Daira Āboliņa: Eiropas filmu «lielais piecinieks»

15. decembra vakarā Spānijas pilsētā Seviļā notiks Eiropas Kinoakadēmijas (EFA)  2018. gada balvu pasniegšanas ceremonija. Balva bez personvārda, tāpēc kuluāros nereti tiek saukta par Eiropas ''Oskariem'' – mēroga izpratnei. Ja pietiek pašcieņas, varam vilkt paralēles ar Lielo Kristapu nacionālā kontekstā, galu galā režisors Ivars Seleckis ir pirmais un vienīgais, kuram Eiropas gada filmas statuss piešķirts par filmu "Šķērsiela"/1988. Šogad latviešu filmām Eiropas augstākās kino balvas nesola, bet 23 kino profesionāļi ir EFA biedri un tātad pilntiesīgi piedalās filmu vērtēšanā un balvas likteņa izlemšanā, gada garumā sekojot kino procesam, skatoties filmas un balsojot.

Godīgi atzīstoties, rakstu jau no lidostas, un faktiski visi 3600 Eiropas Kinoakadēmijas biedri jau ir nobalsojuši. Rezultāti ir skaitīšanas režīmā un vēl pāris dienas noslēpumā.

Skaidri ir zināms, ka tiks pasniegta balva par mūža ieguldījumu spāņu aktrisei Karmenai Maurai (Carmen Maura) un balva par ieguldījumu pasaules kinematogrāfā Ralfam Fainsam (Ralph Fiennes).

Bet šī piezīme ir kinokritiķa sirdsapziņas izraisīta, jo pašlaik Latvijā kinoteātros ir skatāmas četras no piecām filmām, kuras pretendē uz gada filmas godu.

Tātad var paspēt zināt, saprast, skatīties un iemīlēties (es pašlaik - par Eiropas kino). Visas filmas skatāmas "Splendid Palace".

Eiropas gada filmas nominācijai šogad tika izvirzītas filmas: "Meitene", "Laimīgais Lācars", "Dogmens", "Aukstais karš" un "Robeža", kas Latvijā varētu parādīties 2019. gada sākumā.

Tātad, kas tad tur tāds – Eiropas gada filmas!

"Meitene"/"The Girl"

Beļģu kino cerība, režisors Lūkass Donts (Lukas Dhont), pieķērās idejai par meiteni, kas iesprostota zēna ķermenī, jau sākot studēt kino skolā. Topošais režisors nejauši izlasīja par šādu gadījumu presē un "auklēja" to vairāku gadu garumā. Viņš filmas tēmu attīstīja studentu konkursa ietvaros "Cinefondation 2016" Kannās, un tā kļuva par spilgtu jaunā režisora debiju šogad!

Vienā teikumā - filma ir par meiteni/puisi, kurš savos jaunajos padsmit gados jau skaidri zina, kas ir viņa dzīves mērķis. Un tas nav tikai mainīt dzimumu.

Lara, sirsnīga, trausla, mazliet neirotiska meitene - kādu mēs viņu iepazīstam jau filmas pirmajos kadros, vēlas kļūt par profesionālu balerīnu. Ar ģimenes saprotošu atbalsu tiek mainīta dzīves vieta, vide un Lara iestājas prestižā baletskolā.

Bet filmas spēks ir nevis jūtīgajā tēmā, kaut arī tajā, protams, bet gan patiesā iekšējā dramatismā, kas stāstam piemīt. Filma ir talantīga ne tikai tāpēc, ka jaunais aktieris (par šo lomu jau saņēmis Kannu balvu un vairākus citus apbalvojumus) Viktors Polsters (Victor Polster) spēj dejot puantēs un attēlot meitenes plastiku nevis ārēji, bet dziļi fiziski. Profesionāla baleta soliste Ieva Rācene pēc šīs filmas noskatīšanās atzīmēja, ka tehniski un arī skolas ziņā puišu un meiteņu baleta  partijas uz skatuves ļoti būtiski atšķiras, tieši ņemot vērā, ka abiem dzimumiem ir atšķirīga fizioloģija. Lokanums, muskuļu stiepšanās…Meitenes plastika ir organiskāka no dabas. Puisim, pat labam dejotājam, notēlot šādu lomu, kur nu vēl izvēlēties būt balerīnai savā profesionālajā dzīvē, ir  ārkārtīgi grūti, lai neteiktu, ka neiespējami. Nemaz nerunājot par  baletskolas disciplīnu, aizkulisēm un fizisko slodzi.

Filmas īpaša kvalitāte ir tas, ar kādu māksliniecisku pietāti un skaistuma izjutu  kamera seko galvenajai varonei. Cik jauneklīgi, trauksmaini un pārliecinoši mūsu acu priekšā ir pusaugu meitene.

Nekādas didaktikas un spiediena uz dzimumu brīvības altāra.

"Laimīgais Lācars"/"Happy as Lazzaro"

Starptautiski jau labi pazīstama un godalgota režisore Alise Rorvahere (Alice Rohrwacher) pēdējos gados ar savām šķietami sadzīviskajām, bet noslēpumainajām filmām diezgan bieži piedalījusies A kategorijas kino festivālos. Četras reizes viņas filmas rādītas Kannu kinofestivāla elitārajām žūrijām, bijušas godalgotas. Starp citu, viņa filmēja arī (nu jau mazliet mūsu) Sabīni Timoteo – Melāniju Vanagu, savā iepriekšējā filmā "Par bitēm", kur Timoteo bija spilgta tipāža varone.

Tātad par "Laimīgo Lācaru". Tā nav filma visiem, jo prasa vismaz mazliet zināt itāļu kino vēsturi, lai nolasītu ietekmes un atsauces uz Pazolīni, Bertaluči. Filmas varoņa vārds "pasmelts" Bībelē un šo "šlepi" nēsā līdzi. Gandrīz dievišķi skaists, naivs, visiem izpalīdzīgi iztapīgs (bet varbūt ne) itāļu jauneklis, zemnieka dēls dzīvo savā ikdienā ar lauku darbiem un saules pielietu, auglīgu pasauli. Un tad notiek tas, kam ir jānotiek – mostas draudzība (bet varbūt kaut kas vairāk) un kāpj pāri sociālo kārtu žogiem, ģimenes tradīcijām un citām sabiedrības prasībām.

Filmas stāsts samet mezglus un mezgliņus par iluzoro pagātni un tikpat iluzoro tagadni. Pasaules kino kritiķi režisores stilam jau atraduši jaunu apzīmējumu "maģiskais neoreālisms", ko grūti paskaidrot filmu neredzējušajiem. Savukārt lauku realitāte filmā šķiet autentiska, bet vienlaikus izfantazēta un pat mitoloģizēta.

Režisore stāsta it kā tik vienkārši, lai skatītājs varētu ieplūst starp cilvēkiem, izbaudīt viņu dzīves saulaino pusi un nepamanīt, ka jau ir ievilkts daudz tumšākā spēlē.

Filmas īpaša kvalitāte ir spēja aiz it kā naivām, pat pastorālām dzīves ainiņām paslēpt otro un trešo, un "n-to" vēstījuma slāni. Režisores rokrakstam piemīt īpaša vizualitāte, daudztēlu mizanscēnas, nepazaudējot galveno varoni. Īpaša koloristika, spilgtas krāsas raksturos un dabā ap viņiem.

 

"Robeža"/"Border"

"Robeža" ir filma metafora. Irāņu izcelsmes režisora Ali Abassi melnā humora piesātinātā filma EFA sarakstos parādīsies kā zviedru-dāņu projekts (ņemot vērā radošās grupas un producentu spēku piesaisti no šīm valstīm). Filma ir pārsteidzoša, jo izvērš fantāzijas stāstu, kuram saknes meklējamas leģendās par troļļiem un citiem mītiskiem skandināvu folkloras tēliem. Bez ļaunuma un vardarbības.

Bet filma ir gandrīz reālistiska, ja neskaita dažas galvenās varones uzvedības ekstravagances.

Skaistuma kults ir darījis savu mūsu apziņā, un  visi, kas neatbilst mākslīgi radītajam standartam, gandrīz neapzināti tiek ieskaitīti citā kategorijā, parasti – zemākā.

Filmas galvenā varone Tīna strādā lidostā, sagaida atlidojušos pasažierus, mēģina notvert kontrabandu atbraucēju bagāžā, viņus neuzkrītoši apostot. Viņa ir neglīta sieviete. Nez vai ir iespējams saudzīgāks vērtējums. Viņa ir vientuļa. Viņa ir pusmūžā… Izklausās pēc skumja stāsta, bet tā tas nav. Pasaulē šo filmu sauc par "tumšo pasaku pieaugušajiem". Arī galvenās varones dzīvē ienāk vīrietis ar tādu pašu kumpu degunu, dzīvnieciskiem zobiem, dīvainu rētu uz ķermeņa. Un te mēs nonākam pie sliekšņa, ka šis ir mīlas stāsts ar "netradicionālas erotikas elementiem".

Filmas īpaša kvalitāte ir humors un smeldze. Pašcieņa, ar kādu cilvēki paši izturas pret to, ka ir citādāki. Prasīt no līdzcilvēkiem smakjūtību? Tam ir vajadzīgs laiks, personiskā pieredze… Un vēl, protams, šī filma ir grima mākslas uznāciens uz sarkanā paklāja. Filmas aktieriem ar viņu varoņiem maz kas kopīgs. Tātad mākslai ir bijis, kur izvērsties.

"Dogmens"/"Dogman"

Un vēlreiz itāļi! Režisora Mateo Garrones (Matteo Garrone’s) jaunās filmas nosaukums "Dogmens" netiek latviskots, kaut gan galvenais varonis ir un paliek suņu frizētavas saimnieks. Itāļu režisors Garrone pēdējos gados ir iekļuvis "must see" kategorijā jau ar savām iepriekšējām lentēm, ļoti skarbo "Gomora" un "Pasaku pasaka", kas tik skaudri reflektēja tagadni, ka raisīja diskusijas jebkurā auditorijā.

"Dogmena" galvenais varonis Marečello ar ikonisku itāļu vārdu ir maza auguma vīrelis, uz kuru neuzdrošinās rūkt pat dogi, kuri gan augumā, gan spēkā savu Dogmenu varētu notriekt no kājām kā nieku. Tipāžs atgādina Modiljani gleznu personāžus, tādus stiegrainus un sīkstus, kā bija pamanījusi britu kritiķe. Vēl es tādus esmu redzējusi Federiko Fellīni realitātes kino pasakās un vēl senāk, atgriežoties pie klasiskā pēckara neoreālisma, kad izdzīvot vajadzēja gan ar pazemojuma sajūtu, gan basām kājām, gan ar "pigu" kabatā. 

Kaut arī man ļoti nepatīk lietot šo kino pasaulē ievazāto apzīmējumu "mazais" cilvēks, šoreiz tas ir ne tikai ļoti vietā, bet savā ziņā apzināts kino vēsturē dažādos laikmetos un kino žanros lietots jēdziens…

Dogmens ir izdzīvotājs, spēlmanis, sapņotājs, ka reiz savu meitu aizvedīs ceļojumā… Viņam ir jāmāk izgrozīties un vēl lielam sunim nogriezt nagus, un vēl padot tālāk narkotikas…

Tā ir mazpilsēta, kurām līdzinās daudzas pasaules valstu mazpilsētas, varbūt kādu mazu ekstrēmu izlaižot, tomēr kaislību un kašķu netrūkst. Tā ir  filma, kura atstāj dokumentalitātes pēcgaršu, un ir sajūta, ka laiks ir apstājies, bet neko nevar paturēt.

Filmas īpaša kvalitāte ir filmas varoņu un tipāžu buķete. Sirsnība, kas pavīd starp kautiņiem. Reālās dzīves ainiņas, pat ja tās ir izdomātas.

"Aukstais karš"/"Cold War"

"Aukstais karš" jau ir mana gada filma, pat ja kāda cita no "lielā piecinieka" lentēm sestdienas vakarā to apspēlēs balvās.

Filmas stāsts ir veltīts režisora vecākiem, varētu būt arī par manējiem. Režisors Pāvels Pavļikovskis (Pavel Pawlikowski) ar savām pēdējām filmām ir apliecinājis poļu kino renesansi Eiropā, jo pēc Andžeja Vaijdas, Kšistofa Zanussi, Kšistofa Kieslovska poļu kino "uzrāviens" ir gaidīts. Skaidrs, šodien kino ir internacionālāks, pats Pavļikovskis nedzīvo Polijā, strādā Eiropā. Pēc filmas par poļu mūķeni "Ida" plašajiem panākumiem Pavļikovskis jau bija atzīts par izcilu režisoru.

Arī jaunajā filmā Pavļikovskis, tāpat kā iepriekš, strādā melnbaltajā gammā, kas ir arī apliecinājums laikmetam, par kuru ir filma. Pēckara Polija, 40.-60. gadi, filmas estētikā pavīd gan franču jaunais vilnis, ir agrīnais Milošs Formans un amerikāņu "Film noir" elementi. Kino 21. gadsimtā citē pats savu kino vēsturi. Taču "Aukstais karš" piedāvā jaunu pavērsienu tēmas risinājumā. Staļina laiks, kas ietekmēja ne tikai aiz dzelzs priekškara dzīvojošās tautas, bet visu Austrumeiropu. Šis periods mākslā līdz šim bijis pārāk politizēts, un Pavļikovskis tam atdod cilvēciskas sejas un izspēlē personību drāmu, ļauj cilvēkiem just. Jaunā dziedātāja ir vairāk gatava kompromisiem gan profesijas, gan privātajā dzīvē, bet viņas liktenīgais vīrietis ir mūziķis, daudz neatkarīgāks savos lēmumos gan attieksmē pret politisko varu, gan personiskajām izvēlēm.

Viņi nekad viens no otra nespēj aiziet un nekad nav pa īstam kopā. Plaisa uzskatos, vērtībās kļūst arvien nepārvaramāka. Bet paliek jūtas.

Režisors par filmu jau saņēmis Kannu kinofestivāla balvu par labāko režiju

Filmas īpaša kvalitāte ir klasiski izstāstīts mīlas stāsts par paaudzi, kurai bija lemts būt jaunai nežēlīgā laikā. Melnbaltā kino maģija. Jutekliskas cilvēku attiecības, neskatoties ne uz ko.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti