Kad Homēra Odisejs gatavojas doties pie dievietes Kirkes glābt savus par cūkām pārvērstos biedrus, Hermejs viņu brīdina uzmanīties no aicinājuma likties ar Kirki gultā, lai "tā, kad izģērbies esi, tev neatņem drosmi un spēku"[1]. Odisejs liek brīdinājumu aiz auss un beigās nodrošina karalisku atpūtu i sev, i biedriem. Karapetjana filmas galvenajam varonim Semam (lomā beļģu aktieris Kevins Jansens) neviens dievs palīdzīgu roku nepasniedz, tādēļ viņš pēc maģiskās dziras (t.i., šmakovkas) glāzītes izģērbjas, apguļas Kirkes gultā un vēl pēc pāris stundām ir pieķēdēts cūkkūtī pie sienas – bez drosmes un bez spēka.
Tas, vai šīs īpašības Semam maz ir piemitušas, ir cits jautājums. Kaut gan ārzemnieka fiziskos dotumus zemnieki novērtē diezgan atzinīgi, garīgi viņš lielākoties ļaujas apstākļu (un sivēna) dotajām iespējām vai to trūkumam. Drīz viņā sāk lūst pretestība, veidoties pieradums un pat pateicības jūtas pret katru mazāko labsirdības izpausmi.
Šis nav stāsts par varoni. Šis ir stāsts par izdzīvošanu – un dažādiem, galvenokārt mentāliem procesiem, kas to varētu nodrošināt.
Stāstā mūs ievada viegli smīnīga aizkadra balss, kuras uzdevums ir paskaidrot uz ekrāna neredzamo. Pasakai raksturīgā valodā mēs uzzinām par varoņu cerībām, sapņiem un jūtām, bet kaut kas runātāja tonī liek mums apšaubīt šo sapņu piepildījuma ticamību. Un galu galā neviens tā pa īstam nešķiet nostājamies Sema pusē. Varbūt vienīgi greizsirdīgais kaimiņu Jančuks (lomā Normunds Griestiņš), kuram sākotnēji ārzemnieka ierašanās sagādā tikai un vienīgi galvassāpes, bet kurš ar laiku labi saprot, ko nozīmē nonākšana mājlopa ādā. Tikmēr gan Kirkei (lomā Laura Siliņa), gan viņas tēvam (lomā Aigars Vilims), gan kaimiņiem-aprēķinātājiem (burvīgi šarmants Gunta Pilsuma un Jura Bartkeviča duo) saistībā ar "Dieva doto" ārzemnieku ir pašiem savi plāni. Bet, ja Dievs viņiem ir devis ārzemnieku, tad Dievam ir arī kas sakāms par viņu plāniem. Pēc vairāk vai mazāk neticamu notikumu virknes, kas iekļauj gan dubļos izgāztas iekšas, gan īpašu sirsnību no sivēna puses, gan lamatas mežā un sprediķi cūkām, kaut ko zaudējuši būs pilnīgi visi – un (ne)laimīgās beigas izskatīsies pēc tāda paša absurda kā visi līdzšinējie notikumi.
Šī recenzija man nenāca viegli. Izdomājos no visām pusēm, bet nekādi nevarēju atrast, kā lai tai ķeras klāt. Filmā ir vairāki izcili momenti, kuru dēļ man ir liels prieks, ka redzēju to uz lielā ekrāna (cūku mazgāšanas aina vien ir ko vērta!), bet citi nez kāpēc ķeras un pat aizmirstas (kas ir ļaunākais, ko var pateikt par jebkuru mākslasdarbu). Tas ir brīnišķīgi, ka mums ir tāds Aiks Karapetjans, kurš vienkārši ņem un dara visādas trakas lietas, izaicinot un pat mazliet ķircinot skatītāju, bet man ir aizdomas, ka viņš ir pārāk intelektuāls režisors. Un tas ir viņa spožums un posts. "Sema ceļojumi" izskatās pilni ar mitoloģiskām, simboliskām atsaucēm, tajos noteikti ir ne viens vien komentārs par sabiedrību kā tādu, nemaz nerunājot par vizuālo ietekmju slāņiem. Filma ir uzbūvēta tehniski nevainojami. Uz papīra. Papīra, kurš, tā vien liekas, filmas komandai bijis sagrābts rokā visu filmēšanas gaitu, sekojot uzrakstītajam vārds vārdā. Tāpēc gala rezultāts izskatās tikpat nesaderīgs kā netīrā, sadauzītā Sema vienmēr perfekti ieveidotie mati.
Skatoties filmu emocionāli, regulāri jūtams iztrūkums. Man ir vienalga par galvenā varoņa nelaimēm, jo man nav ne jausmas, kas viņš ir. Odisejs viņš nav, nu tad kāpēc man viņam būtu jājūt līdzi? Bet pa laikam filma solās izdarīt tā, lai man nerūpētu līdzjušanas neesamība, un es sarosos.
Pietiekoši stilīgās, pārspīlētās filmās varoņi drīkst būt bezpersoniski, jo galvenais ir vizuālais baudījums, notikumi, ekšens. "Sema ceļojumiem" ir šāds potenciāls.
To ir aizraujoši skatīties mirkļos, kad filmas realitāte sašķobās un liekas – ahā, nu tik būs. Mazliet burvestību šur, mazliet runājošu dzīvnieku tur, mazliet asiņainas vardarbības vēl kaut kur. Bet, paspērusi šo soli, filma atkrīt atpakaļ līdzšinējā plūdumā, un beigu beigās nav īsti skaidrs, uz ko tieši man būtu jākoncentrējas.
Par spīti maniem iebildumiem, es par "Sema ceļojumu" esamību Latvijas kinoainā tikai priecājos. Tai ir sava vieta tādā kā vietējā kino blakusstraumē, kurā top dažādas trakas filmas, kas pievēršas cilvēka primitīvākajām dziņām un pauž psihes procesus caur izmainītas apziņas, maģiskuma un dabas prizmu.
Pagaidām man vēl liekas, ka viņās visās kaut kā pietrūkst, ka kaut kas filmu veidotājus tomēr velk atpakaļ un attur pilnībā ļauties jēlam ārprātam,
bet es domāju, ka mums ir pietiekoši daudz režisoru, kas šajā lauciņā ir jau iesituši roku un tāpēc pavisam drīz parādīs mums kaut ko tik spēcīgu, ka mēs nesapratīsim, no kuras puses trieciens nācis. Aiks Karapetjans ir viens no viņiem.
