un kurš gan uzdrošināsies teikt, ka asaru pēdas ap Žiljetas Binošas acīm nav skaistas. Tas ir tikai dabiski: reflektēt mākslā par problēmām, kas skar tevi kā filmas autoru un tavu paaudzi. Tāpēc „šķēres” starp vadošo režisoru (Tanovičs, Skorsēze, Haneke, Van Sants, Zeidls, galu galā pat Streičs)un viņu pasaules izjūtu arvien vairāk atšķiras no tā, kā pret dzīvi izturas tie kam 14+, 16+, 18+, 28+... Nē, te nav paaudžu konflikta, bet mainās ne tikai mūzikas ritmi, ko mēs katrs klausāmies. Ne tikai par nāvi, arī par mīlestību dažāda vecuma cilvēki runā tik atšķirīgos mākslas tēlos. Tieši tāpēc lielo kinoekrānu mīlošā pasaule ciena savus klasiķus, savukārt ar ilgošanos gaida arī jaunas kino personības.
Vecajai Eiropai pašlaik pietrūkst ne tikai naudas, bet arī jauneklīguma. Latvijā ekstrēmi pietrūkst finansējuma kinomākslai, bet mūsu spēks ir Eiropas kino skolās profesionāli izglītotos talantos. Tas ir neticams panākums mazai valstij ar sanīkušu kino industriju, ja divas personības - animācijas un spēles kino režisori - uzvar vienā no prestižākajiem Eiropas kinofestivāliem. Uzvar ar mazām, bet niansēm piesātinātām filmām. Ēvalda Lāča leļļu animācijas tehnikā veidotā filma “Eži un lielpilsēta” pārsteidz ne tikai ar roku darbu, bet arī ar ekoloģisko pasaules izjūtu un dvēseles pieskārienu, kas silda šajā filmā. Jāņa Norda “Mammu, es tevi mīlu!” ir ļoti personisks stāsts par mīlestības deficītu starp māti un viņas pusaugu dēlu, kas noved līdz bīstamai robežai viņiem abiem.
Nav jau arī noticis nekāds pārlieku lielais brīnums - mēs Latvijā joprojām taisām un taisīsim mazbudžeta filmas, taču vēl nekad agrāk šie mūsu kino stāsti nav sasnieguši tādu māksliniecisku pārliecību. Un tādu kontaktu ar realitāti, kas atrod atspulgu uz ekrāna.
Tagad tas ir arī drosmes un uzdrīkstēšanās jautājums. Lai mūsu kino talanti aizmirst mazas valsts ierobežotību, jo kino ir universāla māksla.
Berlīnes kinofestivāla apskati LTV1 :
"100 gramu kultūras" 18. februārī, pulksten 19:30.
"100 gramu kultūras piedāvā…Kinotēka" speciālizlaidums 21. februārī, pulksten 19:30.
