Labrīt

Filma "Vai viegli būt jaunam" nebija tikai nacionāls stāsts. Vērtē Daira Āboliņa

Labrīt

Skolas direktors: Eksāmenus 12.klasēm arī varētu nerīkot, tam pietrūka politiskās gribas

Arī kino virzīja Atmodu: Jura Podnieka filma "Vai viegli būt jaunam?"

Cīņa pret pelēko masu. Kā kino virzīja Atmodu?

Kultūras kanonā iekļautās Jura Podnieka filmas “Vai viegli būt jaunam?” aprakstā kino kritiķe Kristīne Matīsa norāda, ka filma ir nevis sekojusi notikumiem un iemūžinājusi tos, bet gājusi pa priekšu sabiedrības noskaņojumam un būtiski paplašinājusi uzdrīkstēšanās robežas.

Jura Podnieka dokumentālās filmas “Vai viegli būt jaunam?” pirmie kadri ir grupas “Pērkons” 1985. gada koncerts Ogrē – enerģisku jauniešu trakošana mūzikā, dejas un dziedāšana, turpretī pūlī piefilmētas arī pieaugušo un milicijas darbinieku dzelžainās sejas.

Filma top 80. gadu vidū līdz ar Mihaila Gorbočova pasludināto pārbūves jeb perestroikas laiku Padomju Savienībā, un stāsts ir par jauniešu vietu sabiedrībā.

Podnieka studijas tagadējā direktore, bet tolaik jaunā montāžas režisore Antra Cilinska stāsta: “Šis jaunais vadības uzstādītais modelis bija tas, ka mums jāpierāda Rietumiem, ka padomju sistēma pārkārtojas, ka te ir plašāka demokrātija, ka te ir cilvēkiem iespēja runāt. Faktiski šī filma nāca, kā bieži to sauca – par “perestroikas bezdelīgu”, par pirmo putniņu, kurā cilvēki neapšaubāmi teica to, ko viņi domā.”

Juris Podnieks

Padomju kino pasaules kārtība pieprasīja filmu vispirms nodot Rīgas kinostudijas direktoram, un tad to skatījās cenzūras struktūras, kam sekoja diskusijas par kino darba likteņa trīs variantiem. Proti, par zaļo gaismu filmas rādīšanai, labojumiem vai pilnīgu aizliegumu.

Tādēļ Cilinska secina, ka filmu veidotājiem padomju gadi bijis kompromisu laiks – ko esi gatavs zaudēt no sava stāsta, lai tas nekļūtu par “plaukta filmu” un tomēr nodotu kādu vēstījumu skatītājam.

Antra Cilinska atzīmē: “Es domāju, ka arī viskvēlākie komjaunieši un sludinātāji, ka viņi to, ko teica, nedomāja dziļi sirdī, jo tas bija nekas, tā bija mākslīga ideoloģija, kas balstījās kaut kādās dogmās un uzstādījumos, bez reāla seguma. Un ja tev 50 gadus stāsta vienu un to pašu, tad tas pielīp un tu to reproducē, jo tu zini, ka par to tev kaut kas būs, tev ir tai sistēmai jāatstrādā.

Taču jauni cilvēki ir daudz patiesāki un viņiem daudz grūtāk ir pieņemt šādu, kā mūsdienās saka – “bulšitu”, tāpēc es domāju, ka viņi arī bija tie, kuri varēja vieglāk to izdarīt, jo mēs zinām - daudziem tā laika disidentiem tā cīņa bija daudz sarežģītāka, jo kā pieaugušais tu saproti to ceļu un redzi, kas tev var draudēt, bet jaunam cilvēkam ir “I don’t care” [man vienalga] pieeja dzīvei.”

Lai arī filmā nepārprotami jaunākās paaudzes brīvie izteikumi kritizē dzīvi padomju ideoloģijā, tomēr tā laika vara no filmas neko nelika izgriezt vai pārtaisīt. Tas gan nenozīmē, ka nebija pretestības tik vaļsirdīgajiem stāstiem šajā darbā.

Cilinska skaidro: “Tas paradokss ar šo filmu bija tas, ka to akceptēja Maskavā, bet vietējie mūsu darboņi un čeka negribēja, lai tā iznāk, jo viņi saprata, ka būs zvans no Maskavas un viņi dabūs pa mizu [ar jautājumiem] – kas pie jums tur notiek, kas tie jums par pankiem un narkomāniem Rīgā, kāpēc jūs strādājat tā, ka pie jums tādi tur ir?

Es joprojām atceros to skatu, kā šie čekas pārstāvji nāca skatīties to filmu, bija speciāls seanss viņiem noorganizēts, bet [filmas komandas] puiši rija nervu tabletes.

Tāpēc arī filmu Latvijā sāka izrādīt krietni vēlāk nekā Maskavā, kas arī ir tāds unikāls gadījums.”

Cilinska atminas, ka vēl pirms grupas “Pērkons” koncerta impulss stāstīt tieši par jauniešiem Podniekam radies savā pagalmā, novērojot bariņu jauniešu, kas it kā nepieder pie “pareizo” padomju jauniešu kluba.

“Viņu sāka interesēt, ko šie jaunie cilvēki domā par dzīvi, par laiku, par iekārtu, kādi ir viņu sapņi un kā viņi redz savu nākotni. Taču, protams, tā filma būtu pavisam citādāka, ja nebūtu bijis šis Ogres koncerts,” uzsver Cilinska.

Pēc koncerta tika izdemolēts vilciena vagons, par ko tā dēvētajā paraugprāvā PSRS tiesāja septiņus jauniešus un vienam no viņiem piesprieda 3 gadu uzturēšanos labošanas iestādē, sodu vēlāk gan samazināja līdz gadam.

Filmas scenāriju veidoja Ābrams Kleckins un Jevgeņijs Margoļins. Un arī to kontroles institūcijas akceptēja, jo, lai tiktu cauri “sietam”, scenārijā sarakstīja pareizos teikumus, saka Cilinska.

Baltijas dokumentālā kino simpozijā Cēsīs

Savukārt jau filmas veidošanas gaitā par to, kas notiek partijas koridoros, filmas komanda nav domājusi, arī bailes nav īsti piezagušās, lai arī padomju struktūras ļoti cieši skatījās uz pirkstiem.

Cilinska stāsta: “Darbā montējot tika ielikti tā saucamie “baltie sunīši”, par kuriem jau zināja režisors, ka kāds tās vietas izgriezīs ārā un aizrādīs. Taču tās varbūt nemaz nebija būtiskākās vietas.

Tolaik, trīs mēnešus neizejot no montāžas un liekot kopā to filmu, mums pašiem nebija nekādas nojausmas par to, ka mēs liekam kopā kaut kādu spridzekli.

Vairāk bija tā sajūta, ka ir notikusi kaut kāda netaisnība ar tiem jauniešiem, kuri tika notiesāti, un tāpat kopumā esam sadzirdējuši stāstus no jauniem cilvēkiem, kas bija liela viņu uzdrīkstēšanās. Ar viņu palīdzību lielais “dzelzs mūris” arī ir ticis dauzīts, jo viņu uzdrīkstēšanās pavēra vaļā arī skatītājus pēc citas dzīves un atklātības un citiem uzstādījumiem.”

Juris Podnieks "Strēlnieku zvaigznāja" filmēšanā

Režisors mūžībā devies īsi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 90. gadu sākumā, taču Latvijas Radio arhīvā noglabāta 1987. gadā ierakstīta diskusija, šķiet, kādā klasē vai studiju telpā, kur Juris Podnieks sarunājas ar jauniešiem par savu filmu “Vai viegli būt jaunam?”.

Sarunā Podnieks stāsta: “Mums tomēr ir parādījusies tāda problēma kā atsvešināšanās, daudzu cilvēku bezpalīdzīguma sajūta, tāda ritenīša sajūta, ka tu esi nekas un neko nevarēsi šajā dzīvē izdarīt vai apgāzt. Īpaši, kad nesavienojas tas, ko tev sasola skolā, rādot, ka viss būs baigi forši. Paskat, kino visi braukā ar spožām mašīnām, oranžērijās un restorānos notiek pusdienas, un ir spoža dzīve. Bet tad tu atnāc uz rūpnīcu vai pat kādu institūtu strādāt un jūti, ka nav tās spožās dzīves. Varbūt šeit arī rodas tā vilšanās.

Zināmā mērā tādēļ, ka mēs ļoti ilgu laiku neesam attīstījuši indivīdu un personību, bet mēs esam strādājuši uz kaut kādu masu.

Uz to, ka ir kopējs līmenis, galvenais, lai visi būtu, kā visi un nelec ārā. Un ar to mēs esam iznīcinājuši to, ka es pats esmu atbildīgs par to, ko es daru, un tā ir mana personīgā dzīve un citas man nebūs.”

Jauniešos jau pavisam dabiski ir protesta gars, un 80. gados bija brīvāku uzskatu gaisotne, taču tik atklātas sarunas ar filmas varoņiem izdevies panākt nevis ar kādām viltībām, bet pateicoties jauniešu uzticībai Podniekam, saka Cilinska. Arī režisors arhīva ierakstā min, ka neeksistē jauniešu problēmas, bet tās ir visas sabiedrības problēmas.

“Visi šie mani filmas varoņi, viņi neuzticējās kamerai, viņi nedomāja, ka viņus rādīs jums visiem. Es darīju visu, lai viņi to nejustu, un viņi uzticējās man personīgi. Es saprotu, ka es izmantoju šo un pēc tam šo filmu parādīju uz lielā ekrāna 20 miljoniem cilvēku. Bet viņi uzticējās man, un man tas bija svarīgi, tāpēc es šo filmu rādīju vispirms tikai viņiem, lai pieļautu to, ka šī grēksūdze tiktu iznesta citiem,” Podnieks uzsver arhīva sarunā.

Vaicāts, vai pēc filmas noskatīšanās varoņi viņam neesot neko pārmetuši, Podnieks arhīva ierakstā atbild: “Tas seanss, kāds man bija toreiz studijā ar viņiem, tāds man nebija bijis. Es nezināju, kā viņi reaģēs.

Es domāju, ka jebkurš varēja pateikt, ka tas nekam neder, bet tas bija pilnīgi pretēji un pēc filmas man pat viens no viņiem pateica, ka tur vēl jāpieliek klāt, ko viņš vēl nebija pateicis.

Tā kā viņi drīzāk to uztvēra kā savas paaudzes manifestu. Nu, Māris bija mazliet neapmierināts, kas strādāja ''Stradiņu'' morgā. Viņu tagad pēkšņi pēc šīs filmas izēda no tā darba, par ko es vispār vēl padomāšu, kā rīkoties. Jo tur nostrādāja tā pieaugušo lieta, ka viņu izsauca galvenais ārsts un pateica, kā viņš atļāvās, kā kaut kāds sanitārs, pa visu Savienību šitā izrunāties. Viņam, lūk, nav uzprasījuši, bet kaut kāds sanitārs jau ir pateicis, un kas viņš tāds ir. Saprotiet, te ir tā mūsu reālā attieksme pret jaunatni, te es ar to sastapos. Protams viņš [Māris] nav nekāds zelta gabaliņš un ar savu pašapziņu, bet tajā pašā laikā tas ir cūcīgi.”

Antra Cilinska atminas, ka Rīgas kinostudijas dokumentālā studija, kas saukta arī par dokumentālā kino koridoru, arī kopumā jau Padomju Savienības laikā pulcējusi režisorus, kas savos darbos ilgstoši centās runāt ar indivīdu, izraujot viņu no lielā pūļa. Tas savukārt liek kritiski paraudzīties uz esošo iekārtu un atmosties no tās. Tas tolaik iedvesmojis arī viņu pašu pievērsties kino.

Cilinska atzīmē: “Juris visās filmās ir cīnījies pret pelēko masu, lai cilvēks nav viena aita lielajā pūlī, kuru bīda, kur grib.

Bet ja pūli veido spēcīgas personības, tad arī pūļa doma un attieksme ir citādāka, un ar šo spēku faktiski šī impērija arī tika sagrauta.”

Filma «Vai viegli būt jaunam?» nebija tikai nacionāls stāsts

"Ja mēs runājam par mākslinieciski drosmīgu, spēcīgu vēstījumu, tad es domāju, ka nešaubīgi tas ir iespējams," atzīst kinokritiķe Daira Āboliņa, vērtējot, vai mūsdienās būtu iespējams radīt ko līdzvērtīgu filmai "Vai viegli būt jaunam?".

Arhīva sarunā Podnieks uzsver: “Nav jau runa tikai par to, ka mēs tagad ievedīsim kārtību vai nostiprināsim sociālā plāksnē. Bet runa ir par elementāru lietu – par sirdsapziņu. Pārkārtošanās jēdziens, tas ir sirdsapziņas jēdziens. Jo te ir katra personiskā attieksme pret savu veicamo, bet tā kā mēs ilgu laiku neesam šo savu personisko attieksmi kaut kādā veidā kopuši un audzējuši, tad tā ir liela problēma. Tas ir laba griba, bet tik ātri tas piepildīties nevar.

Ir vajadzīgs ilgs laiks, lai tas notiktu. Es domāju, mums ir jākļūst par patriotiem. Es baidos, ka mēs šodien neesam līdz galam patrioti.

Kāpēc ir vajadzīga šī atklātība – nevis tādēļ, lai mēs varētu pakritizēt vienu vai otru priekšnieku, bet gan tāpēc, lai tiešām tas, ko mēs rakstām uz sienām kā savus ideālus, saiet kopā ar to, ko mēs gribam izdarīt, un lai mēs apzinātos to kā savu darāmo, kā savu mērķi. Ja tas savienosies, tad es varēšu noticēt, un tad es varēšu būt patriots pa īstam, un es nejutīšu, ka mani māna, ka raksta vienu, bet dzīvē es redzu pavisam ko citu. Manuprāt, tas ir ļoti būtiski priekš mums visiem.”

*2020.gada 4. maijā apritēs 30 gadu, kopš Augstākā Padome nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gaidot šo gadadienu, Latvijas Radio turpina stāstīt par mediju lomu ceļā uz brīvību. Ierakstu sērija top sadarbībā ar Baltijas Mediju izcilības centru.
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti