Kultūras rondo

Venēcijas biennālē iekārtots Latvijas paviljons - izstāde "Tirgot ūdeni upes malā"

Kultūras rondo

Skanēt sāk festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas 2022. Pulss”

"Tikmēr Lucavsalā". Ar savu jaunāko dokumentālo filmu iepazīstina režisore Elza Gauja

Dabas brīnums un viedokļu sadursmes stāsts. Ar filmu «Tikmēr Lucavsalā» iepazīstina režisore Elza Gauja

"Tikmēr Lucavsalā" – tā savu pilnmetrāžas dokumentālo kinodarbu, kas uz ekrāniem nonāks 21. aprīlī, nodēvējusi režisore un aktrise Elza Gauja. Viņa vairāku gadu garumā sekojusi līdzi dzīvei Lucavsalā un vērojusi zaļi domājošo un biznesmeņu pretstāves brīdi. Režisore Lucavsalu sauc par dabas brīnumu, kurā cilvēki rada katrs savas mikropasaulītes. Filmēšanas laikā viņa pie šīs vides pieradusi tiktāl, ka varēja saukt par savām otrajām mājām. 

"Pirms četriem gadiem draudzene, kurai ir dārziņš Lucavsalā, palūdza man atnākt līdz turienei un uzfilmēt video. Jo tajā brīdī bija uztraukumi par pilsētas attīstības plāniem, par būvniecības plāniem un Lucavsalu, teiksim tā – zaļie aktīvisti gribēja izveidot iedvesmojošu video, parādīt cilvēkiem, kā tur izskatās. Tā es tur pirmo reizi nokļuvu un tanī pat dienā sapratu, ka tā vide ir tik ļoti interesanta, tur satiekas tik ļoti daudz dažādi cilvēki, ka jāfilmē filma. Pirms tam es domāju, ka es filmas vispār kādu brīdi nefilmēšu," Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" pirmo rosinājumu veidot ekrāndarbu "Tikmēr Lucavsalā" atklāj Elza Gauja. 

Dokumentālā stāsta varoņus režisore vispirms uzmeklēja, izmantojot savas draudzenes pazīšanās. Ar laiku Gauja pati uzrunāja vēl citus dārziņos saimniekojošos un pamazām, pamazām varoņu palicis arvien vairāk un vairāk. Viņa atceras, kā vienudien, ejot pa Lucavsalu, satikusi kādu jaunu ģimeni, kura nupat sāka iekopt savu dārzu un būvēt namiņu. Tā nu savā starpā vienojušies, ka viņa var sekot līdzi, kā viņiem ar darbiem sokas.  

Vaicāta, kas, viņasprāt, Lucavsala ir šobrīd, Gauja atbild: "Es domāju, ka

Lucavsala ir dabas brīnums, kurā cilvēki rada katrs savu mikropasaulīti. Man liekas, tā ir vieta, kur ļoti dažādos veidos cilvēki meklē, kā nomierināties, relaksēties, atpūsties – kādam tā ir ballīte, kādam dobes, kādam tā ir vienkārši pasēdēšana zālītē."

Tik atšķirīgos cilvēkus vieno problēmas, ar kurām viņiem jāsadzīvo, spriež režisore: "Teiksim, ja ir problēma ar atkritumu izvešanu, tad tā ir visiem problēma un cilvēkiem ar dažādiem viedokļiem tā ir kopīgi jārisina, jāmeklē kaut kādi ceļi, kā tikt galā. Tas, ko es tur esmu novērojusi – cilvēki sargā viens otru, viens otra dārziņu. Ir dzirdēts par gadījumiem, kad kādam grib kaut ko nozagt, īpaši ziemas periodā namiņos ievācas cilvēki, kuriem tur nebūtu jābūt, un kaimiņi pieskata cits cita dārzu, zvana un saka – es kaut ko aizdomīgu redzēju, tev vajadzētu atbraukt uz dārziņu paskatīties, vai viss labi."

Dokumentējot dzīvi Lucavsalā, Gauja kopā ar operatoru tur pavadījusi apmēram 60 dienas (pārsvarā vasarā) un kopumā iefilmējusi vairāk nekā simts stundu materiāla: "Mēs tur uzturējāmies un vienā brīdī tās kļuva kā par otrām mājām. Ja sākumā, kad tu tur nonāc, tu vispār tur neorientējies, tur var apmaldīties (jo mazi celiņi, it kā diezgan līdzīgi), tad pēc pirmā filmēšanas perioda jau ir tā, ka tu brauc [un skaties] – o, rekur šitiem nokrāsota mājiņa, šiten siltumnīca parādījusies. Pierod jau ļoti pie tās vides." 

Par poētiskā dokumentālā kino tradīciju, par Ivara Selecka "Šķērsielas" triloģiju vai par spēles kino "Ābols upē" (stāstā iemūžināta dzīve Zaķusalā), Elza Gauja neesot domājusi. 

"Mūsu filmā tomēr ļoti daudz runā. Tā ir vairāk viedokļu sadursmes filma. Poēzija tur drusciņ varbūt ir, bet es neteiktu, ka tas būtu galvenais filmas virziens," 

viņa paskaidro, "Tad, kad man radās šīs filmas ideja, es vēl nebiju redzējusi "Šķērsielu". Daudzi cilvēki man teica – Elza, noskaties "Šķērsielu", izklausās, ka tas būs tas pats, kas "Šķērsiela". Es speciāli neskatījos līdz kaut kādam montāžas brīdim, un lai neietekmētos. Ietekmēties var dažādi – vai nu mēģināt taisīt līdzīgi vai tieši baidīties uztaisīt pārāk līdzīgi. Bet "Šķērsiela", protams, ir leģendāra filma un, es domāju, ka mūsu filmu nevar salīdzināt ar tādu klasiku." 

Jāpiebilst, ka rudenī varēsim vērot režisores nākamo darbu – spēlfilmu "Mamma vēl smaida", kas vēsta par trim māsām, kuras jumta bagāžniekā ved cauri Eiropai pēkšņi aizsaulē devušos māmiņu, apejot repatriācijas izdevumus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt