Daba nav pretdabiska jeb brīvība 175. panta robežās. Kultūrpētnieks Deniss Hanovs par filmu «Lielā brīvība»

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 16. oktobrī būs skatāma režisora Sebastiana Meizes filma “Lielā brīvība”. Pārdomās par filmu dalās kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs.

Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) šoruden notiek no 14. līdz 24. oktobrim. Festivāla programmā skatāmas vairāk nekā 100 filmas, un lielākā daļa no tām šogad pieejamas arī tiešsaistē.

Portālā LSM.lv par Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Kāds kaut kur vienmēr vēlas mūs ierobežot – cilvēka vienlaicīga eksistence dabā un kultūrā jau ir robežu noteikšana un to sargāšana no haosa. Mūsu vārgums, atrodoties plaisā starp instinktu mudžekli un civilizācijas virsbūvi, ir telpa, kurā mokās un dzimst izvēle, proti, brīvība. Šaubu un baiļu fons ir milzīgs resurss cilvēces spējai distancēties, reflektēt, pretoties, sapņot.

Kad brīvībā iezogas miesas un mīlas tieksmes, lai to nogaršotu, tad prāts parasti atkāpjas jau mazliet iereibis no visvarenības, ko tam ierādījusi Apgaismība, solot tikt galā ar atbildības robežām, tās intensitāti. Totalitāra prāta patoloģija, pēc Adorno kritiskās analīzes, manifestējas indivīda spējā apmānīt, atcelt paša uzstādītus morālus aizliegumus, atrast vājāku punktu mītā koncentrētajos aizliegumos un tos izmantot savas varas stiprināšanai.

Filma "Lielā brīvība"

Totalitārisms vienmēr un visur sekoja šādai baisai spēlei ar prāta priekšstatiem par savām robežām, vienmēr teorētiski paplašināmiem jaunu noziegumu scenārijiem. Kontrolēt ķermeni – šādu pašrefleksiju piedāvāja naivie enciklopēdisti pirmsrevolūcijas libertīņu sabiedrībai, bet patiesībā ieslodzīja beztiesiskajā privātumā sievietes ķermeni, ierāmējot to mātes tēlā kā vienīgajā funkcijā, bet uz kaismes un mīlas konceptu attiecinot industriālās sabiedrības sajūsmu par resursiem ražošanai – arī sperma ir būvmateriāls sabiedrības pārbūvēšanai par jaunas, pareizas, viendabīgas biomasas ēku. 19. gadsimtā, ko mēdz dēvēt par viktoriāņu laikmetu, ļoti aizrāvās ar ķermeņa seksuālo prakšu kontroli, kriminalizējot vairākās vācu valstīs un citviet Eiropā pilngadīgo vīriešu viendzimuma aktus. Jau 17. un 18. gadsimtā Francijā karaļa vara algoja nakts spiegus, to vidū izcilus rakstniekus, lai izsekotu, pierakstītu, denuncētu, tātad arī šantažētu tos, kuru daba funkcionē savādāk un kas jūt tieksmi un mīlu pret sava dzimuma līdzcilvēkiem. Platona teksti kontroles pastiprināšanā neko daudz nemainīja, paliekot par pusslēptu atsauci, nenoteiktu kopīgu valodu, lai saprastu un nosauktu mīlu, kas nedrīkst sevi nosaukt. Vailda literārā slava vainagojās ar dalību pēdējā traģēdijā ar autoru titullomā cietuma dekorācijās.

Gadu desmitiem vara izmantoja un vēl šodien turpina izmantot kontroli pār simbolisko valodu – vara, ja tā ir attālināta no sabiedrības, dzīvo ilūzijā par spēju lemt, kas ir pareizs un kas nav.

Tik vienkārši un tik baisi totalitāras varas šodienas Krievijā, Baltkrievijā un citas pasaules diktatūras ar siltāko klimatu kontrolē, arestē, moka, pazemo un nonāvē cilvēku, kas ir Citāds – gejs, kas mīl citus gejus un vēlas izbaudīt vīrieša ķermeni un emocijas. Valstīs, kas grimējas par demokrātijām, lai iegūtu Eiropas Savienības struktūrfondus, ignorējot cilvēktiesību universālo dabu, tātad tiesības visiem, izmanto bubuļus – ģimenes vērtības, nosakot vienīgo pareizo ģimenes modeli, izslēdzot visas alternatīvas, dēmonizējot to un veidojot ienaidnieku tēlus – vieglus konstruktus varas stiprināšanai.

Filma "Lielā brīvība"

Kontrolē par LGBT cilvēkiem atrodam šausminošas paralēles starp Vilhelma laika Vāciju, Hitlera mūžīgo reihu 12 gadu garumā, šodienas šķietami demokrātisko Ungāriju un Latviju, kurā publiski un bez jebkādas politiskās atbildības var izmantot nacisma valodu “no gejiem brīva” partija, bet Krievijā var vajāt un nonāvēt cilvēkus, sekojot geiropas formulai, ko ar prieku izplatītu daudzas Latvijas Saeimā esošas partijas, ja nebūtu mūsu visu brīvības glābiņš ar zelta zvaigznēm uz zila fona.

Zilā ir tagad cerības krāsa, ne zaļa, vismaz ne Latvijā.

Es līdz šim ne vārda neteicu par filmu “Lielā brīvība” (2021) – stāstu par vācu geju, kuru uzreiz pēc kara ieslodzīja atbrīvotas, demokrātiskās denacificētās Vācijas vara, kas nenoliedzami bija straujā ceļā uz ekonomisko brīnumu – jautājums, cik daudzi jauno cietumu uzraugi pirms tam cēla kvalifikāciju nacistu nometnēs –; bet 1968. gads, vācu studentu nemieri vēl nav pienākuši, vēl ir ērts klusums, klusums-glābiņš tiem, kas no totalitāra režīma atbalstītājiem un funkcionāriem strauji, bet savlaicīgi pārtapa par demokrātiem un amerikāņu draugiem. Aizliegtais ķermenis un aizliegta mīla 175. panta ietvarā – par šiem trim cipariem ir Sebastjana Maises filma. Francs Rogovskis, vēl nesen Undīnes sakropļotais mīļākais no filmas “Undīne”, kopā ar vairākiem citiem panta upuriem ir spiests leģitimētas vardarbības un totālas cietuma kontroles apstākļos veidot savu jauno ķermeni – pakļauto, apspiesto, bet dzīvo. Un kā viņam tas izdodas? Tāpēc ka vīrietis vēlas un spēj rūpēties par citu vīrieti tā, kā vīrietis spēj mīlēt un rūpēties par sievieti, kā blakus kāpņutelpā vai pilsētiņas privātmājā sieviete sniedz siltumu un rūpes citai sievietei. Cietumniekam gejam ir svarīgi atdot siltu jaku savam mīļākajam un pretoties 175. pantam ar Bībeles Ījaba tekstu – slepenā caurumu valodas kombinācijā svētajos rakstos beidzot stāsta patieso stāstu – mīla ir universāla, Dievs mīl visus, katru dvēseli. Katrā, kas sniedz siltumu citai, mazliet saaukstētai dvēselei, atspoguļojas Dievs, kuru savukārt iesloga doktrīnas, sinodes, konklāvi un citas institūcijas.

Kamēr kāds privatizē Dievu un cilvēka mīlu, tikmēr cilvēks slēpjas, melo sev un citiem, nodzeras, izdara pašnāvību un liedz sev dzīvot tādam, kāds viņš ir, aizmirst žēlsirdību pret sevi un pasauli.

Visas filmas garumā brīvības telpa kā fiziska vieta nepastāv – pāris kadri metro vilcienā un publiskā tualete ar instalētu kameru izsekošanai ir visa brīvības šķietamība, ko ieraugām, bet brīvībai telpa īsti nav vajadzīga – var iztikt! Demokrātiskajā cietumā vai padomju komunalkā var būt patiesi brīvs – piesegt no gumijas steka sitieniem citu ieslodzīto, kas izmisīgi meklē mazu stūrīti sērošanai, novirzīt no jauna geja “nodarījuma” slogu vai klusumā lasīt aizliegtu grāmatu, pretojoties kontrolei ar skūpstu vai burtiem.

Filma "Lielā brīvība"

Šodienas Latvijā, kurā aizvien straujāk izgaist 80. gadu beigu lolotā brīvības kultūra un aizvien skaļāka ir homofobiskā putinisma retorika latviešu mēlē, panta ēna atspoguļojas Vecrīgas bruņniecības reprezentatīvās ēkas logos, vietā, kas kādā attālā 4. maijā bija kļuvusi par universālās brīvības un individuālās drosmes telpu. Šodien tā ir vēsture, šodien vardarbībai ir aizvien skaidrāka saikne ar vārdu "vara", tātad atļauta, leģitimēta vardarbība par mūsu prātiem, miesu un mīlu.

Bet mums vēl ir atmiņas par brīvību, tik lielu brīvību, ka cietumam pietrūka slēģu un uzraugu.

Savukārt filmas varonis, brīvi staigājot pa geju bāra dark rooms pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma, ierauga pašu izvietotas pagraba kameras, kurā ir koncentrēta sviedru un spermas smaka, bet mīlas tur nav, jo tā joprojām ir ieslodzījumā, tikai tagad mēs to noliedzam paši. Neprotam savādāk. Baiļu un gadsimtu vajāšanu smaka ir noturīga. Filmas varonis toties sasniedz totālo brīvību – viņš izlemj atgriezties cietumā, kur viņu gaida atmiņas par bojāgājušo mīļāko – vienīgais mīlas stūrītis, kurā vari būt brīvs.

Filma “Lielā brīvība” Riga IFF programmā būs skatāma 16. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt